40. nedēļa. Kad visi līgas „izsitēji” priecājas

Izgājušajā nedēļā četras spēles aizvadīja „Dinamo Rīga” hokejisti. Ar rezultātiem pašvaki – ripa vārtos neiet, punkti tabulā nekrājas, visādi Damokla vārdā saukti zobeni paceļas, un skatītāji balso ar kājām – saudzē tās no pārliekas staigāšanas. Tomēr ne viss ir slikti. Ir vīri, kas profesionāli laukumā dara to, kas viņiem jādara un ko no viņiem gaida, piemēram, Raitis Ivanāns. Viņš nav vienīgais, bet viņam visuzskatāmāk izdevās parādīt, kā jādara tas, par ko viņam maksā naudu.

Vārtsargam jāķer ripas, pirmo maiņu uzbrucējiem jāmet ripas pretinieku vārtos, pēdējo – jātraucē to darīt pretiniekiem un jāpelna noraidījumi ar savu aktivitāti, aizsargiem pirmāmkārtām jārūpējas par savu vārtu drošību. Ja visi dara to, kas viņiem jādara, neizpaliek arī rezultāts. Protama lieta, vēl ir runa par meistarību un veiksmi, bet viennozīmīgi ir skaidrs, ka bez čaklas strādāšanas veiksmes smaidu nenopelnīsi.

Kas jādara Raitim Ivanānam, kurš pirms sezonas un sezonas laikā izcelts kluba un televīzijas reklāmās? Būtībā viņam ir uzkrauta smaga nasta, jo viņam jāaizstāj... Sandis Ozoliņš! Iepriekš tieši Sandis bija komandas seja gan spēles laikā, gan ģērbtuvēs, gan uz masu mediju vākiem un ekrāniem. Ja šobrīd jāprasa, kurš „Dinamo” vienībā ir „zvaigzne”, kāda būs atbilde? Manuprāt, tieši Raitis visvairāk atbilst šim statusam, un ne jau reklāmas kampaņu dēļ, un ne visvairāk komandā aizvadīto NHL spēļu dēļ. Viņš dara to, ko laukumā prot, par ko viņam maksā algu. Jā, ir neattaisnoti noraidījumi, ir nosūtīšana no trešās maiņas sezonas sākumā uz ceturto, taču viņš ar savu spēli rāda, ka vispirms ir katram pašam jāizdara viss, lai varētu dzert šampanieti, un tikai pēc tam jāmeklē pēc skabargas cita acī vai pēc izpušķota attaisnojuma par baleta kurpītēm. Vai citi izdara to pašu? Kāpēc Peka saka, ka Raitis, kuram katri gūtie vārti ir kā dzimšanas dienas svinības, spēlē labāk par to pašu Robertu Bukartu, kuram vārtu gūšana ir pierasta lieta? Kāpēc Peka saka, ka trešās un ceturtās (tajā spēlē arī Ivanāns) maiņas darbs viņu apmierina? Kāpēc pēc svētdienas spēles viņš par labāko komandā pasludina tieši Raiti? Ir par ko padomāt arī citiem „Dinamo” hokejistiem...

Ko tad savā vienīgajā iznācienā uz mēles svētdien (pārējās trīs reizes Raitis, kā paredzēts, stiepa klavieres potenciālajiem komandas pianistiem) izdarīja Ivanāns? Pirmkārt, viņš uzskatāmi parādīja, ar ko viņš ir iekļuvis NHL. Katra Raita kustība pēc tam, kad viņš kopā ar savu izaicinātāju Pahrudinu Gimbatovu sāka gatavoties spēku samērošanai, liecināja par to, ka Raitis zina, ko dara, un nosvērti izmanto savas iemaņas pārākuma gūšanai, pasaules labāko „policistu” pieredzi. Būtībā jau Ivanāns pats arī piederēja pasaules labākajiem. Varbūt tāpēc neviens no „Vitjaz” viņam virsū arī nekrita?

Otrkārt, spēlē, kura ir kārtējā mazskatāmo šīs sezonas maču rindā, Ivanāns skatītājiem zem eglītes sagādāja pa dāvaniņai – neliela izrāde, kuras tāpat kā pozitīvu emociju tik ļoti trūkst šīs sezonas „Dinamo” modelim regulārās sezonas laikā.

Treškārt, Raitis noteikti pelnījis prēmiju no kluba vadības par svētdienas sniegumu, jo tas atspoguļosies arī skatītāju skaita pieaugumā, kuri uz „Arēnu Rīga” dosies ja ne pēc uzvaras, tad vismaz ar cerību, ka Ivanāns iepriecinās vēlreiz.

Ceturtkārt, tagad labāk var saprast, kāpēc tieši uz ledus cīņām iepriekšējās sezonās uzsvaru lika tie paši Čehovas vitjazi. Ja komanda nav spējīga uzvarēt hokeja laukumā, tai ir iespēja revanšēties hokeja cīņu laukumā. Vismaz kāds mierinājums, un skatītājiem tas patīk. Viņi balso ar naudas makiem, nevis kājām, respektīvi, iet uz spēlēm. Iepriekšējā „Vitjaz” paralēles ar šā brīža „Dinamo” katrs var savilkt pats. Vienīgā atšķirība laikam ir tā, ka Raitis labi zina, kad vajag un kad nedrīkst, kā drīkst un kā nedrīkst. Lielai daļai atsaldēto „Vitjaz” rindās tas īsti skaidrs nebija.

Piektkārt, Ivanānam pat ir pa spēkam kādu brīdi piesegt robus komandas selekcijā un dot to, kas nepieciešams katram godājamam romietim – izrādi. Maize jau nu gan ir valdības ziņā – par to Ivanānam nemaksā. Un vēl mūsu „policistam” (šis termins gan Raitim ne visai patīk) ir pa spēkam iemest ripu. Sajūtas saka priekšā, ka viņš to iemetīs, un, ja tas notiks Rīgā, arēnai tiks nocelts jumts.

P.s. Par ko priecājas līgas kaušļi? Viņi priecājas par to, ka, nometot cimdus pašiem, var gaidīt to pašu arī no Ivanāna, un ka nebūs pa visu laukumu jātrenkā, piemēram, Miķelis Rēdlihs, kurš, pagāns, pārāk ātri slido un pārāk labi izvairās! Nav teikts, ka vienmēr būs simtprocentīga atsaucība, taču vismaz cerību stariņš viņiem ir. Raitis nemuks.

Vēlreiz pieminot Gimbatovu, jāakcentē divas lietas. Pirmā – 25 gadus vecais, 1,93 metrus garais un 103 kilogramus smagais (Raitim būda - 1,90 m, 107 kg) Pahrudins ir parakstījis divvirzienu līgumu (KHL/VHL), un sevis apliecināšana viņam ir vajadzīga kaut vai potenciālā „policista” veidolā. Turklāt austrumnieciskais uzvārds liecina, ka cīņa Gimbatovam ir asinīs. Ar boksu viņš vēl ir attiecībās uz jūs, taču ar cīņas mākslu viss kārtībā, ko apliecināja arī formālo neizšķirtu cīņā ar Ivanānu atnesušais cīņas metiens attiecību noskaidrošanas finālā. Pagaidām puisim 9 spēlēs tikai soda minūtes (24) un negatīvs lietderības koeficients (-2). Otrā – „Severstaļ” galvenais treneris ir pats savulaik „policista” lomu uz NHL skatuves spēlējušais Andrejs Nazarovs, kurš divas iepriekšējās sezonas vadīja tieši Čehovas „Vitjazus”. Kurš gan labāk par viņu sapratīs, ko nozīmē līst virsū pudu sāls apēdušam NHL veterānam? Pat, ja laukumā ar neko citu puisis neiepriecinās, raksturu viņš jau ir apliecinājis. Un viņš noteikti nebūs pēdējais, kurš to gribēs izdarīt, asistējot Ivanānam. Starp citu, tā kā tagad sāk Gimbatovs, vairāk nekā desmit gadus atpakaļ sāka arī Ivanāns...