Seši mazi (lieli) bundzinieki (hokejisti)...Aizsargi.

Aizsardzībā mums hokejistu daudz. Pārbaudes spēlēs tika izmalti cauri desmit varētāju, taču sezonas atklāšanas spēlē pret SKA spēlēja tikai seši jeb trīs pāri. Viņu laiks laukumā sadalījies visnotaļ proporcionāli ar vienīgo izņēmumu – Ozoliņš. Kapteinim sanāca vicot teju vai pusstundu (27:10), ko lielā mērā noteica spēle nevienādos sastāvos. Vidēji Rīgas Dinamo aizsargs uz laukuma pavadīja 20 minūtes, kas patiesībā ir sabalansēts spēka un izturības pielietojums. Kāpēc tas svarīgi? Jebkurš hokejists labāk jūtas spēlē, nevis uz soliņa. Tas ir stāsts par ritma ķeršanu un saspēlēšanos. Nekāds kosmoss tas nav –tā spēlē labas un ļoti labas komandas. Tostarp, vēlos atgādināt, ka pagājušajā sezonā spēle ar trīs aizsargu pāriem bija ārkārtas gadījums. Allaž uz soliņa sēdēja arī septītais (bet atsevišķos gadījumos - arī astotais), ko laida ik pa brīdim izskriet kādu līkumu. Rezerve pie rokas nav slikta lieta, vienīgi – tam nevajadzēja būt pašmērķim, bet gan nepieciešamībai. Ja atcerēsimies, tad pērn sezonas sākumā par septīto aizsargu izspēlējās gandrīz visi, izņemot Ozoliņu. Kā viens kļūdījās, tā šo gar zemi – uz soliņa galu... Tas pats Lī Svets sāka kā viens no aizsardzības vadošajiem darītājiem, bet beidza... nu, jūs jau zināt kā. Krieviem ir labs vārds – ģorgāšanās, kas, manuprāt, ir ietilpīgāks par latviešu „raustīšanos”. Ģorgājās tie, kam nav pārliecība, tie, kas paši nezina, ko nākamajā mirklī darīt. Sezonas pirmajā spēlē mūsu aizsardzība neģorgājās jeb spēlēja ar pārliecību.

Sējēja sapirktais aizsargu bariņš no vienas puses ir pārmērība. Nu, padomājiet, paši – puikas, kam būtu tagad jāspēlē, sēž malā, grauž saulespuķu sēklas. Jēkabs Rēdlihs, Kristaps Sotnieks, Jānis Andersons. Teiksiet – bet, ja sāksies savainojumi, vajadzēs taču kādus aizstājējus? Piekrītu, tikai nez vai profesionālo atlētu atlasē pirmais zemteksts par konkrētā personāža varēšanu ir meklējams vārdā – savainojums. Tā var piesegties un baidīties līdz absurdam. Sak, bet, ja savainosies arī rezervisti – ko tad? Vai mums sapirkt vēl vienu autobusu ar spēlētājiem, kuri gaidīs to pirmo savainojumus? Vēl viena problēma – spēles prakse. Tiem, kas tagad sēž malā, lielāka jēga ir nevis sildīt dibenus, bet sviedrēties. Griežot velotrenažieri spēles laikā, hokejista iemaņas nav iespējams slīpēt. Tātad – jāsūta viņi uz fārmklubu, kur vismaz puikām nūju ir iespējams izvicināt. Šajā sezonas posmā Jēkaba un Jāņa meistarībai un pārliecībai tas var būt izšķiroši. Kā aizsargu pāris viņi noteikti KHL līmenī nepazudīs, bet – viņu marinēšana kā rezervistiem, arī nav laba doma. Protams, vēl ir jāsaprot, kā treniņu procesu veido treneru sastāvs – ja viņi šajā darbā redz noteiktu spēlētāju daudzumu uz ledus, tad rezerves aizsargu pāris patiešām noder, bet kopskaitā trīs liekie – tas ir par daudz. Tad nesakām, ka mums ir pieticīgas iespējas un mazs budžets.

Spēlēt ar trīs aizsargu pāriem – tas acīmredzot ir jaunā trenera Viktora Ignatjeva un kapteiņa Sanda Ozoliņa radošais atspēriens. Viņi abi allaž ir aizstāvējuši šo konceptu, turklāt, kas svarīgi – paši uz savas ādas pārbaudījuši tā efektivitāti. Atšķirībā no priekšgājēja Mikloševica, Ignatjevam darbs ar aizsargiem ir viņa stihija un viņš to saprot labāk. To var pamanīt ar neapbruņotu aci jebkurā treniņā. Sākt sezonu pret SKA tieši ar šādu aizsardzības modeli – galvenā trenera palīgiem ir bijuši labi argumenti, lai par to pārliecinātu visādā ziņā konservatīvo Šupleru. Turklāt, liela riska jau nebija – vajadzēja mēģināt, jo sliktākais, kas varēja notikt – mēs izgāztu vienu spēli, ko faktiski domās lielākā daļa tāpat bija jau ierakstījusi skurstenī. Seši aizsardzībā – tas ir stāsts arī par spēlētāju fizisko formu, kas, treneruprāt, atbilst izvēlētajai taktikai. Vienlīdzīgi sadalot spēles laiku starp aizsargiem, tiek iegūts tas vajadzīgais ierocis, kas palīdz kontrolēt spēles gaitu un tempu. Jo uzbrukumi jau tomēr sākas savā zonā – ar aizsargu manevru vai pirmo piespēli. Ja viņi ir silti – iespēlēti, tad mazāk arī kļūdu un sasteigtu vai nepārdomātu lēmumu. Starp citu, tieši mums izdevās SKA uzspiest savu spēles ātrumu, jo skrieties ar viņu uzbrucējiem var tikai pašnāvnieki, bet tādu Rīgas klubā par laimi nav... Uz NHL laukumiem sešu aizsargu kārtība ir elementāra, uz tā sauktajiem lielajiem pleķiem tas ir bijis līdz šim mazāk pārliecinošs pasākums – visticamāk, brīvo laukuma vietu dēļ, kur tehniskajiem un individuāli spēcīgajiem uzbrucējiem izvērsties. Bet – kur jūs pirmajā mačā pret SKA redzējāt viņu uzbrukuma nomācošo pārsvaru? Vienā izgājienā viens pret viens, pāris vairākuma izspēlēs? Tā bija, bet - vai atceraties, cik prātīgi un mudīgi mūsu uzbrucēji atgriezās aizsardzībā? Arī tas ir sešu mazu bundzinieku spēles ritma nopelns. Pagaidām mēs sakām – izdodas jeb kā skan tālāk dziesmā – viņi sākuši jāt pa ceļu, dziedādami... Protams, bez eiforijas, jo nolecot no zirga, dažos gadījumos var iekāpt dubļos. Arī tas notiks – šaubu nav, jo sezona gara, taču – kopumā bilde savākta. Ja mēs piespiedām panikot pašu Nabokovu ar sešiem miljoniem kabatā, tad mūsu puikas māk spēlēt hokeju.