43. nedēļa. Uzvara paliek uzvara

Dainis Āzens 2012-11-01 21:34

Basketbolisti knapi sākuši sezonu, hokejisti mēģina to nepabeigt pirms laika (bez pleiofiem), futbolisti turpina apgalvot, ka tieši futbols ir sporta karalis, bet vieglatlēti vispār savājo karalieni aizsūtījuši atpūtā. Uz šāda fona iepriecināja tenisiste Aļona Ostapenko.

Ko var gaidīt no 15 gadus vecas tenisistes sporta veidā, kas nav ne peldēšana, ne vingrošana, kur šādā vecumā sportistes jau ir izdancinātas par labākajām pasaulē? Labi, bija šveiciete Martina Hingisa, bija amerikāniete Dženifera Kapriati, vēl pāris brīnumbērni... Mums nav. Mums ir Aļona Ostapenko, kura nule Stokholmā tikusi pie sava pirmā ITF turnīru titula. Protams, tas nav nekāds „Grand Slam” līmenis, taču vienalga patīkami. Tas nav panākums vienspēlē, kur konkurence vienmēr ir lielāka nekā dubultspēlē, taču kauss paliek kauss, un punktus reitingā dod arī par uzvaru dubultspēlē. Galu galā, ja vari teikt, ka esi bijis, piemēram, kāda „Grand Slam” turnīra uzvarētājs, tad pakārtots ir jautājums, vai tas bijis vienspēlē, vai dubultspēlē.

Atcerēsimies, ka iepriekšējās sezonas beigās Latvijas Tenisa savienība, vētījot gada sasniegumus, par labāko Latvijas tenisistu 2011. gadā atzina tieši Ostapenko, kaut arī mums ir Ernests Gulbis un Anastasija Sevastova? Labi, Sevastovai sezonu sabojāja veselības problēmas, bet Ernests tobrīd bija 61. vietā pasaulē! Laikam jau Savicka kantoris nemaz tik tērēts nav, izdarot izvēli par labu Aļonai, jo sportā daudz ko nosaka attieksme. Pie uzvarām biežāk tomēr tiek tie, kuriem talanta mazāk, bet gribēšanas vairāk...

Ja salīdzinām šobrīd, tad Gulbis kopš tā laika ir nokritis līdz čelendžeru līmenim un arī tajos zaudē. Piemēram, Andim Juškam. Visu cieņu Andim, bet nav viņš nekāds Markoss Bagdatis vai Nikolajs Davidenko, par Fedju vai Džoko nemaz nerunājot. Un laikam jau Gulbim pašlaik visvairāk piestāv tas termins, kuru pielieto tad, ja kvalifikācijā zaudēts, bet tomēr tikts pie starta bomja pamatturnīrā – „lucky looser” (laimīgais zaudētājs vai, tautas valodā runājot, laimīgais lūzeris). Kā to pagājušogad pierādīja basketbolisti, arī zaudēt var dažādi. Tikmēr Ostapenko arī vienspēlēs jau ir tikusi līdz Latvijas trešās raketes goda titulam.

Atgriežoties pie Ostapenko, viņa pagaidām iet Sevastovas pēdās vai pat apsteidz Anastasijas grafiku. Pasaules vienspēļu rangā šobrīd 15 gadu vecumā Aļona ir 889. vietā. Sevastova savas pirmās profesionāles karjeras sezonas beigās 16 gadu vecumā finišēja 529. vietā, bet karjeras laikā tika pat līdz 36. vietai. Un nav vēl teikts, ka netiks augstāk.

Nenoticējāt, ka Aļona tikusi pie milzīga panākuma un ieraksta Latvijas sporta vēsturē? Jums taisnība – tam nav pamata. To Stokholmā pierādīja kaut vai viņas starts vienspēlēs. Zaudējums pirmajā kārtā, otrajā setā pat ar 0:6. Tiesa zaudēts turnīra septītajai raketei, kaut arī abu starpā reitingā tikai nedaudz vairāk par 200 pasaules ranga vietām. Arī dubultspēlē nekādas slavenības apspēlētas netika. Un tomēr... Varbūt pēc gadiem varēs teikt, ka tieši ar šo turnīru un iegūtajiem 12 dubultspēļu ranga punktiem sākās viņas galvu reibinošā karjera. Par sevi likusi runāt viņa ir. Fundaments ielikts, potenciāls redzams. Tagad tikai jāpietiek talanta, finanšu, treniņa apstākļu un vēlēšanās. Tikai... Šobrīd no malas izskatās, citējot Morgana Frīmena varoni filmā „Visuvarenais Brūss”, ka „dievišķā dzirksts” Aļonai ir, bet Ernestam nav. Ernesta gadījumā gribētos kļūdīties...