Pirms 10 gadiem. Runā par psiholoģiju biatlonā. Nesadzirdēja...

Daudziem no mums, pārcilājot rakstāmgalda atvilkņu saturu vai, piemēram, atritinot kādu pieliekamajā rūpīgāk noglabātu ievārījuma burciņu, kādreiz rokās trāpījusies kāda vecāka un varbūt jau iedzeltējusi laikraksta lappuse, kas momentā nozog visu uzmanību. Pastāsts, kas uzjundī senas atmiņas, fotoattēls, kurā smaidu izraisa kāda mūsdienu varoņa vien ar grūtībām atpazīstamās formas vai frizūra - bieži vien tas izrādās daudz interesantāk, nekā kārtējās šā brīža peripetijas. Kas bija aktuāls Latvijas sportā pirms apaļiem desmit gadiem - turpmāk reizi nedēļā ieskatīsimies vecajās „Sporta Avīzēs”. Iepriekšējo nedēļu apskati atrodami sadaļā „Pirms 10 gadiem”.

”Sporta Avīze” Nr.227 (2000. gada 27. marts – 2. aprīlis)

Ne toreiz, ne tagad...

Avīzē pirms 10 gadiem tika publicēta „tikai” līdzjutējas Kazancevas vēstule par psiholoģijas lomu biatlonā. Izlasīts tika, sadzirdēts – nē. Tā kā šodien esam turpat, kur pirms 10 gadiem, atļaušos vēstuli publicēt pilnībā.

„Vēlos dalīties pārdomās un vērojumos par biatlona sezonu. Esmu sporta līdzjutēja, un man ir radušies daži secinājumi Latvijas izlases sakarā.

Manuprāt, vārds "neveiksme" mūsu biatlonā tiek lietots nepamatoti bieži. Valstij ar šādu ekonomisko situāciju un diezgan nabadzīgajām tradīcijām tik tehniski sarežģītā sporta veidā, kāds ir biatlons, nav viegli jau vairākus gadus turēties starp pasaules vadošajām komandām. Tāpēc mūsu sportistu iespēto drīzāk jāuzskata par veiksmi - tas ir sasniegums! Parasti neapmierinātību sporta sabiedrībā izraisa tas, ka mūsējiem nekādi neizdodas tikt pie godalgotām vietām. Vai tās patiešām ir neveiksmes? Pārlasot sporta presi un izsverot visus par un pret, esmu nonākusi pie secinājuma, ka šīm nosacītajām neveiksmēm ir konkrēts cēlonis. Tā ir sportistu psiholoģija! No Latvijas biatlonistiem sabiedrība un sporta vadība prasa konkrētus un labus rezultātus - tas ir pamatīgs spiediens, ko diemžēl mūsējie neiztur. Dīvaini par to runāt, ja zinām, cik pieredzējuši ir Latvijas biatlonisti. Bet augstas klases sportā pieredzei un fiziskajai sagatavotībai blakus ir jāliek arī psiholoģiskā gatavība jeb, tautas valodā runājot, stipri nervi. Esmu daudz dzirdējusi par Latvijas biatlonistu tehniskajām problēmām (slēpēm, šaušanu), taču gandrīz nekad netiek pieminēta mūsējo psiholoģiskā gatavība. Uzskatāms piemērs ir Nākuma intervija, kurā viņš atzīstas, ka viņa pašsajūtu ietekmējot apkārtējo lietu kārtība. Ja cilvēku spēj izsist no līdzsvara šādas lietas, tad ar šādām sajūtām nevar kļūt par uzvarētāju.

Otra lieta - mūsējiem beidzot ir jābeidz justies vainīgiem par kādu neizdevušos startu. Vēl tagad atceros, kā tas pats Jēkabs Nākums visai Latvijai TV kameru priekšā atvainojās par 6.vietu olimpiskajā stafetē. Man bija ļoti neērti, jo Jēkabs trasē bija atdevis visus spēkus, taču nez kāpēc viņš taisnojās... Vai mūsu izlases sportisti saprot - nebūtu viņi, Latvijai vispār nebūtu iemesla sekot līdzi biatlona sacīkstēm? Tieši šī atvainošanās arī norāda, ka psiholoģiskā sagatavotība mūsu biatlonistiem diemžēl pagaidām ir diezgan zema. Manuprāt, mēs, latvieši, bieži vien pilnīgi nepamatoti sevi nenovērtējam. Vai tikai šis slogs ar katru gadu nekļūst arvien smagāks? Tāpēc aicinu visus līdzjutējus: ja mēs gribam, lai nākamajā olimpiādē mūsu biatlonisti tomēr būtu uz goda pjedestāla, tad būsim iejūtīgi un saprotoši. Pašiem sportistiem novēlu beidzot apzināties, ka viņi ir ne tikai labākie, bet arī faktiski vienīgie, kas šobrīd pārstāv mūsu valsti šajā sporta veidā. Jums nav jāatvainojas vai kaut kas jāpierāda - jūs vienkārši esat labākie! Kad to paši apzināsieties, tad olimpiskais pjedestāls būs jūsu. Par to esmu pārliecināta! Ar cieņu - Kazanceva (Rīgā)”

Sportacentrs.com atkāpe: Mūsdienu sportā nav sīkumu. Pārfrāzējot pēc olimpiskajiem startiem Ilmāra Briča teikto intervijā „SA”, ja psihologs, trīs treneri un bars slēpju smērētāju ir pasaules vadošajās biatlona vienībās, tas nenozīmē, ka viņi tur iekārtoti „pa blatam” un viņu pakalpojumi nav vajadzīgi...

Izlasei nederīgais Artis Ābols (intervija)

Pēc veiksmīgas Zviedrijā aizvadītās sezonas "Allsvenska" līgā mājās atgriezies bija Latvijas izlases kandidāts, tagadējais Rīgas „Dinamo” treneris Artis Ābols, kurš tikai 1999. gadā pirmo reizi tika pie pasaules čempionāta pulvera ostīšanas augstākajā grupā, iepriekš bieži būdams starp tiem, kas tiek „atkabināti” no izlases pēdējā brīdī. Iznāca dīvaini – viņa komanda Nīčēpingas "NH'90" Zviedrijā joprojām cīnījās par iekļūšanu Elites līgā, bet Artim līgums tikai līdz 19. martam – neviens necerējis, ka komanda aizkļūs tik tālu.

Nav ļaunuma bez labuma – Ābols Latvijā varēja pievienoties nedēļu pirms viņa uz Latviju atbraukušajai sievai Daigai un kopā sagaidīt ģimenes papildinājumu – meitu Vendiju. Tiesa, tāpēc nācies atteikt izbraukuma spēles „Liepājas Metalurgam”, ar kuru par sadarbību Ābolu pēc atbraukšanas no Zviedrijas „savienojis” ... "Liepājas metalurga" prezidents Kirovs Lipmans: „Mani sameklēja .. Lipmans un prasīja, vai negribot kaut kur uzspēlēt. Vairāk neko neteica - kur uzspēlēt. Pēc nākamā zvana viņš man iedeva Beresņeva telefona numuru un teica, lai piesakoties.”

„Ja nebūtu ģimenes pieauguma, visticamāk, es brauktu uz Liepāju un spēlētu AEHL finālā par trešo vietu. Pašreiz visas intereses ir pakļautas jaundzimušajai meitiņai. Iedomājies, ja es būtu aizbraucis tagad uz Liepāju, 27. un 28.martā nospēlētu pēdējās divas spēles "Liepājas metalurga" sastāvā, bet nākamajā dienā jau sākas izlases treniņi. Man vispār nebūtu iespējas veltīt laiku savai ģimenei. Līdz izlases treniņiem jāpaspēj nokārtot visas formalitātes, kas nepieciešamas pēc bērna piedzimšanas.
Arta rēķinā līdz 2000. gada „murgam Sanpēterburgā” bija tikai pasaules čempionāts C grupā 1993. gadā, kā arī olimpiskais kvalifikācijas turnīrs tajā pašā vasarā. Beidzot 1999. gadā viņš brauca izlasei līdzi uz Lillehammeru, bet aizvadīja tikai 4 no 6 spēlēm: „Aizvainots es neesmu, bet priecīgs arī ne. Par pirmajiem gadiem man nav ko iebilst, bet par pēdējiem diviem gadiem esmu aizdomājies un esmu nesaprašanā, kāpēc neesmu paņemts izlasē. Ko es varu pateikt? Neko nevaru - mani nepaņēma, un viss. Pirms pagājušā gada čempionāta Norvēģijā pārbaudes spēlēs Jass, manuprāt, bija rezultatīvākais, bet es - otrais. Tā vien liekas, visapkārt runāja: eh, Ābolam tās bija "haļavas", un čempionātā viņš tāpat neko neizdarīs.”

Sportacentrs.com atkāpe: Haralds Vasiļjevs noticēja Ābolam, un Artis piedalījās ne tikai „1917. gada murga” radīšanā Krievijas galvaspilsētā, bet arī nākamajos divos pasaules čempionātos, 2001. gadā Nirnbergā pat kļūdams par vienības ceturto rezultatīvāko spēlētāju!

Latvijas futbolisti – naturalizācijas procesa paraugzēni

Atšķirībā no hokejistiem, kuri Latvijas pilsoņa kārtā 90. gadu vidū tika iecelti par sevišķiem nopelniem, kaut gan dažs labs (Viktors Ignatjevs) izlasē vēl nebija nospēlējis ne spēli, 18 futbolistu pirms desmit gadiem par Latvijas pilsoņiem kļuva vispārējās naturalizācijas kārtā.

„Tagad arī Latvijas futbola izlasē gandrīz visi spēlētāji būs mūsu valsts pilsoņi. Pagājušo otrdien Latvijas valdība nolēma piešķirt pilsonību 18 futbolistiem no valstsvienības un jauniešu (U-21) izlases. Zīmīgi, ka futbolisti saņēma pilsonību likumā noteiktajā naturalizācijas kārtībā bez sevišķiem atvieglojumiem.”
”Miholaps .. bija Krievijas pilsonis, tāpēc spēlēšanai mūsu valstsvienībā bija nepieciešama pilsonības maiņa. Mihails pie privātskolotājas centīgi apguva latviešu valodu, tomēr, nostājoties eksāmenu komisijas priekšā, izpaudās viņa iedzimtā kautrība - zināšanas izrādījās nepietiekamas. Miholaps turpināja mācīties, un viņa neatlaidība beidzās ar sekmīgi nokārtoto eksāmenu. 1998. gada nogalē Saeima piešķīra Miholapam Latvijas pilsonību.”

„Pārējie mūsu valstsvienības futbolisti atradās citādākā situācijā nekā Miholaps - gandrīz visi ir dzimuši un uzauguši Latvijā, tomēr pēc radurakstiem pilsonību nebija mantojuši. Savulaik Latvijas hokeja izlases spēlētājiem dāsni tika dalītas zilās pases par īpašiem nopelniem, un toreiz Viktoram Ignatjevam piešķīra pilsonību, lai gan viņš nebija aizvadījis ne spēli ar Latvijas vārdu uz krūtīm. Tomēr jau tobrīd mūsu hokejistiem bija sajūsmas vērti nopelni - iekļūšana A grupā.”

„Pilsonības un imigrācijas departamenta ierēdņi vienā aspektā palīdzēja futbolistiem - ārkārtas gadījumā atļāva nokārtot eksāmenu visiem kopā, turklāt bez gaidīšanas kopējā rindā. ..

Sportacentrs.com atkāpe: Pēc šīs veiksmīgās Latvijas pilsonības iegūšanas akcijas toreizējā valsts izlases sastāvā vienīgi Marians Pahars, kurš nevarēja ierasties uz eksāmenu kārtošanu no Anglijas, valstsvienībā bija nepilsonis. Līdzīgs statuss bija vēl tikai diviem izlases kandidātiem – G. Soloņicinam un N. Poļakovam.

Pārējās tēmas

Intervijā ar Romānu Vainšteinu sportists stāsta, ka nedēļā treniņos nobrauc ~900-1000 kilometru, mieru metīs tad, kad vairs nevarēs uzvarēt un 2000. gadā pirmo reizi piedalīsies „Tour de France” velobraucienā. Savukārt Raitim Grafam LBL izslēgšanas spēlēs piedalīties „broču” rindās liedz ASV studentu likumi. Pēc 7 gadu nekārtībām Latvijas Nacionālajā lietišķo sporta veidu skolā Kleistos beidzot tapis Latvijas Izglītības un zinātnes ministra Māra Vītola rīkojums par Kleistu LNLSVS direktora Vladimira Kravcova atbrīvošanu no ieņemamā amata. Pēdējā spēlē uzvarot Itāliju ar 2:0, vietu B grupā arī uz nākamo sezonu nosargājusi Latvijas sieviešu hokeja izlase. Sportisti (A. Krūmiņš, A. Fadejevs, I. Gaile, J. Elsiņš) laikraksta slejās pozitīvi izsakās par Murjāņu sporta ģimnāzijas devumu sportistu gatavošanā. Atvērums tiek veltīts jaundibinātā veidojuma „LBL-2000” (direktors Jānis Janševics) pirmajai sezonai, bet par rezultatīvāko spēlētāju kļuvis „ASK/Buku” spēlētājs Agris Galvanovskis. Gaidot Sidnejas olimpiādi, tiek vērtētas talantīgā barjersprintera Staņislava Olijara izredzes. Hokejā Rodrigo Laviņa „HPK” Somijas virslīgā regulāro čempionātu beigusi 2., bet Leonīda Tambijeva „Lukko” – 4. vietā, savukārt par Amerikas WPHL līgas sezonas vērtīgāko aizsargu atzīts Labokas „CottonKings” spēlētājs Artūrs Kupaks, kurš labojis arī 2 līgas aizsargu rekordus – sezonā gūtajos punktos – 80 (pirms tam – 78) un rezultatīvajās piespēlēs – 66 (62), bet sezona vēl nav beigusies. Olimpiskajā kvalifikācijas turnīrā Varšavā ieņemot 2. vietu, gandrīz savu dalību Sidnejā nodrošinājis džudists Vsevolods Zeļonijs, bet par Krievijas atklātā čempionāta uzvarētāju modernajā pieccīņā kļuvis rīdzinieks Vjačeslavs Duhanovs.