Mītava Open
Skrien Latvija
Nike Riga Run
Facebook
GoogleLaizāns - pierunāts un aprunāts
Foto: Romans Kokšarovs, Sporta Avīze, f64
Pēc Latvijas futbola izlases pēdējiem mačiem kritikas vilnis gāžas pār centra pussargiem, it īpaši pār Juri Laizānu. To neviļus izprovocēja... Aleksandrs Starkovs.
Pirms pāris gadiem iznāca tāda vaļsirdīgāka saruna ar Juri Laizānu, kurā viņš pauda vēlmi beigt spēlēšanu Latvijas izlasē. Daudzās futbola lielvalstīs par normālu tiek uzskatīta parādība, kad pieredzējušie futbolisti savas spēlētāja karjeras izskaņā pasaka ardievas izlasei, koncentrējoties vienīgi uz spēlēšanu klubā. Arī Laizāns gribēja aiziet no izlases, un šo vēlmi sarunā ar šī raksta autoru vēlreiz apstiprināja pagājušā gada rudenī: "Ko tad es vairs? Lai manā vietā nāk jaunie!" Nācās oponēt pussargam un ielaisties diskusijā. Labi, pieņemsim, ka viņš vairs nespēlēs izlasē. Bet kurš nāks viņa vietā? Protams, vieta nepaliks tukša. Bet, vai viņa aizstājējs būs labāks?
Līdzīgi domā arī Starkovs. Viņam centra pussargu pozīcijās jāmeklē aizstājējs ne tikai 31 gadu vecajam Laizānam, bet arī 39 gadus vecajam Vitālijam Astafjevam. Dažās pārbaudes spēlēs Latvijas izlase pamēģināja uzspēlēt bez Astafjeva, un aina laukuma vidusdaļā izskatījās visnotaļ bēdīgi. Maksims Rafaļskis, Artis Lazdiņš, Vladimirs Koļesņičenko, Jevgeņijs Kosmačovs centās, cik spēja, lai izmantotu iespēju parādīt sevi, un tomēr viņi izskatījās sliktāk nekā Laizāns vai Astafjevs. Šajā Latvijas labu spēlētāju nabadzībā sliktākais ir tas, ka tagad par smagākajiem cietējiem kļuvuši godājami futbolisti. Skumji, ka tādam labu futbolista karjeru aizvadījušam futbolistam kā Astafjevam nākas atvadīties no izlases ar tik sliktu sniegumu kā spēlē pret Grieķiju. Un tā nav Astafjeva, bet gan visa Latvijas futbola bēda.
Atceros, cik neveiksmīgi savus pēdējos mačus izlasē aizvadīja Mihails Zemļinskis. Pāris spēlēs pret Portugāli un Luksemburgu viņš pieļāva rupjas kļūdas, izpelnoties iznīcinošu kritiku presē. Zemļinskis to ļoti pārdzīvoja. Pēc 100 mačiem izlasē bezkaislīgā pāris maču analīze viņam šķita kā sitiens zem jostasvietas. Žurnālisti un arī skatītāji mīl norobežoties no veciem nopelniem. Atsevišķas spēles vērtējumu it kā nedrīkst ietekmēt veci panākumi. Veterāniem ir grūti aiziet, it īpaši gadījumos, kad treneris neatlaidīgi pierunā viņus palikt. Un visi nespēj atvadīties tik spilgti, kā to izdarīja, piemēram, aizsargs Jurijs Ševļakovs, kurš 38 gadu vecumā kvalifikācijas spēlē pret Baltkrieviju pārskrēja pāri visam laukumam un guva vārtus (turklāt abus šajā mačā, kas beidzās ar 2:0). Starp citu, arī Laizāna karjerā Latvijas izlasē bijuši ļoti spilgti brīži - kaut vai vārtu guvums Polijā, kas ielika stūrakmeni ceļā uz 2004. gada Eiropas čempionātu, vai viltīgais soda sitiens Turcijā. Tas gan bija sen.
Visus pārmetumus par pieredzējušo spēlētāju turēšanu izlasē varētu veltīt Starkovam. Bet vai būtu prātīgi jau cikla sākumā iespēlēt jaunos vai tuvākos rezervistus nākotnes vārdā? Kamēr ir izredzes uz iekļūšanu finālturnīrā, ir jāspēlē ar spēcīgāko virknējumu, un spēcīgākus pussargus par Laizānu un Astafjevu šoruden bija grūti sameklēt. Lai arī kā daudziem būtu gribējies sameklēt... Varbūt nākamgad!?
-2 [+] [-]
+6 [+] [-]
Kad kļūsti vecs un nespīdi kā jaunībā, tā vairs nevienam nēsi vajadzīgs vairs nevienam.
Otrs variants kā basketbola izlasē. Visi kliedza ka vajadzīgas pārmaiņas, lai jaunie spēlē, bet bļāvēju skaits saruka proporcionāli palielinoties zaudējumu skaitam un nu jau lielākā daļa runā par atkal visu spēcīgāko aicināšanu uz izlasi.
-1 [+] [-]
+3 [+] [-]
+1 [+] [-]
+1 [+] [-]
+5 [+] [-]
-1 [+] [-]
+3 [+] [-]
+1 [+] [-]
[+] [-]
Toties tagad, kad es skatos spēli pret Grieķiju, es domāju tikai par to spēli un vēl arī par futbola izlases nākotni. Un, ja tā turpināsies, es tās spēles vienkārši neskatīšos, iztikšu ar youtube vecajiem labajiem momentiem. Secinājumus Starkovs lai izdara pats.