Vasiļevskis ceļa sākumā. Ceļā uz kurieni? 22. nedēļa.

Uzvara Jūdžinā bija pirmā Vasiļevska karjerā šīs raudzes mačos. Līdz šim Vadims tikai reizi bija guvis panākumu līgas priekšteča „Zelta līgas” posmā 2008. gadā Parīzē (85,61 m). Tas priecē, tomēr neesam vakarējie un zinām, ka sportistu rotā uzvara kādā no lielajiem mačiem – olimpiādē, pasaules vai Eiropas čempionātā. Nu, kaut vai medaļa šajās sacensībās. Viss pārējais ir tikai statistikai (un kabatas naudai).

To zina arī Vadims, un viņu uztrauc tas, ka pēc Atēnu olimpisko spēļu sudraba vairāk ko atskaitīties sadaļā „Vērtīgās medaļas” nav (universiādes čempiona tituls 2007. gadā ir no daudz zemāka plaukta). Pēdējās sešās sezonās uz galvenajiem mačiem šķēpmetējs braucis kā viens no favorītiem uz medaļām, ja ne galvenais favorīts, bet iznākums bijis neapmierinošs – pašu sportistu un līdzjutējus. Ja 2006. gada Eiropas čempionātā un 2007. un 2009. gada pasaules meistarsacīkstēs vēl izdevās tikt līdz ceturtajai vietai, kas tika vērtēta kā neveiksme, pēdējās divās sezonās dažādu iemeslu dēļ starts sezonas galvenajos mačos ir bijusi katastrofa...

Pie tā esam pieraduši, ka Vasiļevskim tāli metieni padodas maijā un jūnijā. Diemžēl sākam pierast arī pie tā, ka brīdī, kad tādi vajadzīgi visvairāk, to nav... Pagājušogad autors „Sporta Avīzes” slejās bija ar mieru pat derēt ar Vadimu, ka medaļas pasaules čempionātā Tegu (Dienvidkoreja) nebūs, cerot tādā veidā novelt atbildības slogu no šķēpraiža pleciem, ko tur sezonas gaitā pamazām sakrāva pats sportists, līdzjutēji un mani amata brāļi. Nelīdzēja...

Jāsaprot arī tas, ka ne vienmēr sanāk. Tāpēc Vadimam nevar pārmest to, ka tieši izšķirošajā brīdī viņš ne ar to kāju nav izkāpis no gultas, ka viņam bijusi trauma, ka jau krietnu laiku treniņos, taupot kāju, ir ticis mests no īsā ieskrējiena, kamēr mačos jāmet no garā, ka kaut ko nākas mainīt arī privātajā dzīvē. Taču nesanāk mums visiem, un tas nemaz negadās tik reti. Arī citi ikdienā plānojam, spraužam zemē savus dienas, nedēļas, mēneša, dzīves plānu mietiņus un ļoti bieži viļamies, nespējot laikā (varbūt nekad) realizēt savus mērķus. Arī ar sportistiem ir tas pats. Braucot uz mačiem, neviens no viņiem neplāno cīnīties par padsmitajām vietām, vēl jo vairāk, ja esi sezonas līderu trijniekā pasaulē. Tomēr arī šie plāni var neizdoties. Tāpat kā mums pārējiem. Tikai mēs neesam televīzijas kameru ielenkti, un uz mums neskatās skatītāju miljardi. Tāpat arī mūsu (ne)veiksmes neapspriež anonīmā internetā vidē.

Ko varam gaidīt no Vadima šogad, kad deguna priekšā jau Eiropas čempionāts, bet pēc tā olimpiāde Londonā? Jebko! Sākot no pēdējās vietas līdz pirmajai. Vasiļevskis ir spējīgs pārsteigt – treneri, līdzjutējus, pretiniekus, preses pārstāvjus, varbūt pat šķēpu, ar ko viņš met. Visus! Droši vien daudziem būtu prieks un iespēja pierakstīt internetu pilnu par losi Vasiļevski, kuru velti baro Latvijas Olimpiskā vienība, ja sportists izgāztos abos sezonas svarīgākajos mačos. Pat, ja, mājās braucot, tas būtu sudrabs vai bronza, vienmēr būtu iemesls teikt, ka viņš taču neuzvarēja. Ja uzvarētu, - ka rezultāts bijis tāds pavājš un spēcīgākie pretinieki treniņu vietā dzīvojušies pa kazino zālēm. Atmetot klīniskos gadījumus internetā, ir saprotams, ka ikviens vēlas sasniegt vairāk. Arī Vadims, arī Zigismunds Sirmais, arī Ainārs Kovals, arī Ēriks Rags... Visi!

Lai tiktu pie medaļas Londonā, ikviens no šķēpmetējiem ir gatavs ziedot visu, kas viņam ir, varbūt pat krustcelēs slēgt līgumu ar ragaino. Vadims šogad izmēģina jaunu stratēģiju – viņš nesniedz intervijas masu medijiem, jo tādejādi cer mazināt spriedzi, kas saistīta ar startiem galvenajos mačos un viņam uzkrauto atbildību. Vismaz tā izskatās, jo plašos komentāros par šo tēmu viņš neizplūst. Iespējams, ka tas ir pēdējais salmiņš, pie kā ķerties, lai tiktu pie kārotā. Ja izdosies, lieliski. Tikai būs ļoti žēl, jo šo veiksmes recepti Vadims var lūkot izmantot arī turpmāk, un žēl tāpēc, ka Vasiļevskis ir interesants sarunu biedrs. Līdz ar to viņa domas līdzjutējiem pašlaik ir zudušas. Sliktāk būtu, ja panākums netiktu izcīnīts – tad nav ne medaļas (kas gan cits vienu no pasaules spēcīgākajiem šķēpmetējiem šosezon var interesēt?!), ne jēgas no klusēšanas...

Tā jau nav, ka Vadims tagad nerunā ne ar vienu žurnālistu un viņus neredz, saskrienoties uz ielas vai mačos. Turklāt var gadīties arī tā, ka sportists pēc panākuma atgūst vēlmi paust savu viedokli masu medijiem. No tā ieguvēji būtu visi, pat ja tas reizēm ir sāpīgi un prasa gan augstu savaldību, gan gribasspēku, gan pašanalīzi. Bez šīm īpašībām taču arī pie medaļas netikt!

Mēdz teikt, ka visu problēmu sakne ir galvā. Un pamatoti. Ja Vadimam tur visu ir izdevies salikt pa plauktiņiem, teicami! Ja ne, medaļu nebūs arī šogad... Kļūdu labojums vispirms jau vajadzīgs pašam sportistam. Tas, vai viņš tajā dalās ar presi, ir pakārtots jautājums. Visvieglāk par sportista klusēšanu būtu viņu nosodīt, jo neesam pieraduši, ka viņš klusē. Ja Ainārs Kovals nav sasniedzams intervijai, par to neviens vairs sen nebrīnās – tāds ir viņa stils. Starp citu, arī Ainārs klātienē ir pavisam cits cilvēks kā pa telefonu. Ar savām blusām, protams, bet kam tad to nav?

No citas puses, 30 gadu robežšķirtne šķēpmetējam ir teju pēdējais laiks tikt pie panākumiem. To Vadims arī mēģina darīt, un šis ir viņa eksperiments, var teikt pēdējais cerību salmiņš. Nepavaicāju, vai sportists arī presi nelasa, kas tur par viņu tiek rakstīts. Manuprāt, tas ir neiztrūkstoši nepieciešams, ja sportists vēlas norobežoties no masu medijiem, jo viens ir nestāstīt jau kuro gadu pēc kārtas, ka uz mačiem tiek braukts pēc medaļas, ka tiks darīts viss iespējamais, lai to izcīnītu, bet, piemēram, internetā pašam lasīt, ka ar vietu, kas zemāka par trešo, mājās var neatgriezties... Ja brīvais laiks tiek pavadīts, lasot grāmatu, tiekoties ar draugiem, kaut dzerot alu, Vadima šīs sezonas nostājai var būt panākumi. Tādā gadījumā cepuri nost viņa priekšā par konsekvenci! Ja ne...

Būtībā jau tiešām viss sākas galvā. Un uzvar nevis tie, kuri to visvairāk grib, bet tie, kuri spēj sakoordinēt savu gribēšanu ar varēšanu. Tie, kuriem sacensības ir svētki, kuriem baudu sagādā it kā vērot sevi no malas, kā (ne)padodas tehniskais izpildījums, tie, kuriem vienkārši patīk tas, ko viņi dara, startu vērtējot pēc sasniegtā rezultāta un izpildījuma, nevis sasniegtās vietas. Jo smagi strādājuši taču ir visi, kuri izies Londonas olimpiādes šķēpmešanas sektorā, bet medaļas ir tikai trīs, un uzvarēs tikai viens.

Šis ir attieksmes jautājums, pirmām kārtām pret sevi pašu. Ja Vadimam būs izdevies tikt galā ar sevi, viņš tiks galā arī ar pretiniekiem un metriem. Vai tas būs izdevies, redzēsim Helsinkos mēneša beigās un Londonā 8. augusta kvalifikācijas sacensībās, bet visvairāk 11. augusta pievakarē finālsacensībās – vai Vadims tur būs un kā viņam tur veiksies. Pašlaik ir tikai sezonas sākums un daži labi rezultāti neko negarantē tās turpinājumā. Nejauši var zaudēt, nejauši uzvarēt nevar! Tāpēc 22. nedēļas sportista godu „SA+” versijā uzskatīsim par avansu tam Vasiļevskim, ko gribētos atzīt par nedēļas sportistu šā gada 32. nedēļā. Vadim, mēs tev ticam. Vai tu sev tici?