Basketbolistu platais solis
Jau Napoleons tika paudis: „No smieklīgā līdz cēlajam ir tikai viens solis”. Kaut arī franciešu ķeizars bija mazs augumā un tādēļ basketbolu nespēlēja, tomēr viņam izrādās liela basketbola taisnība. Pirms pāris dienām lamājām Latvijas izlasi no panckām ārā – šodien esam gatavi to vai aplaizīt ar lielu, siltu mēli. Tāpat, kā pirms 33 gadiem Vefiņu...
Tā nu tā dzīve paiet: te esi apakšā, te atkal pašā virsū. Sportā gan virsū tikšana ar laimīgu lozi nelīdzinās, pārākums jāizcīna pašiem. Jāapliecina savas spējas – ne tikai fiziskās, lielum lielā mērā arī morālās. Un pēc Latvijas izcīnītās uzvaras pār Itāliju tā vien gribas ticēt: šitie jaunie puikas ir lietaskoki, atpakaļ pār plecu uz „tagad vai nekad” ( patiesībā – nekad) komandu nešķielē. Paši tiek galā ar saviem, nepavisam ne vieglajiem uzdevumiem un atbild par sevi. Un valsti, kuras krāsas pie krūts tiek nestas.
Kā jau vienmēr – nekas nav jauns zem mēness. Reiz jau tā notika: atnāca jaunie un aizrautīgi pacēla latviešu basketbolu no pelniem. Tas gan risinājās tik sen, ka pat tagadējais izlases galvenais Ainārs Bagatskis vēl nebija izaudzis līdz dalībai tajā jaunības sapņu komandā.
Ritēja 1977. gads, un VEF komanda pēc ilgas viduvējības beidzot satiecās augšup. Iepriekšējā sezonā treneris Krauliņš tika centies sabalansēt veco un jauno kadru spējas tā, lai atgrieztos beidzot augstākajā līgā. Pietrūka mata tiesa: ja finālturnīrs nebūtu norīkots Erevānā, tad turienes meistarkomandas vietā uz augšu pienāktos tikt rīdziniekiem. Bet tā... bija jāsāk viss atkal no sākuma. Taču ja no jauna – tad laiks jaunajiem!
Skatos tālaika bildi un skaidri redzu: vismaz seši no 12 spēlētājiem ir pavisam zaļi (arī Valdis Valters, līderis), bet lielā pieredze vairs tikai diviem (Jānim Balodim un Jurim Birzniekam); labi, arī Ivars Žvīgurs gana rūdīts visādās armijās. Bet rūdījums ir – ak! – kā nepieciešams...
Jo pirmā līga ir īstenas dzirnavas, kurās izmaļ ne tikai basketbola meistarību, bet arī prasmi kārtot lietas. Šajā ziņā latvieši nekad nespēs līdzināties kaut vai gruzīniem ar viņu vīniem svētīto kalnu novadu, tomēr VEF sporta kluba darbinieki dara visu, ko vien spēj, korumpēto tiesnešu pielabināšanai. (Krauliņš: mums nevajag, lai tiesā Vefam par labu, mums pietiks, ja tiesās visus vienādi!) Kaut gan situācija vienubrīd šķiet bezcerīga – aprēķini rāda, ka iekļūšanai pirmās līgas finālturnīrā vefiešiem nepieciešams izcīnīt 14 uzvaras pēc kārtas! Kurš normāls cilvēks kaut kam tādam ir gatavs?
Par normālajiem nezinu, toties Vefiņš cīnās, burtiski lidojot pa laukumu, un izrādās: savas komandas patriotismu nopirkt nevar, tas nāk no dziļām iekšām. No vēlēšanās apliecināt sevi dzīvē, kuru sauc par basketbolu, un kura ir tik tikko pa īstam iesākusies. Princips: rīt ir manas atlikušās dzīves pirmā diena. Un tad uzvara krājas pie uzvaras ne jau tikai pašu mājās, kur Vefiņš jau kļuvis par lielo mīluli. Tiek izbraukti saulaini naidīgie dienvidi – ar sešām uzvarām sešās izšķirīgajās spēlēs, tostarp Tbilisi. Un tad VEF rīkotāji izcīna finālturnīru Rīgā!
Tagad un tūlīt!
Kas tur toreiz bija, tie atceras, kā līdzjutēju emociju viļņos cilājās un ļodzījās Daugavas sporta nams. Tas pats, kurā vēl pirms pāris gadiem VEF spēļu laikā tribīnes bija absolūti un pilnīgi tukšas. Jo neviens tai komandai neticēja, visi bija atmetuši ar roku – gluži kā Latvijas izlasei vēl aizvakar.
Bet kad jūtams tas neaprakstāmais komandas gars, tad kājās ceļas pat tizlie. Aizmetu pie malas žurnālista bloknotu un vienīgo reizi mūžā uzdrīkstējos diriģēt līdzjutēju kori: sa-rauj! Sa-rauj! Jo tas bija mačs pret Kijevas ASK, no kura atkarājās augstākā līga! Kuru nedrīkstēja zaudēt ar vairāk kā piecu punktu starpību! Un – ko domājiet! – Vefiņš pēc milzu pārdzīvojumiem patiesi saglabāja to vajadzīgo rezultātu kā uz aptiekas svariem – 76:81. Ir augstākā līga!
Bet pirms pēdējā zaudējuma pēdējā spēlē publikas mīlulis bija pēc kārtas izcīnījis 19 uzvaras – fantastisks un neatkārtojams sasniegums, turklāt absolūti izšķirīgā laika posmā, kad ikviens zaudējums var uzreiz pārvērsties galīgā neveiksmē. Tur nu nerviem jābūt kā drāšu tauvām, vai arī... kā kokles stīgām?
Kas tie bija par zēniem, no kuriem izauga vīri?
„Jaunieši: Juris Kalniņš, Kārlis Jansons, Andris Zvans, Vilis Krištopans, Edgars Kaugurs, Juris Visockis, Valdis Valters, Rolands Grobiņš. Paaudze, kurai ne tikai būs gods sasniegt panākumus basketbolā. Viņi vēl spēka gados sagaidīs Padomju savienības sabrukumu, kas pavērs pilnīgi jaunas iespējas. Iedzīvoties turībā, iekarot varu, īstenot plānus, par kuriem septiņdesmitajos gados varēja sapņot tikai trakie. Viņi komandā ienāca visi kopā, un viņus saliedēja kopīgas intereses. Viņu stilā iederējās treniņnometnē Kandavā ierasties ar divriteni vai demonstratīvi nodzīt matus „uz nullīti”. Tas izskatījās pēc jaunu gailēnu spārnu vicināšanas. Vēl lāga degunus neapsildījuši, viņi jau sapņoja par to, kā spēlēs augstākajā līgā. Starp viņiem bija arī tukšzieži, kuru sapņojumi izplēnēja vien nakts sarunās treniņnometnēs. Vairākiem pēc tam pietrūka centības, citam – gribēšanas, vēl kāds vienkārši nodzērās. Bet bija puiši, kuri sapņus spēja pārvērst reālos rādītājos: metienu precizitātē, pie groza izcīnītās bumbās, nepiekāpīgā aizsardzībā. Aizraušanos ar kāršu spēli nomainīja šahs un krustvārdu mīklas, komandas autobusā ieskanējās dziesma, daudzi mācījās augstskolās un vasaras atvaļinājuma laikā trenējās pie vieglatlētikas speciālista.”
Tā notikumus no iekšpuses atceras to tālo gadu cīnītājs. Varbūt šodienas jaunajiem gailēniem te ir atrodams kāds vārds jaunajai dziesmai?
Bet man nupat gribas noticēt, ka muļķu laišanas laiki Latvijas vīriešu basketbolā ir beigušies, ka „nekad” vietā ir pienācis „tagad”. Redzēsim 14. augustā?
Kaut tikai kāds nesnoskaustu...
+1 [+] [-]
+5 [+] [-]
[+] [-]
+1 [+] [-]
+1 [+] [-]
piedod uvar, bet tā nu ir rupjastila kļūda
-3 [+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
+2 [+] [-]
+2 [+] [-]