Oskars Kļava: "Mājas sienas palīdzēja"

Plaši par aizvadīto un jau analizēto spēli pret Gruziju netika vairs runāts, bet aizmirst Cauņas gūtos izlīdzinājuma vārtus jau kompensācijas laikā gan nevarēja. Futbolisti atzina, ka šajā spēles situācijā vairāk punkts ir iegūts nekā divi punkti pazaudēti, ja jau panākums tika gūts pašās beigās. Kopumā gan spēle esot bijusi visai līdzīga un rezultāts taisnīgs. Oskars Kļava: "Mājas sienas atkal palīdzēja, guvām skaistus vārtus, nākamajām spēlēm tas varētu ļoti palīdzēt ."

Pats vārtu autors Aleksandrs Cauņa piekrita, ka tie varētu būt vieni no viņa skaistākajiem vārtiem, kaut viņš vēl atceroties arī panākumu pret Šveici pagājušā atlase ciklā un tie arī bijuši skaisti vārti. O.Kļava iedeva tālu piespēli Kasparam, Gorkšam, tas atmeta bumbu ar galvu Cauņam un mūsējie panāca izlīdzinājumu. Situāciju spēlētāja acīm raksturoja O.Kļava: "Pēdējās minūtēs jau tie lielākie iet uz priekšu un kādam jādod tās pases , tā kā man tā garā piespēle skaitās tā labākā, tad situ un Kaspars gadījās priekšā, kas atmeta Sašam..."

Viegli gan nebija iesist arī Cauņam , bumba jau bija nedaudz aizmugurē un nācās sist tādā kā kritienā. Gorkšs pat vēlāk teicis, ka gribējis nomest bumbu pa sitienam nedaudz zemāk un priekšā, nav tik labi sanācis.

Futbolisti šoreiz redzēja arī sižetu, kur savas iemaņas bumbas driblēšanā demonstrēja trīs žurnālisti, tā dēvētie futbola eksperti. Puspajokam, pusnopietni Oskars Kļava teica: "Šoreiz nebūšu pozitīvs, izteikšu viņiem kritiku, jo tas bija diezgan šausmīgi un es ceru, ka tagad nerakstīs par mums neko sliktu, ja paši labāk nemāk spēlēt".

Vēlāk futbolisti pastāstīja arī par savu ikdienas dzīvi klubos. O.Kļava sacīja, ka jaunajā darbavietā Mahačkalā viņš pārsvarā tikai spēlē futbolu vai sēž mājās. "Ārā tur nav īsti ko darīt, pat grūti ar ko salīdzināt, tāda Austrumu domāšana, filozofija. Internets un televīzija jau man ir , bet laukā ir pavisam citādi - jocīga satiksme, brauc ar žigulīšiem, nav ne līniju, ne gaismu krustojumos, es negribētu pie stūres sēdēt. Lielveikali gan ir, ar kartiņu var samaksāt, tik traki nav, lidmašīnas arī lido uz šo pilsētu."

Par savām gaitām pastāstīja arī Aleksandrs Cauņa . Viņš īpaši negribēja detaļās atcerēties savu mēģinājumu iekļūt Anglijas premjerlīgas klubā: "Es jau domāju, ka braucu parakstīt līgumu, bet izrādījās pavisam citādāk. Man tobrīd pat bija reāls piedāvājums no Andra Vaņina kluba..." Cauņa cerot, ka nākamreiz paveiksies un sezonu viņš tomēr Latvijā līdz galam negribot pavadīt, gan jau sarunāšot ar prezidentu un mēģināšot iekļūt kādā labā līmeņa komandā. "Nupat aizvadītā spēle un gūtie vārti varētu nākt par labu, gan jau kāds atbrauks apskatīties arī manu sniegumu "Skonto" nākamajās spēlēs. Man pat galvenais nav spēlēt Anglijā – galvenais ir aizbraukt un gūt praksi. Piemēram, Rudņevs progresē ar katru spēli."

Gruzijas sakarā Miķelis Rubenis atcerējās 1964.gadu, kad Tbilisi ”Dinamo” kļuva par PSRS čempioniem un viņš pat tiesājis gruzīnu izšķirošo spēli Taškentā. ”Bija atbraukuši kādi pieci tūkstoši gruzīnu uz Taškentu un es pats gandrīz vai jutos kā čempions.” Salīdzinoši ar šiem laikiem, tiesnešiem varbūt esot bijis pat vieglāk, jo futbolisti vairāk respektējuši arbitrus. ”Tā spēle ar Tbilisi piedalīšanos par čempionu titulu tāda bērnu spēlīte vien bija, tajā laikā pat kartiņu nebija, tās ieviesa 1968.gadā, PSRS – tikai 1970.gadā. Toreiz bija tikai mutiskie brīdinājumi, kurus varēja ierakstīt protokolā pēcāk.” Toreiz spēlē arī bijis daudz mazāks futbolistu kontakts, tāpēc tiesāt nebija tik traki.

Runāts tika arī par dažādiem amizantiem gadījumiem, iespējamo tiesnešu uzpirkšanu. Tagad jau ir izdoti FIFA un UEFA priekšraksti, ka tiesnesis var saņemt dāvanā suvenīrus, bet tie nedrīkst būt dārgi. ”Ja vācieši iedeva kādu portatīvo magnetofonu, tad grieķi vai spāņi dažreiz devuši gredzenus ar briljantu...” Bijušajās padomju Dienvidu republikās atkal esot bijis tā – ka paši jautājuši tiesnesim, ko grib redzēt pilsētā, kas ir vajadzīgs. Ja tiesnesis teicis, ka grib tāpat pastaigāt pa pilsētu, visu jau redzējis, uzplijušies, lai taču sakot droši - ko vajag un tad to sagādāšot.

M.Rubenis atcerējās, ka būtībā pat lielas zvaigznes laukumā pret tiesnesi agrāk izturējušās ar cieņu un nekādu lielo mutvārdu daiļradi neesot nācies dzirdēt Nebija tā kā tagad, visi runā, kaut ko apstrīd, kaut kas neapmierina, agrāk izturējās ar cieņu, grūtās situācijās spēlētāji pat palīdzēja.”.

Miķelis Rubenis gan godīgi atzina, ka futbolu tagad un pirms gadiem 20 – 40 nevar salīdzināt, katrs jau saskata to, ko grib saskatīt. Mainījies spēles zīmējums, attīstījies inventārs, tagad ir vairāk cīņas par bumbu. ”Tagadējās bumbas jau arī ir kaut kāds tehnikas brīnums, nepiesūcas ar ūdeni, lido briesmīgi, agrāk bumbas lietū palika smagas, bet visi tāpat ņēma ar galvu kā ogas...”

Informāciju sagatavoja :
LTV Sports