Uz ešafota?

Atgādināsim - ceļamaizi ar pabiezāku garozu Latvija no Krievijas izlases, kas tikai nule kā sākusi gatavošanos pasaules čempionātam, saņēma pagājušajā ceturtdienā Maskavā - 68:89. Puslaiku latvieši nospēlēja līdzīgi, taču pārtraukumā Blata brigāde uzpildīja raķešu degvielu... "Pieveicām jaunu un nepieredzējušu komandu, nevis "Celtics". Latvija ir labi organizēta, viņiem ir lielisks treneris, taču, godīgi sakot - viņi ir līmeni zemāk," pēc mača izteicās titulētais krievu treneris, kurš latviešus atceras no pagājušā rudens Gdaņskā, kad mačs izvērtās gana saspringts.

"Šajā spēlē parādījās objektīvā aina, kā izskatāmies uz spēcīga pretinieka fona - tāda, kas izdara nemitīgu spiedienu uz pretinieku un bumbu, un soda par katru nepamatotu darbību vai kļūdu. Vērojot Melnkalni darbībā - mūs sagaida tieši tas pats. Varbūt pat pamatīgākā pakāpē," paralēles starp 21 punkta zaudējumu Maskavā un šovakar gaidāmo pirmo maču Eiropas kvalifikācijā nevairās vilkt Latvijas izlases treneris Ainars Bagatskis. "Pēc pēdējā mača treneru lokā spriedām - būtu ideāli vēl 2-3 spēles tieši ar šāda līmeņa komandām. Praktiski viss Krievijas izlases kodols spēlē Eirolīgā,augstākā līmeņa klubos pie augstākā līmeņa treneriem. Viņu atdeve un agresivitāte laukumā tomēr ir cita nekā, teiksim, poļiem vai igauņiem..."

Tiesa, Bagatskis piebilst - Maskavā spēlējām citādāku basketbolu, nekā iepriekš Igaunijā vai Ukrainā. Kvalitatīvāku. "Pret Igauniju spēlējām viena veida uzbrukumu, maksimāli vienkāršojām, pret Krieviju - pavisam citu. Ja būtu vairāk spēlējuši ar saviem labākajiem spēlētājiem, varbūt spēle būtu vēl citādāka, taču mūsu mērķis nebija nokaut šos spēlētājus, bet dot iespēju izspēlēties visiem. Runājot par spēlēm kopumā - braucot uz Ukrainu, nebijām favorīti nevienā no spēlēm, taču uzvarējām pirmajā un palaidām garām iespēju arī otrajā. Tas liecina, ka spēlētājiem piemīt raksturs un griba, vienīgais - dažbrīd piezogas pašpārliecinātība. Viņi nespēj saglabāt koncentrēšanos uz ilgāku laiku. Jaunām komandām tas raksturīgi - piecas minūtes gāž kalnus, bet nākamajās divās var nolīdzināt līdz ar zemi visu labo, kas sasniegts..."

Pašpārliecinātība?! Lai nu kas, bet šāda īpašība nekādi nešķiet savienojama ar Latvijas basketbola, tostarp nacionālās izlases pašreizējo līmeni. Un tomēr... "Jā, tāda problēma bija, un ne tikai mačā ar igauņiem [ko noteikti pamanīja daudzi - I.J.] - arī otro spēli pret Poliju zaudējām līdzīga noskaņojuma dēļ." Jautāju trenerim - un kas notiks, ja arī atlases turnīra gaitā puišiem ienāks prātā "ai, nu tie taču ir tikai somi..." doma? "Kurš atļausies tā domāt, uzreiz dabūs pērienu - nevis no manis, bet no tiem pašiem somiem. Taču mēs, treneri, ticam šiem spēlētājiem un šai komandai. Tādas muļķības nepieļausim. Esam daudz izdarījuši un neredzu nevienu iemeslu, kāpēc lai mēs nevarētu turpināt labi spēlēt. Neieciklējoties uz pretinieku, bet koncentrējoties uz savu spēli." Un kas tur var sanākt? "Ja tagad pateikšu, ka varam uzvarēt jebkuru, mani ķers pie vārda, ja zaudēsim. Un otrādi - pārmetīs neticību savai komandai, ja solīšu zaudējumus, bet uzvarēsim. Tāpēc labāk pateikšu vienkārši - es neuzskatu, ka situācija ir bezcerīga," rezumē Bagatskis.

Cerēsim, protams. Un turēsim īkšķus par puišiem, kas mēģinās darīt, cik nu var un prot. Leģenda par supertalantīgo paaudzi no astoņdesmito gadu sākuma "metiena" pārāk ilgus gadus bijusi drīzāk Latvijas izlases posts, nevis spožums. Par spīti meistarības stagnācijai un vērtību degradācijai, dažs vienalga jutās kā šīs komandas saimnieks, spēlēšanu zem sava karoga uztverot ne vairs kā pagodinājumu, bet kā pakalpojuma sniegšanu. Ne tajā glītākajā veidā, taču šobrīd vairāki "neaizvietojamie" komandu ir atstājuši, un iespēja paveras jebkuram - ne vairs formāla, bet gluži reāla. Bulvārpreses vāku kontingenta vietā atgriežas spēlētāji, kam dzīvē primārais ir basketbols, un, pat ja individuālās meistarības ziņā tas šobrīd varbūt nozīmē kritienu atpakaļ, Latvijas izlases kā komandas vārdā tas ir solis uz priekšu. Džeki, kas māk uzspēlēt basīti, mums bija, ir un būs, taču valstsvienībā vieta tiem no viņiem, kam arī galva uz pleciem un sirds īstajā vietā.

Visam ir sava cena, un cerēt pa lēto izrāpties no tās bedres, kurā pagājušoruden piezemējās Latvijas izlase - tas laikam būtu naivi. Tāpēc jārēķinās, ka šovasar var sanākt visādi. Taču arī noskaņojumam, kā izejot uz ešafota, šobrīd nevajadzētu būt. Mums ir izlases spēlētāji, kas grib spēlēt basketbolu, ciena savu karogu un neredz sevi kā centrālo asi, ap ko griežas pārējā pasaule. Tas jau ir labs sākums.