Latvijas bobsleja nacionālās īpatnības

Protams, ka bobsleja saimniecībā, kurā sportistus neskaita, jo – nav jau ko skaitīt – katra aiziešana, atnākšana, padzīšana vai pieņemšana tiek pamanīta pa lielu gabalu. Kur nu vēl gadījumā, ja runa ir par vienu no pasaules labākajiem pilotiem. Federācija pieņēma lēmumu, taču to pašu jau bija izdarījis arī Jānis Miņins. Tehnikas jautājums – kurš pirmais par to paziņotu. Federācijai vienkārši atbildība lielāka – tāpēc, šobrīd publiski šī lieta atgādina nelielu samazgu spaini, kurš nav nemaz tik netīrs. Vieni saka, ka rīkosies, otrs – ka viņš šo situāciju pieņem. Ielāgojiet, neviens šajā brīdī nav pārsteigts (izņemot līdzjutējus) – drīzāk, atvieglots, lai cik tas dīvaini nebūtu un neizklausītos. Abām pusēm ir dažādi priekšstati un viedokļi par augstu sasniegumu sportu, tāpēc šajā brīdī jārunā ir nevis līdzjutējiem, bet gan profesionāļiem. To mūsu bobsleja saimniecībā ir gana. Ja nebūtu, nez vai mēs no vienkārša ugunsdzēsēja, kāds savulaik bija Miņins, spētu izmīcīt šim sporta veidam atbilstošu pasaules klases atlētu. Tagad viņi sakās – viens otru nesaprotam.

Miņins šobrīd ir sasniedzis savas karjeras briedumu un vēlas pie šīs upes vēl mazliet pakavēties. Taču ūdens plūst, iekāpt tajā pašā vietā vairs nav iespējams. Treneri prasa konkrētu (citu) attieksmi un darbu – Jānis grib palikt ar to, kāds bijis. Jo, piekritīsiet, tāds Miņins nav bijis sliktākais bobslejists pasaulē. Viņam ir skarbs raksturs – spītīgs, ko viņš centies apliecināt dažādās trasēs. Sanāca. Kā izlases pirmais numurs viņš baudījis lielas priekšrocības, saprotams – cik, nu mums tās iespējas, bet – labākais tika labākajam. Tajā pašā laikā treneris Prūsis ir izcils praktiķis un darba vergs – viņš pilnībā izprot līdera vajadzības, bet – viņš arī labi apzinās, kas ir jādara, lai sasniegtu vairāk. Prūsis ir prasīgs maksimālists, taču ar skaidru realitātes piegaršu. Viņš nelidinās mākoņos, viņš nebārsta solījumus. Ar attaisnojumiem tāpat – ja nesanāk, tad neizgudro, bet pasaka – kā ir! Nu jau bēdīgi slavenais konflikts skaidri parāda: Miņins ir morāli noguris no prasībām, ko viņam konkrēti paģēr izlases galvenais treneris, savukārt – Prūsis saprot, ka bez šī kategorisma viņam neizdodies Latvijas bobsleju pacelt jaunā kvalitātē. To, ka tas jādara, saprot viņi visi. To, ka ir saskatīts konkrēts ceļš, lai to piepildītu – saprot jau mazāk... Ja Prūsim būtu vienalga, viņš sadzīvotu ar tādu Miņinu. Taču treneris tieši ar tādu Miņinu neredz savam plānam un darbam jēgu. Jo tur redzama spēju robeža, nevis perspektīva. Bet, robeža vai griesti ir stāsts par stagnāciju, kas Latvijas bobslejam diemžēl ir kapakmens.

Divi āži uz šauras laipas? Laipa patiešām šaura, tikai – viņi nav āži. Jānis negrib būt konkrētās sistēmas skrūvīte, savukārt, Sandis viņu pašreizējā brīdī neredz pat tādu... Miņins ir psiholoģiski paguris no atrašanās šajā vidē un viņš dara pareizi, paiedams malā. Ja cilvēks mokās un ir pretrunā ar savu garīgo un fizisko pasauli – tur nekas labs nevar sanākt. Tajā pašā laikā federācijai jāapzinās – nešaubos, ka viņi to labi saprot – ka konkrētajā gadījumā, cērtot zaru, viņi to dara kā pieredzējuši mežinieki, nevis bezatbildīgi azartisti vai aizvainoti pusaudži. Miņins grib palikt bobslejā un meklē iespējas. Latvijā tās, viņaprāt, nav, paliek – citas valstis. Ja nerunājam par olimpiskajām spēlēm, tad šī sporta veida starptautiskā kārtība viņam atļauj startēt ar citas federācijas licenci. Saprotams, tad būtu jāsaņem piekrišana no...Latvijas. Lai gan neoficiāli federācijas cilvēki ir bijuši visnotaļ kategoriski pret šādu iespēju, manuprāt, nevajadzētu šajā ziņā spēlēt alvas zaldātiņus, kurus aicina spēlēties tikai uz mūsu trepēm. Lai Miņins brauc un cenšas – viņam šobrīd tā gribās, viņš tā saredz savas karjeras turpinājumu. Viņš tam ir nopietni gatavojies un, ielāgojiet – tas nav ticis izauklēts pēdējās dienās... (te vajadzētu palasīt starp rindām) Ko mēs iegūstam, ejot pasaulē ar noliegumu, naidu vai kāri – atriebties? Lai Jānis mēģina – pie slovākiem, poļiem vai čehiem – lai viņam izdodas! Latvijas bobsleja federācija un izlases galvenais treneris skaidri ir likuši manīt, ka gadījums ar Miņinu bijis savāds, taču risinājums – loģiski izrietējis no abu pušu izpratnes par lietu kārtību un profesionālo sportu. Pašķiršanās... Ja tā, tad esam profesionāļi līdz galam. Jo Miņina sišana, pazemošana vai iemīšana zemē kopumā jau nepalīdz tam, domājams, cēlajam mērķim, kas mums priekšā. Tam mērķim, kāpēc tieši šeit un tagad tāds Miņins mums nav vajadzīgs. Ja nemācējām ar viņu sarunāties vai sastrādāties, vēlēt labu ceļavēju taču var - ar stāju... Būs labi!