Lietuvieši savu padarīja. Ar ko atbildēs latvieši?

Kad Lietuva pieteicās rīkot 2011. gada Eiropas čempionātu, viņiem bija savs aprēķins. Gan jau leiši bija izpētījuši, kādu valstu izlašu līdzjutēji biežāk dodas uz finālturnīriem un ar 99% pārliecību var teikt, ka uz rīcības komitejas galdiem ir izklāti skatītāju apmeklētības skaitļi vismaz par pēdējiem pieciem finālturnīriem. Par izšķirošajiem mačiem, par kādiem var uzskatīt ceturtdaļfinālus, pusfinālus un finālu nevienam čempionāta rīkotājam nevajadzētu uztraukties - vienmēr atradīsies savi pieci vai pat vairāk tūkstoši interesentu, kas klātienē vēlēsies redzēt kā ceļu pretī zelta medaļām bruģē jaunie vai vecie čempioni. Eiropas čempionāts nav tikai izšķirošās spēles, jo līdz tām vēl ir jātiek izspēlējot apakšgrupu turnīrus kuri ir saistoši tikai pašām komandām, tiesnešiem un labākajā gadījumā tūkstotim interesentu. Grupu turnīra spēlēm ir viena kopīga ainiņa - ja viena no komandām nav laukuma saimniece, tad apkārt valdošajā klusumā vienīgās skaņas izraisa spēlētāju kritieni, tiesnešu svilpes vai treneru komentāri par savu spēlētāju vai tiesnešu darbīgas apšaubīšanu.

Uz kopējā fona vienmēr ir izņēmumi un šo izņēmumu garantē atsevišķu valstu līdzjutēji. Šādu līdzbraucēju līdzjutēju nav daudz un uz šī fona izceļas neviens cits kā latvieši. 2009. gada Eiropas čempionāta finālturnīrā visvairāk apmeklētās bija Polijas izlases spēles un tas ir tikai loģiski. Tāpat loģiski, ka otra lielākā interese bija par Lietuvas spēlēm. Kaimiņi taču. Tikpat loģiski, ka pieklājīga auditorija tika savākta arī uz trijām spēlēm ar Latvijas izlases piedalīšanos un kopējo vidējo skatītāju apmeklētību pacēla tieši no Latvijas atbraukušie fani. Ja 1997. gadā uz tālo Badalonu devās turpat tūkstotis latviešu atbalstītāju, tad līdz Gdaņskai, līdz kurienei 8 līdz 12 stundu brauciens, sanāca savi trīs tūkstoši. Trīs dienu laikā Gdaņskas krogiem un viesnīcām bija garantēti ienākumi, kā arī savs zlots atleca arī čempionāta rīkotājiem uz latviešu rēķina iegūst kaut jel kādu peļņu. Skaitļos tas izskatījās šādi: Latvija un Krievija - 4000 skatītāju, Latvija un Francija - 4700 skatītāju, Latvija un Vācija - 4000 skatītāju. Atmetam Polijas un Lietuvas izlašu spēles, sanāk stipri virs vidējā rādītājā.

Kad Latvijas izlase nespēja kvalificēties nākamā gada finālturnīram, visticamāk, ka leišu biznesa plāns apmeta septiņpadsmit kūleņus. Vēl pāris kūleņi sekoja pēc tam, kad arī poļi nostājās vienā rindā ar latviešiem. Abas kaimiņvalstis ar potenciāli lielāko līdzjutēju pieplūdumu nav starp finālturnīra dalībniecēm! Krahs! Nav latviešu, nav poļu, nav peļņas! Ko darīt? Jāizmanto sava ietekme lielajos kabinetos un izmestais āķis par 24 komandām kā smērēts iekrīt FIBA rīklē. Ja paliktu spēkā iepriekšējie noteikumi, kad visas finālturnīra dalībnieces tiek uzņemtas par čempionāta rikotājvalsts līdzekļiem, leiši ieberztos pamatīgi. Kā nekā papildus astoņu izlašu uzturēšana prasītu palielināt čempionāta budžetu par 33%. Lietuvieši neriskēja ne ar ko, jo paplašināšanai līdzi nāca papildus punkts - paplašināšanās notiek uz to valstu federāciju rēķina, kuras iekļuva šajā paplašināšanās paketē. Latviju ieskaitot. Lietuvas vienīgie papildus tēriņi vien tādi, cik prasīs pagarināt čempionātu par divām dienām. Toties ienākumi...

Tagad starp finālturnīra dalībniecēm ir gan latvieši, gan poļi un tā jau ir zīme, ka nauda pamazām sāk plūst Lietuvas virzienā. Gan jau lietuvieši pratīs grupas sakārtot tā, lai Latvijas izlase garantētos piecus mačus aizvadītu netālajos Šauļos līdz kurienei lēns brauciens ir vien pāris stundu ilgs. Ja Latvijas izlasei izdodas paveikt brīnumu un izkļūt no grupas, leiši par to tikai priecāsies... Latviešu līdzjutēji saimniekotu pa Šauļiem, poļi pa Alītu, leiši - tur, kur spēlēs Lietuvas izlase. Ideāli! Gan jau līdz nākamajam gadam Latvijas izlases līdzjutēju prāts būs norimies par jaunā modeļa mazspēju un tāpat niezēs nagi aizbraukt klātienē apskatīties kaut vienu spēli. Ja nu izdodas trāpīt uz uzvaru?