Latvija pret Bosniju. Vakara bilance

Kas patika

Lidojošais Freimanis. Pērn arī kvalifikācijas turnīrs Latvijai sākās ar maču pret Bosniju un arī tajā laukumā devās Rolands Freimanis. Izgāja uz 11 minūtēm, īsti netika galā aizsardzībā, aizmeta garām visus sešus metienus un apsēdās. Principā - uz visu turnīru... Šodien Rolands nenospēlēja īpaši daudz vairāk - nepilnas 17 minūtes. Taču šajā laikā realizēja 11 no saviem 13 metieniem no spēles, komandas rēķinā pievienoja 24 punktus un pamatīgi piestrādāja pie tā, lai NBA stārs Teletovičs trijās no ceturtdaļām paliktu uz trim punktiem. Tas bija personiski, pēc mača atzina Rolands... Šauļos ar superspēli iesāka Blūms, šoreiz stafeti pārņēma Nr.6! Starp citu, pērn Freimanis iemeta 11 punktus. Visā atlases turnīrā kopā...

Komandas saspēle. Bija zināmas bažas, ka pagaidām ķīmija starp tiem, kas izlasē kopā spēlē jau trīs gadus, un tiem, kas pievienojas epizodiskāk, nebūs pilnībā nostabilizējusies. 20 rezultatīvās piespēles, ko šodien izpildīja komanda, ir labākā atbilde - īpaši jau uz bosniešu četru piespēļu fona. Deviņas vienam pašam Jānim Strēlniekam, kas laukumā nostrādāja veselas 32 minūtes, un izskatījās jau daudz pārliecinošāk, nekā pārbaudes mačos.

Spēja pārvarēt krīzes brīžus. Otrajā puslaikā bija vairāki brīži, kad Bosnija nāca klāt, izskatījās uz viļņa un gatava pārņemt iniciatīvu, taču Latvija nesalūza nevienā no tiem. Turklāt ar vairāku spēlētāju drošu spēli, ne tikai viena vai divu līderu pārcilvēciskām pūlēm. Simboliski, ka nāvējošs izrādījās latviešu uzbrukuma slavenākais ierocis. Kolīdz bosnieši samazināja starpību līdz 46:43, viņus uzreiz atvēsināja Bertāna divi tālmetieni. Pie 64:60 - no stūra trāpīja Blūms. Sāka vilkt klāt ar sodiņiem - divi trejači Kuksikam! Komandai pirms diviem gadiem pietrūka šādu spēju, un tas maksāja vismaz pāris uzvaru, bet šogad - varbūt beidzot būsim gatavi paņemt to, kas mums pienākas.

Daudzveidība spēlē. Kaut gan Bosnijas izlase nav tas prasīgākais fons, uz kura to varētu novērtēt, tomēr priecēja izlases apņēmība nepaļauties uz vieglākajiem risinājumiem, ar ko bieži tiks grēkots iepriekš. Jau spēles sākumā draudus groza apakšā radīja un pats arī realizēja Meiers, tiešā groza tuvumā ar bumbu produktīvi darbojās Freimanis, pa āru neganījās arī Bērzs. Bumba staigāja labi ne tikai pa perimetru, bet arī iekšā un atpakaļ ārā, padarot Latvijas spēli plašāku un grūtāk neitralizējamu.

Progress. Komanda šajā spēlē paveica daudz no tā, ko nespēja pirms čempionāta. Precīzāk nekā pārbaudes spēlēs meta gan tālmetienus, gan sodiņus, uzvarēja cīņu zem groziem (ar desmit spēlētāju tiešu dalību). Pēc vienas spēles pāragri izdarīt secinājumus, taču līdzīga tendence Bagatska komandai bijusi arī iepriekšējos gados, un tas priecē, jo liecina, ka gatavošanās bijusi plānveidīga un prasmīga.

P.S. Rezultāts. Beidzot! Pirms diviem gadiem tik bieži to nācās rakstīt pie tām lietām, kas nepatika, lai tagad palaistu garām šo lielisko iespēju - atzīmēties pretējā nominācijā!

Kas nepatika

Piezīmju norma izšķirošajā ceturtdaļā. Pēdējā ceturtdaļā vēl nebija nospēlētas ne trīs minūtes, kad jau bijām savākuši četras piezīmes, turklāt divas no tām (Blūms, Mejeris) - pilnīgi neitrālās situācijās, kas bīstamības grozam nebija. Tas nozīmēja, ka komandai, kas līdz tam brīdim bija metusi sodiņus 15/17, spēles izšķirošajās septiņās (!) minūtēs devām iespēju stāties uz labdarības līnijas par katru pieskārienu. Pretinieks atlikušajā laikā to arī nekautrējās izmantot, no labdarības līnijas svācot duci punktu (12/15). Labi, ka Kuksiks trāpīja tos divus tālmetienus, citādi šī paviršība varēja prasīt augstu cenu.

Brāķis spēlē. Piecas tehniskās kļūdas pirmajā ceturtdaļā un tikpat daudz pēdējā - paši sev sagādājām galvassāpes situācijās, kad varējām tās aiztaupīt. Daudzas tieši rokās atdotās piespēles bosnieši izmantoja ātrajos uzbrukumos, salasot vieglus punktiņus bez pretestības vai izprovocējot mūsējos uz kārtējo noteikumu pārkāpumu, mēģinot saglābt situāciju. Pēc mūsējo kļūdām Bosnija guva 20 punktus.

Zaudētās bumbas pie sava groza. Kaut gan kopsummā grozs šodien vinnēts, 13 pie sava groza atdotās atlēkušās bumbas ir pārāk daudz. Īpaši tas krita acīs izšķirošajā ceturtdaļā, kad pēc pašaizliedzīgi atstrādātām aizsardzībām, piespiežot pretinieku izmest sarežģītu metienu, kāds kaut kur nogulēja vai neatbloķēja, ļaujot ar atkārtotu metienu gūt vieglus punktus no groza apakšas. Ja šādas problēmas rodas pret Bosniju, labāk nedomāt, kas notiks pret Melnkalni vai Lietuvu.

Jubilāra spēle. Ja Strēlniekam, Kuksikam un Bertānam kaut daļēji (citam vairāk, citam mazāk) izdevās kliedēt bažas par savu sportisko formu un gatavību čempionātam, kas radās pārbaudes mačos, tad šodienas jubilārs Armands Šķēle tā arī palika krēslas zonā. Pārāk lēni, nepārliecinoši un - cerams, ka tikai optiskais māns - vienaldzīgi. Šoreiz komanda tika galā, taču turpmāk tai būs vajadzīgs asāks un produktīvāks Armands - tas, kurš paplosa pretinieku aizsardzību un pats liek pasvīst arī savam sedzamajam.

12. spēlētāja liktenis. Pavisam subjektīvi, taču būtu gribējies, lai vismaz pēdējās sekundēs, kad viss jau bija skaidrs, laukumā tiktu palaists arī pēdējais mūsu komandas spēlētājs Jānis Bērziņš. Tā 20 gadus vecajam valmierietim, kuru izlasē droši vien vēl gaida lieli darbi, būtu neaizmirstama debija Eiropas finālos - ar uzvaru. Kur vēl labāks dzinulis un tālāka motivācija.