Dosja nepalīdzēs... Jāspēlē!

Latvijas basketbola izlasē šobrīd spēlē tie, kas vēlas spēlēt, tāpēc nesāksim šeit brēkt, ka Bagatskis pa Eiropu vadā otro, trešo vai pat ceturto komandu. Izlases nemēdz dalīt īstajās un neīstajās. Tāpat šīs komandas neiedala pēc principa – ja spēlētu vēl tie un tie, tad mēs visus rautu gabalos. Spēlē labākie. Ja Latvijas basketbola savienība reiz lēma par atsevišķu spēlētāju diskvalifikāciju, kas pamatā bija saistīts ar izlases spēlētājiem necienīgu rīcību, tad būsim skaidri – šie basketbolisti nu nekādi nevar tikt pieskaitīti valstsvienībai, pat uz papīra nē. Cita lieta, ka pati savienība rīkojas mazliet nekonsekventi: ja reiz pirms nepilna gada te visus kāra un spārdīja, kāpēc tik pat principiālas darbības nenotiek šovasar pēc U20 izlases atsevišķu spēlētāju cūcībām? Ja reiz sakāmies, ravēt nezāļu lauku, tad laikam šis darba uzdevums ir gana skaidrs – vagā nav lielas un mazas nezāles. Tās visas ir jādabū ārā no dobes ar saknēm!

Latvijas izlase Eiropas čempionāta pirmajā spēlē izbraukumā zaudēja Melnkalnei. Mīnus trīsdesmit ir liela starpība, taču – kurš te var pateikt ar pārliecību, ka mūsu patiesie spēku samēri ir savādāki? Vai tie, kas palika iekavās, tagad būtu šos mīnusus pārvērtuši plusos? Biedriņš ir savainots un tāpat nevarētu iet laukumā un cīnīties, pat, ja viņu amnestētu. Kambala savukārt ir diskvalificēts no FIBA puses uz vairākām spēlēm par sitienu pretiniekam, tā kā viņa dalība pat pie visiem apstākļu vējiem nebūtu iespējama. Kristaps Valters un Šķēle ir atstāti malā ar stingru domu, bet Blūms respektēja kluba vajadzības. Kuram te sāk rasties pārliecība, ka ar pēdējo trīs palīdzību pret Melnkalni viss būtu varējis notikt savādāk? Vēl no tiem, kas teorētiski būtu pievienotā vērtība, jāsauc Sandis Valters, un – tas arī viss. Jā, viņi ir vecāki un pieredzējušāki par Strēlnieku, Jeromanovu vai Kuksiku, bet – tas vēl nav arguments, lai apgalvotu, ka ar tiem citiem kauliņiem uz galda mēs šorīt plati smaidītu, bet Melnkalne meklētu nēzdodziņu asarām... Nolieciet uz galda melnkalniešu starta piecinieku - Vranešu (2.29m, „Partizan”), Dašiču (2.08m, „Gran Canaria”), Kuku (1,88m, „Unicaja”), Dragičeviču (2.04m„Budočnost”) un Šehoviču 2,01m, „KK Bosna”) – un piemeklējiet kā datorspēlē viņiem pretspēlētājus latviešus. Pēc brīvas izvēles, sākot kaut vai ar to pašu Biedriņu un Kambalu... Pie reizes padomājiet arī par mūsējo taktiku, kas sniegtos tālāk par trīspunktnieku artilēriju. Būs smagi. Jo, ja esam godīgi – tā sauktā zelta paaudze, kas tagad mazgā savus netīrumus ar Dosju – nekādus lielos kalnus jau patiesībā nav gāzusi. Domāju, kalnus basketbola laukumā. Kuras bija tās lielās spēles, kas vinnētas un, no kurām elpa aizraujas? Uzvaras ir bijušas, jā, izcīnītas tiesības spēlēt finālturnīrā, bet – kur ir zvaigznes no debesīm, ja reiz atstumto tēli tiek glorificēti līdz tādai pakāpei? Nav. Stāvam uz zemes.

Līdz finālturnīram var aizbraukt pa dažādiem ceļiem. Kvalifikācijas grupā vajag izcīnīt uzvaru. Izskatās, to mēs nevarēsim. Tad vēl tiek dotas divas vietas tām divām otrajām vietām no trīs apakšgrupām, ka būs sakapājušas labāko punktu ražu. Tur vēl visas iespējas. Ja nu galīgi kraujam kasei garām, paliek vēl viena vieta, ko sadalīt. Visas tās komandas – kopskaitā desmit – kas paliks bez iepriekš minētajiem godiem, izspēlē kvalifikācijas turnīru, kura uzvarētājs brauks uz Lietuvu. Tātad – vismaz trīs dzīvības mums šajā atlases ciklā tiek dotas. Ja pieņemam, ka spēle pret Melnkalni mums vienu no šīm iespējām dzēsa (dzēsa, dzēsa, esam mazliet paškritiskāki), tad par divām atlikušajām vēl ir jākārpās. Beigu galā – grupa mums tāda, ka pat ar potenciāli labāko sastāvu uz papīra un izcilām apstākļu sakritībām, mēs mierīgi varētu palikt ar paretinātām priekšzobu rindām... Itāļi savās mājās vakar pakāsa žīdiem, gruzīni sagrāva poļus, bulgāri nokaunināja portugāļus. Kam tagad viegli?