Latvija pret Ukrainu. Vakara bilance

Kas patika

Uzvarētāja sajūta. Pavisam oficiāli: Latvijas izlase vairs nav Eiropas čempionāta statiste. Tā vairs nav komanda, kuru pēc kārtējā sāpīgā zaudējuma pretinieku treneri uzslavē, sak - malači, likāt mums pasvīst, kādu dienu no jums kaut kas sanāks (vienlaikus padomājot, ka ne štrunta nesanāks, bet nu kāpēc nepateikt ko jauku nabadziņiem...). Latvijas izlase tagad ir komanda, kas tikusi Eiropas divpadsmitniekā un turpina tur uzvarēt. Turklāt pārliecinoši. Nenoliegšu, bija patīkami aizsoļot uz miksa zonu garām mazliet apjukušajiem citu valstu kolēģiem - ar vienaldzīgi nopietnu sejas izteiksmi, bet patiesībā - iekšēji plati smaidot. Jo beidzot Latvijai ir ne tikai laba komanda, ko pārējiem pažēlot un iedrošināt.

Kvalitatīvs uzbrukums. Pirmajā ceturtdaļā, kad Latvija pēc būtības ne tikai sagatavoja giljotīnu, bet objektīvi - arī jau veica eksekūciju (jau tobrīd pat ar milzīgu piespiešanos neizdevās sevi pārliecināt, ka šī Ukrainas komanda šodien varētu mums sagādāt problēmas - pārāk acīm redzama bija abu komandu atšķirība laukumā...), Latvijas izlases uzbrukums strādāja kā Šveices pulkstenis - savlaicīgas piespēles, laba kustība, saskaņotas darbības, precīzi metieni. Vienkārši nekādu variantu pretiniekam - kas nāk laukumā, tas turpina iesākto. Pirmajā ceturtdaļā, ko vinnējām ar 24:11, mūsu rezultatīvākajam spēlētājam bija trīs punkti. Pa vienam precīzām metienam bija jau deviņiem (!) džekiem. Ukraiņiem pa visu pirmo puslaiku grozā trāpīja tikai četri...

Aizsardzība. 51 ielaists punkts spēlē ir rādītājs, kas runā pats par sevi. Pašatdeve aizsardzībā bija ļoti augstā līmenī un varbūt tieši tāpēc retajos nesaprašanās brīžos piepalīdzēja arī Fortūna - ukraiņu centri no groza apakšas vairākkārt pamanījās aizlādēt garām tādus, ka atlika vien paķiķināt. Lai vai kā, Latvija ar vidēji ielaistiem 68,5 punktiem šobrīd ir starp visa čempionāta labākajām komandām aizsardzībā. 2010. gadā, kad šis izlases modelis kopā sanāca pirmoreiz, atlases turnīrā laidām 90,2 punktus un bijām otrie bezcerīgākie. Pirms diviem gadiem Šauļos - 84,6. Pērn kvalifikācijā - 73. Līkne - nepārprotama.

Jeseņices rūdījums. Protams, taisnība Kristapam Janičenokam, ka pēc viena mača labāk nevajag izdarīt pārsteidzīgus secinājumus, taču, ja šodien mums pretī tā bija komanda, kas savai grupai izsoļojusi cauri ar bilanci 4-1 - ir pamats aizdomām, ka mūsu B bija Nāves grupa ne tikai uz papīra. Varbūt iespaids ir mānīgs, taču šobrīd es nespēju iedomāties šos ukraiņus apspēlējam lietuviešu vai serbus. Un Beļģija tajā pašā grupā izcīnīja uz pusi mazāk uzvaru (2-3). Vai var būt, ka čempionāta otrā kārta ir vieglāka par pirmo?

Pasaules čempionāta smarža. Zinu, zinu, principā par šādiem tekstiem var norauties... Taču varbūt nav ko kautrēties pašiem no savām spējām un iespējām! Komandas kapteinis Jānis Blūms vēl pirms izlase bija sākusi gatavošanos savās ambīcijās bija tiešs: Slovēnijā mums jācīnās par pasaules čempionātu! Un Latvija šobrīd dara tieši to. 12 komandas jau esam atstājuši aiz muguras, jāatstāj vēl piecas. Iekļūstot astoņniekā (ja ukraiņi un beļģi neko nepaņem pret serbiem un leišiem, mums pašiem beigās pret Beļģiju pietiks pat ar -16 zaudējumu), Latvijai būs garantētas trīs spēles un uzvara kaut vienā no tām nozīmēs ceļazīmi uz Spāniju. Šādas iespējas gadās ļoti reti. Eh, ja vien bosniešiem būtu mazliet remdenākas asinis un vairāk apdomas, mums jau šobrīd būtu divas uzvaras un durvis uz ceturtdaļfinālu jau praktiski vaļā. Bet nekas, paši atvērsim - bez palīgiem no malas!

Kas nepatika

Bez komentāriem... Nepatīk tas, ka Slovēnijā jau otro dienu gāž lietus un termometra stabiņš neuzkāpj augstāk par 11-12 grādiem pēc Celsija. Principā tas ir būtiskākais, kas kādam latvietim šeit Ļubļanā var nepatikt pēc Eiropas čempionāta otrajā kārtā izcīnītas uzvaras ar 34 punktu starpību! Bet - nu, labi...

Noskaņa arēnā. Pēc nedēļas viesošanās šaurākajā un omulīgākajā Jeseņices arēnā starp karstasinīgajiem Balkānu un Lietuvas faniem šodien "Arena Stožice" bija sajūta kā šķūnī. Ja Jeseņicē brīžiem nedzirdēja tiesneša svilpi, tad Ļubļanā mierīgi varēja klausīties treneru norādījumus par izspēlējamajām kombinācijām. Apmēram trim desmitiem Latvijas fanu, kas bija izkārtojušies atsevišķās grupiņās tribīņu pretējās pusēs, mierīgi izdevās nopelnīt vētrainākā atbalsta balvu, un nebūtu problēmu jau mača gaitā sarunāt, kur tikties pēc spēles - nekur nestaigājot, bet sasaucoties pāri laukumam... Un diezin vai franču un beļģu fanu te būs diži vairāk.

Visas olas vienā groziņā. Spēles sākumā mazliet nepatika aizraušanās ar metieniem no distances, neiesaistot bumbas kustībā un uzbrukumu noslēgšanā garos (kaut gan ukraiņu pretspars zem groza izskatījās visnotaļ vārgs), tajā pašā laikā - ja komanda maču pabeidz ar 15 precīziem trīspunktniekiem un precizitāti virs 50%, būtu muļķīgi kaut ko pārmest. Tikai cerēt, ka nākamajās reizēs, kad varbūt viss tik skaisti nebirs grozā, pietiks apdomas pavariēt ar uzbrukumu noslēguma iespējām.

Regulārie "pitstopi". Nepatika uz atslābuma rēķina pretiniekiem dāvātās papildu iespējas krāt punktiņus, jau zaudētās epizodēs uzsitot pārkāpumu, kas vainagojas ar 2+1 gājieniem. Pirmajā puslaikā tādas bija trīs. Koncentrēšanās zudumi gan uzbrukumā, gan aizsardzībā laiku pa laikam piezagās katrā no pēdējām trim ceturtdaļām, taču pretinieks šodien bija pārāk nevarīgs tās izmantot. 3-4 minūtes bakstīšanās, taču pēc tam 2-3 štata trīspunktnieki, un lieta nokārtota - demolēšana turpinās.

Piemirstais debitants. Uz glīti sadalīto spēles minūšu fona atkal izlec Jāņa Bērziņa laiks - trīs minūtes. Šķiet, ka šī nu tiešām bija tā reize, kad čalim varēja dot iespēju arī kārtīgāk uzspēlēt un sajust čempionāta garšu, ne tikai simboliski atzīmēties pēdējās minūtēs, kad īsti neviens vairs nespēlē. Lai vai kā - savus pirmos punktus finālos paspēja gūt.