35. nedēļa. Brāļi Daideri – pirmoreiz otrie

Kā „Mērnieku laikos” teica Tenis: „Uz citu nelaimi izstiepies, uz savu – saraujies,” tā nedaudz sanācis arī brāļiem Daideriem šajā sezonā. Nebūtu traumas dēļ izstājies internacionālais duets ar beļģi Jorisu Hendriksu pie stūres un latvieti Kasparu Liepiņu kulbā, nekādu svinību visticamāk svētdien nebūtu. Medaļu liktenis līdz pēdējam posmam droši vien būtu jāgaida arī tad, ja visos posmos būtu varējuši piedalīties (vienu izlaida) pašlaik trešo vietu sildošie beļģi Jans Hendrikss ar Smeuninksu. Varbūt šodien šis raksts nebūtu tapis arī tad, ja pirms sezonas brāļi Daideri nebūtu panākuši vienošanos ar Kristeru Serģi par padoma neliegšanu.

Lai kā tur arī nebūtu, tās nav liezēriešu problēmas. Viņiem pašiem savu pietiek – gan ar tehniku, gan finansēm. Tieši Daideri 2009. gadā bija pēdējā latviešu ekipāža, kas čempionāta noslēgumā varēja lepoties ar medaļām, bet pēdējais sudrabs tika grābts 2008. gadā, kad to izlēja Serģis ar Kasparu Stupeli. Pa vidam Kaspars Liepiņš kopā ar Jori Hendriksu pirms diviem gadiem pat kļuva par pasaules čempioniem, bet pagājušajā sezonā abi bija otrie, taču tur panākumi tikai pusei no ekipāžas – Latvijas eksportprecei – kantētājam. Ko lai dara – kas maksā (brauc), tas pasūta mūziku... Šoreiz visi sasniegumi Latvijas garāžās kaldināti.

Varētu šķist, ka nekādas dižās konkurences šajā sporta veidā nav – vieni un tie paši (arī mūsējie) uzvārdi pa augšu vien tiek maļas. Turklāt pat ne olimpiskais sporta veids... Tādā gadījumā atliek tikai savākt piķi, nopirkt moci, salekt tam virsū un braukt pēc medaļām.

Ja viss būtu tik vienkārši, bračkas tā būtu izdarījuši jau pašā sākumā, 2005. gadā, tomēr sanāca tikai 24. vieta kopvērtējumā (51 punkts). Gadu vēlāk Jānis ar Lauri jau bija divpadsmitie (115 p.), 2007. gadā – desmitie (148 p.), nākamajā sezonā – astotie (269 p.), bet 2009. gadā pirmoreiz līksmoja pēc sezonas par kopvērtējumā izcīnīto bronzu (418 p.). Pagājušogad sekoja solis atpakaļ – atkal 8. vieta (283 p.), bet šogad jau nodrošināts sudrabs (391 p., un ir iespēja pieplusot vēl, sasniedzot savu labāko punktu summu karjerā). Kaut ko neatgādina? Kas vēl atceras Serģa un Arta Rasmaņa ērkšķaino ceļu augšup? Vēl jau katros mačos kaut kas var gadīties tehnikai, pa trasi nēsājas dzīvais dinamīta furgons Daniels Vilemsens, bet šogad pie starta bomja pasaules čempionāta posmos tikušas 95 ekipāžas! Te tev nu bija – kādas problēmas? Turklāt tie, kas mēdz braukt pa vienam vai pāris posmiem sezonā, ir vēl bīstamāki par Vilīti, jo, pirmkārt, viņiem viss jāsasniedz vienā braucienā, vienās sacensībās vai pāris iespējās. Tas nozīmē, ka arī viņi īsti neskatās ne pa labi, ne pa kreisi un per tik uz priekšu, kā un cik labi māk. Tāpēc māksla ir izvairīties arī no šiem dalībniekiem.

Uzteicams sniegums ir arī tas, ka par spīti tam, ka 2009. gadā tika kāpts uz kopvērtējuma pjedestāla otrā pakāpiena, šī brāļiem pagaidām ir pirmā sezona, kad pilnīgi visos braucienos ir iegūts kaut punkts un ekipāža nav izstājusies nevienā braucienā. Tas liecina par stabilitāti. Pat Vilītis ar Svenu Verbrugi to nav spējuši (reizi diskvalifikācija, reizi – nefinišēja).

Vēlot veiksmi brāļiem arī sezonas pēdējā posmā, neaizmirsīsim, ka zeltu arī Dānijas posmā nodrošināja un Daideriem neaizsniedzami kļuva nīderlandietis D. Vilemsens (jau devītais čempiona tituls) ar beļģu kantētāju Svenu Verbrugi (trešais tituls), bet uz trešā pakāpiena stāvošos beļģus Janu Hendriksu un Timu Smeuninksu no tā nost tīri teorētiski vēl var nobīdīt Latvijas ekipāža Māris Rupeiks un Kaspars Stupelis, kuri no Beļģijas motokrosistiem atpaliek par 45 punktiem (vienā posmā maksimāli var nopelnīt 50 punktus).

Varbūt, ka piektdienas futbola spēle Gruzijā starp mājiniekiem un Latvijas izlasi Eiropas čempionāta kvalifikācijas turnīra ietvaros nebeidzās gluži turnīra tabulai un spēka rangam atbilstoši, taču mūsējie savos vārtos bumbu neielaida, kamēr mājinieki (vārtsargs netika galā ar Aleksandra Cauņas izpildīto soda sitienu) pieļāva vienu kļūdu, un negaidītais 1:0 priecēja sirdi visu nedēļas nogali.

Tomēr pirms kļuva zināms par brāļu Daideru sasniegumu, vislielākie kandidāti uz nedēļas izcilnieku lomu bija Latvijas izlases basketbolisti. Kaut arī tika piedzīvoti četri ieplānotie zaudējumi un vēl viens vakar, čempionāta jaunākās komandas spēle un cīņasspars visu 40 spēles minūšu laikā, pirmkārt, uzrādīja milzu progresu, salīdzinot ar kvalifikācijas mačiem iepriekšējā vasarā, otrkārt, apliecināja, ka tie, kas grib spēlēt, laukumā „nāves grupas” spēlēs nav sliktāki par tiem, kas gribēja tusēt iepriekšējā reizē, treškārt, ka vēl ne nākamajā, bet aiznākamajā ciklā ar Latvijas puišiem var būt nopietni jārēķinās pat favorītiem, ceturtkārt, ka liela daļa pretinieku komandu treneru komplimentu latviešiem pirms un pēc mačiem ir pelnīti, un, piektkārt, pats galvenais, ka pēc „tagad vai nekad” latviešu basketbolam tomēr ir nākotne.