26. nedēļa. Atnāca, sasniedza personisko rekordu un aizgāja ar medaļu

Tā nu gluži nebija, ka jaunā septiņcīņniece Laura Ikauniece tika ierindota starp pastarītēm savā disciplīnā. Tomēr ar tikai 16. labāko punktu summu Eiropā Ikaunieci arī par favorīti nosaukt necēlās mēle. No otras puses, uz Helsinkiem tuvojošās olimpiādes dēļ nebija devusies vesera rinda vecā kontinenta spīdekļu, sākot ar sezonas līderi britu sportisti Džesiku Enisu un beidzot ar dienvidu kaimiņieni Austru Skujīti, kura startēja atsevišķās disciplīnās, piemēram, augstlēkšanā. Pirms Eiropas meistarsacīkstēm Laurai šosezon no Helsinku braucējām bija piektais(!) labākais rezultāts Eiropā. Plus Aiga Grabuste, kura šosezon vēl pie septiņcīņas nebija ķērusies, protams, rangā tika likta augstāk par Lauru.

Tāpēc Ikauniecei bija visas cerības sasniegt pašas izvirzīto mērķi Helsinkiem – pirmo sešinieku. Ja par to stāstītu pirms braukšanas uz sacensībām, lielākā daļa smietos un šo vēlmi attiecīgi komentētu anonīmajā saziņas zonā, nemaz neiedziļinājušies kāpēc 16. vieta Eiropā šoreiz ir tik pievilcīga. Taču viņai bija vēl viens mērķis – sasniegt jaunu personisko rekordu septiņcīņas summā. Kārtīgi paveicot katru no septiņiem mazajiem darbiņiem – atsevišķām disciplīnām.

Tā arī beigās sanāca – pieci rekordi atsevišķās disciplīnās, ne miņas no debitantiem raksturīgās kautrības un jau pirms pēdējā veida būtībā nodrošināta vismaz ceturtā vieta! Piedevām vēl arī labas izredzes uz sudrabu – deviņu punktu pārsvars pār komandas biedreni Aigu Grabusti un apmēram vienādi personiskie rekordi 800 metru skrējienā.

Beidzamā septiņcīņas disciplīna padevās kā trillerī. Vispirms Aiga atstāja aiz muguras konkurenti par metriem divdesmit – trīsdesmit. Pēdējā aplī Laura sāka tuvoties, bet apogeju šis duelis sasniedza finiša taisnē, kad ilgāku laiku konkurentes, un komandas biedrenes vienlaikus, skrēja blakus, līdz beidzot nedaudz pārāka bija jaunākā no Latvijas šā brīža lepnumiem septiņcīņā – Laura. BRONZA! Vienīgā Latvijas delegācijai šajā čempionātā. Čempionātā, kurā nepiedalījās daudzi no labākajiem, kamēr mums varbūt trūka tikai vesera metējas Lauras Igaunes, desmitcīņnieka Edgara Eriņa un 110 metru barjersprintera Staņislava Olijara, kamēr, piemēram, Krievijai pie vārda daudzās disciplīnās tika otrā un trešā kaluma vieglatlēti, kad atlika tikai paņemt. Protams, bija atsevišķas disciplīnas – izņēmumi, piemēram, šķēpmetējiem vīriešiem, tomēr Latvijas sportistiem bija kolosāla iespēja, un tāda tā būs arī pēc četriem gadiem, kad atkal vieglatlētikas milži spēkus taupīs milžu cīņām olimpiskajās spēlēs, bet uz Eiropu sūtīs pārsvarā otro ešelonu.

Jau nez kuro reizi citējot Latvijas bobsleja izlases galveno treneri, starp citu, Lauras Ikaunieces mammas Vinetas Ikaunieces novadnieku Sandi Prūsi, kad kāds kaut ko dod, ir jāņem. Protams, tas ir jāmāk arī šādā situācijā, kad puse pagasta ir izbraukusi (gatavojas olimpiādei). Jau vairākus gadus Ikauniece ir jauniešu un junioru pasaules un Eiropas čempionātu dalībniece un startē tajos ar panākumiem, tomēr nereti tieši pāreja uz pieaugušo līmeni ir ieilgusi vai pat kļuvusi par karjeras beigām. Laurai paveicās (savulaik Grabustei tik izdevīgu apstākļu nebija), bet viņa pati šo veiksmi nopelnīja, izdarīdama visu, ko divās sacensību dienās varēja izdarīt. Bez drebēšanas, bez liekiem uztraukumiem sezonas pagaidām svarīgākajās sacensībās. Neviļus jāsalīdzina ar Inetu Radeviču – gandrīz katru gadu Laura no saviem sezonas galvenajiem mačiem mājās braukusi ar medaļu. Tāpat kā sezonas galveno maču vieglatlēte Ineta.

Un vēl – liels nopelns Ikaunieces panākumos, manuprāt, ir arī Grabustei, kuras lomu pēc sacensību beigām atzīmēja arī pati medaļniece. Tieši Aigas piemērs, tieši tiekšanās pakaļ viņai, apdzīt viņu ir lielā mērā vainojami gan pie tā, ka Laura tagad, salīdzinot ar mammas četriem Latvijas rekordiem, ir Latvijas jauniešu un junioru rekordiste daudzcīņā, gan pie tā, ka no Grabustes Latvijas rekorda atpaliek vairs tikai par 79 punktiem, gan par to, ka gājusi tālāk gan par Aigu, gan mammu – kļuvusi par Eiropas čempionāta medaļas ieguvēju.