Pirms 10 gadiem. Pēc olimpiādes „uzmešanas” Vainšteins vinnē pasaules čempionātu!

Daudziem no mums, pārcilājot rakstāmgalda atvilkņu saturu vai, piemēram, atritinot kādu pieliekamajā rūpīgāk noglabātu ievārījuma burciņu, kādreiz rokās trāpījusies kāda vecāka un varbūt jau iedzeltējusi laikraksta lappuse, kas momentā nozog visu uzmanību. Pastāsts, kas uzjundī senas atmiņas, fotoattēls, kurā smaidu izraisa kāda mūsdienu varoņa vien ar grūtībām atpazīstamās formas vai frizūra - bieži vien tas izrādās daudz interesantāk, nekā kārtējās šā brīža peripetijas. Kas bija aktuāls Latvijas sportā pirms apaļiem desmit gadiem - turpmāk reizi nedēļā ieskatīsimies vecajās „Sporta Avīzēs”. Iepriekšējo nedēļu apskati atrodami sadaļā „Pirms 10 gadiem”.

”Sporta Avīze” Nr. 256 (2000. gada 16.–22. oktobris)

Romāns Vainšteins vinnē pasaules čempionātu riteņbraukšanā profesionāļiem!

Šo titulu nevar skatīt tikai saistībā ar pasaules čempionātu. Pirms olimpiādes Sidnejā Vainšteins sacēla pamatīgu vētru Latvijas sporta druvā, jo atteicās pārstāvēt savu valsti olimpiskajās spēlēs. Viņš bija kļuvis par pasaules elites vīru un varēja atļauties atgādināt sporta funkcionāriem, ka tie viņu finansiāli pametuši sportistam grūtā brīdī un ka viņš tiem neko nav parādā. Turklāt, nebraucot uz Sidneju, bija iespējams labāk sagatavoties pasaules čempionātam, uzvara kurā profesionāļu vidū tobrīd kotējās augstāk par uzvaru olimpiskajās spēlēs.

Zīmīgi, ka pirms nedēļas vīnu ražotne "Vini Caldirola" bija laidusi klajā reklāmas triku, kurā Romāns Vainšteins rotā kādas dziras etiķeti, bet zem tās seko paraksts: UZVARĒTĀJS. Vispirms bija vīns, tad pasaules čempionātā Francijas pilsētā Pluī 269km grupas braucienā tika izcīnīta arī zelta medaļa, un Vainšteins kļuva par pirmo neatkarīgās Latvijas sportistu, kurš kļuvis par pasaules čempionu olimpiskajā sporta veidā.

Romāna sievai Ingai „šoreiz nebija priekšnojautas par to, ka Romāns varētu uzvarēt: "Romāns pirms izbraukšanas teica, ka brauc uzvarēt. Taču varbūt to nedarīja tik pārliecinoši kā citkārt. Citreiz man iekšā viss vārās un ir pārliecība, ka Romāns var uzvarēt. Šoreiz sacīkstes laikā bija dīvains iekšējs miers."

Romāns Vainšteins pirms sacīkstēm prognozēja, ka galvenokārt būs jāseko tam, ko darīs Itālijas riteņbraucēji ar Bartoli priekšgalā un Beļģijas riteņbraucējs Čmiļs. Šie abi vīri tiešām atradās uzmanības centrā. Jau no distances sākuma bija vairāki bēgšanas mēģinājumi, un vienu no tiem jau otrajā aplī īstenot centās mūsu Raivis Belohvoščiks, kuram gan vienatnē pabraukt izdevās pavisam neilgu brīdi. Viens no nākamajiem atrāvieniem bija nopietnāks, un polim no grupas aizbēgt izdevās piecarpus minūšu attālumā. Vēl 57km pirms finiša neliela bēgļu grupiņa bija ieguvusi gandrīz divarpus minūšu handikapu, taču arī tas drīz vien tika sadeldēts. 43km pirms finiša pamatīgu tempu uzkurināja Itālijas komanda, pamatīgi izstiepjot grupu. Taču visi šie centieni beidzās neveiksmīgi, jo itāliešiem neatradās domubiedri, un Bartoli nikni lamāja līdzbraucējus no citām komandām, kuri nevēlējās pārņemt iniciatīvu. Bartoli šādā pašā veidā vēl vairākas reizes centās ja ne atrauties no sekotājiem, tad vēl pamatīgāk izšķaidīt grupu. Gandrīz ik uz soļa viņam sekoja Čmiļs. Līderu centieni vainagojās sekmēm, jo pēdējos divos apļos nelielajā apmēram 30 vīru līderu grupā bija palikuši tikai paši izturīgākie. Kaut arī, riteņbraucēju valodā runājot, viss vārījās tikpat kā elles katlā, notikumi attīstījās Vainšteinam labvēlīgā gultnē. Proti, nepārtraukti kāds centās ieslēgt lielākus ātrumus un, aizbraucot prom, saraustīt grupu, bet Vainšteinam nebija jācenšas ķert bēgļi, jo to viņu vietā izdarīja citu valstu riteņbraucēji. Spāņi nebija ieinteresēti, ka prom aizbrauc itālieši vai Čmiļs, beļģi ķēra francūžus un spāņus. Romāns centās kontrolēt situāciju un turējās netālu no grupas galvgaļa, lai gadījumā, ja uzreiz prom aizbraukt mēģinātu vairāki favorīti, nenogulētu un varētu iesēsties viņiem astē. Taču, par laimi, tā nenotika, bet visi riteņbraucēju individuālie centieni tika neitralizēti. Viens no bīstamākajiem momentiem izveidojās 10km pirms finiša, kad ar sparīgu uzrāvienu lielāku pārsvaru nekā iepriekšējiem drosminiekiem izdevās iegūt Čmiļam. Taču ar spāņu un itāliešu pūliņiem beļģis tika panākts. Tad no ēnas izlīda itālietis Kasagrande, kurš līderpozīcijās noturējās nedaudz vairāk par kilometru, un viņa noķeršanā galvenie vaininieki bija Beļģijas riteņbraucēji. Kilometru pirms finiša vēlreiz veiksmi izmēģināja Čmiļs. Tas gan vairāk bija izmisuma solis, jo Čmiļs apzinājās, ka grupas finiša spurtā izcīnīt augstu vietu viņam būs vēl mazāk izredžu. Savukārt Vainšteina izredzes, tuvojoties finišam, pamatīgi auga, jo viņš ir viens no labākajiem finišētājiem. Turklāt no līderu grupas Vainšteinam bija tikai vēl viens vērā ņemams sāncensis finiša spurtā - polis Spruhs. Taču arī viņš vakar Vainšteinam nebija pretinieks, un pēdējos distances metros kļuva skaidrs, ka Vainšteinu nekas vairs nevar apstādināt.”

PČ riteņbraukšanā
269km grupas brauciens
1.Romāns Vainšteins (Latvija) 6.15:28
2.Zbigņevs Spruhs (Polija)
3.Oskars Freire Gomess (Spānija)
4.Mikēle Bartoli (Itālija)
5.Tobiass Šteinhauzers (Vācija)
6.Niki Aberzolds (Šveice)
7.Skots Sanderlends (Austrālija)
9.Paolo Betīni (Itālija)
10.Frančesko Kasagrande (Itālija)

Sportacentrs.com atkāpe: Pēc vētras, ko ar savu paziņojumu pirms olimpiskajām spēlēm par nepiedalīšanos tajās sacēla Latvijas tā brīža labākais šosejas riteņbraucējs kuldīdznieks Romāns Vainšteins un kuras pamatos bija aizvainojums pret Latvijas riteņbraukšanas bosiem par it kā pārāk mazo atbalstu sportistam grūtā laikā, Romāns vinnēja pasaules čempionātu. Parasti tādos brīžos mēdz būt tikai divas taisnības – sportista, ja viņš iegūst cēlmetālu, un visu pārējo, ja viņš to neizdara. Vainšteina mugurkauls bija pietiekami stiprs, un Romāns pierādīja savu taisnību, 2010. gada sezonā dodot priekšroku pasaules kausa izcīņas posmiem un startam pasaules čempionātā. Vai viņš būtu medaļniekos, ja brauktu uz olimpisko Sidneju? Liela iespējamība, ka nē, toties tad pilnīgi viņš pilnīgi noteikti nebūtu izcīnījis un Latvijas līdzjutējiem uzdāvinājis pasaules čempiona titulu – pasaules spēcīgākā riteņbraucēja titulu.

Bobslejā apvērsums

Paralēli tehnikas uzlabošanai pilots Sandis Prūsis uz pirmssezonas treniņnometni Lillehammerē līdzi bija aizvedis arī nesaskaņas ar federāciju, kuru dēļ no izlases vecākā trenera posteņa atkāpās Ivars Čākurs.

Čākurs joprojām „turpinās veidot treniņprogrammas un rūpēties par bobslejistu fizisko gatavību. Taču izlases vecākā trenera statusā viņš nevēlas palikt, jo uzskata, ka federācija spieķos liek sprunguļus. I. Čākurs:

- Es neesmu teicis, ka pilnībā aizeju no bobsleja. Esmu runājis ar Sandi un puišiem, ka, par spīti visam, veikšu savus fiziskās sagatavotības trenera pienākumus. Es neatsakos strādāt ar sportistiem, bet gan nostājos pret situāciju, kāda ir izveidojusies. Proti, pret federācijas nostāju un "interesi" dažādu jautājumu risināšanā. .. Kā vecākajam trenerim man pašam vajadzētu noteikt prioritātes un virzienus, kuriem vispirms būtu jāpievērš uzmanība. Kā mums pašlaik pietrūkst, lai varētu cīnīties par visaugstākajām vietām? Labāka rezultāta starta ieskrējienā, un gatavošanās procesā uz to jāliek lielāks uzsvars. Protams, liela nozīme ir arī tehnikai, un arī tā ir mūsu rezerve. Taču vienlaikus tā ir arī loterija, jo viens bobs, kuru savulaik Sandis iegādājās, "neaizgāja". Tas nozīmē, ka tāpat var nopirkt desmit pāru slieču, taču tie visi var izrādīties nespējīgi konkurēt. Savukārt, ja mēs ieguldām darbu fiziskās formas un starta ieskrējiena uzlabošanā, tad tā ir reāla lieta. Ja mēs to nevaram izdarīt, tad sezonas laikā varam neskaitīt tās simtdaļas, ko zaudējam startā.”

„Ledus estakādi plānots kādreiz, saulainā nākotnē, uzcelt Siguldā. .. Ja reiz ir šādi plāni, tad jābūvē ne tikai estakāde, bet arī viss pārējais, kas nepieciešams tā dēvētajam mācību treniņprocesam. Tas nozīmē, ka jābūt viesnīcai, kur cenas būtu zemākas nekā pilsētas viesnīcās, jābūt ēdināšanai, arī svaru zālei. Tikai tādā gadījumā šīs estakādes būvniecība atmaksāsies. Ja mēs dzīvosim Rīgā un katru dienu braukāsim uz Siguldu, kur būs tikai estakāde, tad tajā ceļā tās simtdaļas un tūkstošdaļas, kuru mums pietrūkst, arī pazudīs. Jāņem vērā arī tas, ka estakādi varēs izmantot tikai attiecīgos laika apstākļos. Es uzskatu, ka ar tādiem līdzekļiem, ar kādiem mēs pašreiz darbojamies, nevar sasniegt augstus mērķus. Ir nepieciešami radikālāki soļi. Tie tiek sperti, taču tikai ne no īstās organizācijas puses. Pašlaik "Daugavas" stadionā estakāde tiek pabeigta, pateicoties Sanda Prūša iniciatīvai un bobsleja kluba "Kurzeme" līdzekļiem.”

Savukārt Latvijas Bobsleja federācijas prezidentam Jevgeņijam Kisielam šajā sakarā bija savs viedoklis:

„- Tā ir viegla pozīcija: ja man neuzbūvē estakādi un vēl ar kaut ko nenodrošina, tad es neko nevaru izdarīt un tāpēc eju prom. Ir ļoti daudz valstu, kur estakādes nav, bet rezultāti nav no sliktākajiem. Estakādes būvniecība ir apspriesta dažādās instancēs, un par šo jautājumu esam runājuši ar Sporta pārvaldes direktoru Eināru Fogeli, kā arī Olimpiskās komitejas prezidentu Vilni Baltiņu. Tādējādi mēs nonācām pie slēdziena, ka šī estakāde ir jābūvē Siguldā. Prūsis estakādi ir uztaisījis par sava kluba līdzekļiem, un mēs to viņam nevarējām aizliegt.

Tas, ka nepildās jaunatnes programma, nav patiesība. No kurienes tad ir radies Rullis, Latišs, Erdmanis, Rozentāls? .. Bobslejs tomēr ir tehniskais sporta veids, un daudz ko izšķir tas, kā brauc pilots, kā trasē uzvedas bobs un kā slīd slieces. Es nenoliedzu, ka svarīgs ir arī rezultāts starta ieskrējienā. Taču nav nopietni runāt, ka starts ir slikts tikai tāpēc, ka nav estakādes. .. Jāatzīmē, ka mēs no valsts nesaņemam kaut kādas dotācijas un ka visus līdzekļus, kas atrodas federācijas kasē, no sponsoriem ir sarūpējuši federācijas cilvēki. Tāpēc Prūsis un Čākurs, kritizējot federāciju, nerīkojas korekti. Kā var teikt, ka nepildās jaunatnes programma! Kas tad pagājušajā gadā aizvietotu traumētos pirmās komandas stūmējus, ja nebūtu jauno?”

Sandim Prūsim arī bija ko teikt par „zivi, kas pūst no galvas”:

„- Jāatzīst, ka tas, kas pašlaik notiek, diemžēl ir likumsakarīgi. Federācijas cilvēki skaisti runā par to, ka ir radīta bāze, kurā ir izgatavotas slieces. Es, liekot roku uz Bībeles, varu teikt, ka līdz šim brīdim šajā izslavētajā bāzē nav izgatavota neviena skrūve, nemaz nerunājot par to, ka būtu gatavotas slieces un remontēti bobi. Sanāk tā, ka uz papīra tiek būvēti gandrīz vai kosmosa kuģi, bet īstenībā nav uztaisīts pat tualetes poda vāks. Varbūt tas viss, par ko vadība runā, kādreiz būs. Taču sezona sākas tagad, nevis pēc kaut kāda laika. .. Piekrītu, ka šī "Daugavas" stadiona estakāde daļēji ir novecojusi un tai ir mīnusi. Taču lai kāds man Latvijā parāda labāku vietu, kur trenēties. Es to noteikti izmantošu... Runāt par to, ka mums pēc dažiem gadiem Siguldā varētu būt supermoderna estakāde, var ilgi un gari. Man nav laika klausīties šīs runas, jo lietas labā kaut kas ir jādara jau tagad. ..Protams, var teikt, ka estakādi esmu uzbūvējis divus gadus par vēlu. Es varu pieņemt šādus pārmetumus. Taču es jau kopš pavasara cerēju, ka federācijai būs svarīgi sakārtot šo bāzi, nevis kaut kādu mistisku darbnīcu, kur pagaidām vēl nekādi reāli darbi nav veikti. To visu varētu salīdzināt ar situāciju, kad hokeja komandai tiek gādātas slidas un nūjas, bet nav laukuma, kur trenēties un spēlēt.”

Arī Prūsim Čākura demisija bija kā „sitiens pa pieri, no kura es apstulbu. Varbūt tā nav apzināta rīcība, taču šķiet, ka tas, kas tagad noticis, ir plānveidīgs federācijas darbs. Agri vai vēlu kaut kam tādam bija jānotiek. Labi, ka šī vēl nav olimpiskā sezona. Beidzot ir atradies viens tāds cilvēks kā Ivars, kas pateica: pietiek! Līdz šim nevienam nebija drosmes kaut ko tādu pateikt. Par to, ka Ivars to atļāvās, es viņam varu būt pateicīgs, jo ilgāk tā tiešām nevarēja turpināties. Pateicoties Ivaram, mums ir fiziski spēcīgi stūmēji, ir parādījusies konkurence.”

Latvijas Bobsleja federācijas viceprezidents Zintis Ekmanis, kurš kopā ar Sandi Prūsi ir pārdzīvojis Latvijas bobsleja grūtākos gadus, mēģināja vērtēt notikušo objektīvi:

„- Šī ir darba situācija, un konflikts ir mazliet pārspīlēts. Cilvēcīgi es Sandi Prūsi saprotu. Viņš grib strādāt ar maksimālu atdevi un vēlas, lai viss no A līdz Z būtu kārtībā. Tāpat arī Ivars Čākurs. .. Problēmas jau ir domātas priekš tā, lai tās risinātu, nevis meklētu jaunas un censtos atrast vainīgos. Mēs visi ļoti labi zinām, kas ir nepieciešams, lai varētu strādāt pēc maksimālās programmas. Taču ne vienmēr mūsu iespējas var sakrist ar vēlmēm. Tāpēc ir jānosaka prioritātes, lai, ņemot vērā mūsu iespējas, mēģinātu panākt maksimālo efektu. Prioritāte numur viens - tas ir Prūsis. Tāpēc vairāk vai mazāk viss tiek pakārtots viņa interesēm, jo viņš ir komandas līderis. Otra mūsu prioritāte ir darbs pie jaunatnes programmas, lai pēc Prūša nepaliek tukšums. Šobrīd šī programma pildās varbūt ne tik ātri, kā gribētos, taču pietiekami stabili. Trešā ir materiāli tehniskā bāze, kas šobrīd ir izveidota un ar laiku dos rezultātus. Ceturtā prioritāte ir bobsleja popularizēšana. Sandis labi zina, kādi bobslejam bija treniņapstākļi un problēmas pēc neatkarības atgūšanas. Man deviņdesmito gadu sākumā pret federāciju un vecāko treneri Jāni Skrastiņu bija pamatotākas pretenzijas nekā Sandim šobrīd. Toreiz arī bija izveidojusies konfliktsituācija. Taču vai no tiem laikiem var atrast kādu rakstu, kur es publiski būtu izteicis savas pretenzijas? Manuprāt, cilvēkam pašam ir jābūt gandrīz vai perfektam, lai viņš varētu atļauties izteikt pārmetumus pārējiem. Taču perfektu cilvēku, kā zināms, nav. Vai man šobrīd nav kādu pretenziju pret Prūsi un Čākuru, kā arī federācijas darbu? Taču es šīs lietas nemēģinu atrisināt ar preses starpniecību. Es cienu tos cilvēkus, kuriem bobslejs ir sirdslieta un kuri sabiedriskā kārtā veic savus pienākumus, pat necerot uz vienkāršu paldies.”

Sportacentrs.com atkāpe: Sportista, trenera un funkcionāra viedokļi par to, kurš ir taisnākais ceļš uz panākumiem, mēdz ievērojami atšķirties. Turklāt dažs panākumus redz pēc gadiem desmit, cits – aiz tuvējās mājas stūra. Vai tā bija federācijas veikta tehnikas inventarizācija ar mērķi tehniku beidzot apzināt, vai apzināta rīcība, pēc tam sainventarizēto izsniegt tikai tiem „deguniem”, kuri ir paklausīgi, šobrīd diez vai kāds noskaidros. Sportistam, it īpaši, ja viņam jau tuvojas ceturtā gadu desmita vidus, ir svarīgs rezultāts ne vēlāk kā rīt, trenerim, ja viņam nav iespējas savas ieceres realizēt, nav jēgas cīnīties ar vējdzirnavām, bet bobsleja funkcionāriem tas ir jāsaprot, jo esošie sportisti ir vērtība, kāda no jaunajiem ir jāaudzina ilgos treniņu gados. Mēs taču mēģinām sasniegt augstākos rezultātus tagad, nevis sitam pie krūts, ka 2030. gadā mums atkal būs olimpiskais zelts.

Pārējās tēmas

Pieccīņniece Jeļena Rubļevska pasaules kausa izcīņas finālā modernajā pieccīņā izcīna 2. vietu. Latvijas futbola izlases vārtsargs Aleksandrs Koliņko savā debijā Anglijā atvaira „pendeli”. Olimpiskā čempiona Igora Vihrova treneris Arturs Mickevičs intervijā „SA” stāsta, ka 18 gados kļuvis par treneri, jo kā sportists bijis par garu, bet par Vihrova treneri – vien pirms pāris gadiem, kad darbā uz Šveici aizbraukuši iepriekšējie Igora treneri Petruševs un Kudrins. Viņš uzskata, ka Vihrova kļūšana par olimpisko čempionu ir brīnums un, lai tas notiktu, visam bija jāsakrīt. Mickevičs atklāj, ka par spīti tam, ka vairums tiesnešu Vihrova startu vērtēja augstāk kā viņa galvenajam konkurentam Aleksejam Ņemovam no Krievijas, galvenais tiesnesis tomēr zvanījis bosiem, lai tie vēlreiz papēta video, vai Latvijas sportists pelnījis 1. vietu. Latvijas futbola izlases galvenā trenera angļa Gerija Džonsona bilance pie valstsvienības stūres ir 1 uzvara, 2 neizšķirti un 8 zaudējumi. Londonā sācies Starptautiskās šaha federācijas opozicionāru Pasaules šaha padomes rīkotais mačs starp diviem spēcīgākajiem pasaules šahistiem no Krievijas Gariju Kasparovu un Vladimiru Kramņiku par pasaules šaha čempiona titulu, kura rezultātā Kasparovs, domājams, uz visiem laikiem šķīries no pasaules spēcīgākā šahista titula. „SA” bija saskaitījusi 18 basketbolistus, kas „devušies peļņā uz ārzemēm”. Toreiz tas šķita daudz, kaut prom devās tikai labākie.