10. nedēļa. Ja „Dinamo” nebūtu zaudējusi...

Dainis Āzens 2012-03-14 14:52

Pagājušajai nedēļai pietrūka jumtiņa – „Dinamo Rīgas” hokejistu uzvaras pēdējā sezonas spēlē pret „Torpedo” (smagie autiņi tomēr pārbrauca pāri rīdziniekiem). Kamēr vaina tiek meklēta pretinieku vārtsargā, Latvija olimpiskajā sporta veidā ir kļuvusi par vienu Eiropas čempionāta medaļu bagātāka.

Varētu jau spriest, cik liela jēga ir sieviešu brīvajai cīņai, bet tad jāuzdod jautājums arī par sievietēm traktoristēm, kosmonautēm, hokejistēm, svarcēlājām, basketbolistēm... Mūsdienās valda demokrātija, un, ja sporta veids ir atzīts par gana labu, lai kopš 2004. gada atrastos olimpisko spēļu programmā, tad tam ir divreiz garāka olimpisko spēļu vēsture kā BMX riteņbraukšanai.

Cita lieta, ka daudzi rauc degunu par šo sporta veidu. Pirmkārt, kas tad Latvijā vispār par cīņas sporta pārstāvjiem? Varbūt džudisti reizēm ko parāda. Otrkārt, ne velti ievadrindkopā pieminēts hokejs. Pēdējo gadu laikā reizēm sāk likties, ka bez šī sporta veida neviena cita Latvijā nav. Tas nav ne uzbrauciens hokejistiem, ne hokeja faniem - tā ir apstākļu konstatācija. Paldies mūsu hokeja bruņiniekiem par to, ka spēj sniegt emocijas, taču par medaļām un kausiem viņi var tikai sapņot. Par medaļām ir citi stāsti, arī šis.

Serbijas galvaspilsētā Belgradā aizvadītajā nedēļā notika kārtējais Eiropas čempionāts cīņas sporta veidos. Tā nu sanācis, ka pēdējā laikā tieši sievietes (džudo ir cita opera!) mūs vairāk priecē (bezmaz tikai viņas) šajos sporta veidos, no brīvās cīņas paklājiem dažnedažādās sacensībās vedot mājās tos kausus un medaļas, kā sportspēļniekiem pietrūkst.

Arī no Belgradas tiks vests mājās cēlmetāls – sudrabs. To svara kategorijā līdz 59 kilogramiem izcīnīja daugavpiliete Anastasija Grigorjeva. „Plikā statistika” liecina, ka pa ceļam uz finālu Anastasija tika galā ar Moldāvijas sportisti Ludmilu Kristeu, serbieti Andelu Krcmareviču un Krievijas pārstāvi Annu Polovņovu. Kristea trīsreiz ir izcīnījusi Eiropas sudrabu un arī šoreiz pēc zaudējuma Grigorjevai spēja izcīnīt bronzu. Turklāt uzvarēt izdevās, laužot neveiksmīgi sāktās cīņas gaitu.
Kāda varēja izvērsties cīņa ar Krcmareviču, var iedomāties, pārstāvētās valsts ailītē secinot, ka viņa ir mājiniece. Šoreiz serbietei nelīdzēja pat tas, un cīņa noritēja vienos vārtos – viņējos. Savukārt Krievijas vārds cīņas sporta veidos komentārus neprasa...

Finālā pretī stājās Ukrainas cīkstone Ganna Vasiļenko, kura Eiropas čempionātos, sākot ar 2010. gadu, ir ieguvusi 8., 3. un tagad arī 1. vietu. Turklāt vēl pirms pēdējā cīņas nogriežņa Latvijas pārstāve bija vadībā – 9:8, beigās piekāpjoties ar 9:11. Nav jau arī Anastasija pirmo reizi uz cīņas paklāja. Svara kategorijā līdz 55 kilogramiem pirms diviem gadiem viņa kļuva par Eiropas čempioni!

Lai piedod man sporta spēļu izlases, viņu izredzes tikt pie medaļām kaut Eiropas čempionātos ir gandrīz līdzīgas nullei, kamēr individuālajos sporta veidos kādu no godalgām regulāri vedam mājās pat no olimpiskajām spēlēm. Un, lūkojoties vasaras virzienā, Londonas olimpiādē valstu medaļu tabulā neviens nevilks ar pirkstu līdzi, vai tā iegūta sinhronajā peldēšanā, badmintonā vai cīņas sportā, kurš daudzās valstīs sporta veidu panteonā ir starp vadošajiem. Vai Grigorjevai ir iespējas izcīnīt olimpisko spēļu medaļu? Kāpēc ne? Un tad rindā uz apsveikumiem stāsies visi tie, kas prestiža dēļ piestaigā kaut vai uz ložām sporta spēlēs. Jo tā būs medaļa! Lai izdodas!