Skolotāj, kas ir tāllēkšana?

Žurnālista gaitās ir nācies iepazīties ar daudziem fiziskās audzināšanas skolotājiem vēl padomju laikos un par vairākiem no tiem arī rakstīt, vairāki sporta skolotāji ir iepazīti arī neatkarības gados, taču laikam jau tie visi bija sava darba fanātiķi šā vārda labākajā nozīmē. Savulaik tieši sporta skolotāji kļuva par tiem, kuri iededza manī sporta dzirkstīti, radīja interesi par sportu, rosināja ne tikai pašam sportot, bet arī interesēties par sportu. Nesalīdzināsim "tos laikus" ar pašreizējo laiku, kaut vai tāpēc, ka arī tagad zāle ir tik pat zaļa un debesis tik pat zilas, taču laiks ir pavisam cits un ļoti atšķirīgs. Tas, ka sportošanas prestižs skolās ir krities, ka vairs nav goda lieta būt labam sportistam kaut vai savas skolas mērogā, protams, nav labi, taču tas, pirmkārt, nav noticis pēkšņi un tam ir daudz dažādu objektīvu un subjektīvu blakusapstākļu, un, otrkārt, ne jau izglītības sistēma pie tā vainojama. Vēl pavisam nesen, saklausījies ievadā minētajiem līdzīgus piemērus, arī domāju, ka laikam jau fiziskajai kultūrai tagad skolās patiešām ir gandrīz vai fakultatīva priekšmeta loma un ka gandrīz vai apzināti tiek audzināta fizisiki neattīstīta paaudze. Tas bija nepareizs viedoklis.

Kolēģis Ivars Ošiņš sameklēja 1973. gada GDA normas. Tiem, kas nezina, kas tās tādas, varu paskaidrot - Gatavs darbam un aizsardzībai. Protams, ar zināmu ideoloģisku piedevu, taču, ja atmet to, tad idejai nebija nekādas vainas; gluži otrādi - savulaik bija liels prestižs staigāt ar "zelta" vai kaut "sudraba" GDA nozīmīti pie žaketes atloka vai džempera, jo tas liecināja, ka sportā esi kaut kā vērts. Lai vienu no šādām nozīmītēm iegūtu, ar fiziskās kultūras (tā tās toreiz sauca) stundām vien katram nemaz nepietika, vajadzēja trenēties papildus, daudziem zēniem mājās vai pagalmā, piemēram, bija ierīkots stienis, lai trenētu pievilkšanos. Mācību normatīvi bija nedaudz zemāki, tā ka vismaz trijnieku varēja saņemt arī bez GDA nozīmītes. Kā ir tagad? Vai patiešām vairs nekas nav jādara un nav nekādu prasību? Muļķības. Mācību normatīvi tagad nebūt nav tik zemi, lai tos izpildītu, "trenējoties" pie datora vai uz dīvāna pretī televizoram. Salīdzināsim.

Tātad - 1973. gada GDA normatīvi, piemēram, 14-15 gadus veciem zēniem (pirmais "zelta", otrais - "sudraba" nozīmītei): 60 m - 8,4 s un 9,2 s, tāllēkšana - 4,50 m un 3,90 m, tenisa bumbiņas mešana tālumā - 46 m un 38 m, 500 m skrējiens - 1:30 un 1:45, 50 m peldēšana - 50 s un 1:00. Pašreizējie mācību normatīvi 8. klases zēniem (pirmais sekmīgai atzīmei jeb 4, otrs - teicamai atzīmei jeb vismaz 9): 60 m - 10,5 s un 8,7 s, tāllēkšana - 3,20 m un 4,30 m, tenisa bumbiņas mešana tālumā - 28 m un 47 m. Nav peldēšanas vai slēpošanas (6. klasei slēpošana ir), toties pie stieņa jāpievelkas attiecīgi 5 un 12 reizes. Atgādināšu, ka padomju laikā mācību normas sekmīgai atzīmei bija caurmērā nedaudz zemākas par GDA normām. Tamlīdzīgi varētu salīdzināt arī citu vecuma grupu (plus mīnus viens gads, atkarībā no tā, ciik gadu vecumā - 6 vai 7 - kurš sāka iet skolā) normatīvus un skats būs līdzīgs. Toreiz bija normatīvi, kādu nav tagad un otrādi - tagad ir normatīvi disciplīnās, kādu nebija toreiz, taču tas nemaina lietas būtību.

Ko varam secināt? Tikai vienu - nevar izpildīt mācību normatīvus un nopelnīt kaut vai 4 vai pāris balles labāku atzīmi, ja neko nedara, ja sporta stundas nenotiek, ja tās ignorē un ja fiziski sevi nemaz nenoslogo. Tā ka mācību programmas acīmredzot arī tiek veidotas tā, lai vismaz četrinieku skolnieks varētu nopelnīt (vienmēr ir bijuši un būs objektīvi izņēmumi), tā ka viss atkarīgs - tāpat kā padomju laikā! - vispirms no sporta skolotāja, no audzināšanas ģimenē, no vides, kurā audz. Kā skolotājs (vai vecāki) ieinteresē, kā viņš veido stundas, kā prasa. Viņam arī jāprasa, kas ir tāllēkšana vai bumbiņas mešana tālumā, kā jāizpilda kūlenis uz priekšu u.tt.