8. nedēļa. Martins Dukurs – vāciešu ļaunākais murgs Kēnigszē

Lai piedod ”Dinamo Rīga” hokejisti, bet, nosakot iepriekšējās nedēļas labāko sportistu, pat ar sniegumu Gagarina kausa izcīņas pirmajā kārtā (trīs uzvaras četrās spēlēs pret Oļega Znaroka un Harija Vītoliņa vadīto Maskavas „Dynamo”) bija pietiekami tik vien, lai stāvētu uz goda pjedestāla otrā pakāpiena un no apakšas noraudzītos uz skeletonistu Martinu Dukuru, neatkarīgās Latvijas pirmo pasaules čempionu olimpiskajos ziemas sporta veidos...

Sezonu sācis ar atslodzes un eksperimentu sezonas saukli uz lūpām, Martins arī pirmos Pasaules kausa (PK) posmus Amerikas kontinentā aizvadīja atbilstoši – bez spožuma, it kā no malas vērojot savas izjūtas un vērtējot, cik tālu aizskries konkurenti cīņā par uzvaru PK kopvērtējumā. Deva viņiem handikapu. No otras puses, 5. vieta Vistlerā, uzvara Kalgari, 3. vieta Pārksitijā un otrā – Leikplesidā kaunu nedarītu nevienam citam no pasaules labākajiem skeletonistiem. Martins tikai mūs pagājušās sezonas laikā bija pieradinājis, ka zemāka vieta par pirmo ir gandrīz vai force majeure gadījums.

Pēc gadu mijas Eiropas trasēs atpakaļ bija arī olimpiskās sezonas Eiropas čempions, PK kopvērtējuma uzvarētājs un Vankūveras olimpiādes sudraba medaļnieks. Eksperimenti ar kamanām noveda pie atbilstošiem secinājumiem, kuriem klāt nāca „Sika Team” vien zināmā uzņēmumā Šveicē ražotās slieces ar Dukuru un atbalstītāju personisko ideju realizējumu. Uzvara PK posmā Īglsā, uzvara vāciešu mājās Vinterbergā PK posmā un Eiropas čempionātā, pirmās vietas arī PK posmos Sanktmoricā un Čezānā.

Tā Vācijas skeletona dzīves vadītājiem bija slikta zīme. Viņu sapņi naktī sākās tik skaisti – viss goda pjedestāls noklāts ar Vācijas sportistiem – Franku Romelu, Sandro Štīliki un Mihi Haliloviču. Tad pēkšņi viņu vidū ar lielo šampanieša pudeli ielec Martins Dukurs, vienam no vāciešiem trāpa ar vaļā sprūkošo pudeles korķi, bet pārējos divus nost nones šampanieša šļakatas... Miegs cauri, auksti sviedri un validola tabletītes zem mēles...

Treniņbraucienos, kā jau tas ierasts, abi brāļi Dukuri nekad nav trakojuši, liekot vāciešiem cerēt uz panākumiem – galu galā pasaules čempionāts notiek viņu mājās, trases slaucītāji ir viņējie, sponsori – viņējie, tehniskā komisija... Nē, tā vairs nav viņējā. Tur darboties piekritis Dainis Dukurs, un ir cerība, ka viņa pragmatisms liks ne tikai cīnīties par Latvijas sportistu interešu ievērošanu, bet arī aicinās pārējos komisijas dalībniekus draudzēties ar skaidro saprātu. Taču tā jau ir cita tēma.

Arī pirmais brauciens pasaules čempionātā 24. februāra rītā rosināja mājiniekos cerības – Martins bija pirmais, taču tikai 0,11 sekundes priekšā labākajam no mājiniekiem – Mihi Halilovičam. Kā vēlāk kļuva zināms, tā bija Martina kļūda izejā no apļa 1. braucienā, kas ļāva mājiniekiem saglabāt maldīgas izredzes uz pasaules čempionāta zeltu. Turklāt ar visu kļūdu, kas sacensību galveno favorītu, daudz netrūka, aizsūtīja uz skatītāju tribīnēm, 1. braucienā Halilovičam tika atņemts trases rekords – 51,18 sekundes. Taču cerība uz Kēnigszē trases viltīgumu divos S veida līkumos, kā arī Martina nepareizu līniju zīmēšanu aplī atmestas netika.

Pēc otrā brauciena laikam vairs tikai tādi līdzjutēji kā leiši pirms 1992. gada vasaras olimpiskajām spēlēm, vaicāti par uzvarētāju basketbolistu sacensībās, teica, ka Lietuva uzvarēs (kas tas „Dream Team” priekš mums tāds?!), vēl ticēja Vācijas pārākumam vīriešu skeletona sacensībās. To apstiprināja arī sportistu labotie trases rekordi – Romels un Tretjakovs (51,14), vēlāk – Štīlike un Halilovičs (51,13), kas tādi bija tikai līdz Martina startam. Vēlreiz labots trases rekords (par 0,46 sekundēm!) būtībā izšķīra sacensību likteni, un otrajā dienā Martinam „tikai” vajadzēja bez lielām kļūdām nobraukt līdz lejai.

Arī trešajā braucienā Martins nedeva pretiniekiem nekādas cerības, vēl vairāk palielinot atrāvienu no konkurentiem, taču pirms ceturtā brauciena Dukurs jaunākais bija tikpat koncentrējies pēdējam startam Kēnigszē trasē šajā pasaules čempionātā, it kā viņa pārsvars būtu dažas sekundes simtdaļas. Smaids viņa sejā atausa pēc finiša, kad emocijas beidzot varēja izlauzties uz āru. Viņš bija kļuvis par neatkarīgās Latvijas pirmo pasaules čempionu olimpiskajos ziemas sporta veidos! Vācijas trasē, ar milzīgu pārsvaru – 1,74 sekundes pār... krievu Aleksandru Tretjakovu, kas pēdējā braucienā izcīnīja sudrabu. Raudāja ne tikai Mihi Halilovičs, kuru neveiksme pēdējā braucienā atmeta no otrās uz piekto pozīciju, bet vismaz iekšēji arī visi vācu līdzjutēji, treneri un funkcionāri. Murgs bija piepildījies... Kaut gan... Runā, ka pēc trim gadiem Soču olimpiskajās spēlēs tiks uzņemta „murga” jeb olimpisko šausmu otrā daļa – uz pjedestāla Tretjakovs un brāļi Dukuri. No sirds to novēlam, bet vāciešiem jāatgādina, ka ar naudu, trasēm un tehniku vien uzvarai nepietiek. Viņiem jābūt perfektiem visās jomās, bet pagaidām Martins Dukurs ir VISLABĀKAIS! Cerams, vēl daudzus gadus.

Tiesa, vienā ziņā Dukurs jaunākais arī pēc mačiem Kēnigszē bija tikai otrais... Līdzīgs panākumu klāsts (Eiropas un pasaules čempions un PK kopvērtējuma uzvarētājs) 2007./2008. gada sezonā bija padevies britam Kristenam Bromlijam.

Var jautāt, cik izcils ir Martina Dukura sasniegums? Tik, cik neviens brīvās Latvijas sportists nav spējis 40 gados ne pirms „biedrošanās” ar citām Padomju Savienības tautām, ne pēc tam (pirms Otrā pasaules kara gan Latvijas sportistiem cerību uz medaļām ziemas sporta veidos nebija). Pārskaitot arī vasaras sporta veidus, nemaz tik daudz izcilnieku mums nav bijis, piemēram, vieglatlēti kopš 1983. gada joprojām „mokās” ar pasaules labākā titula iegūšanu.

Par pirmo Latvijas sportistu – pasaules čempionu 1937. gadā kļuva šāvējs Kārlis Kļava. Nosacītajos vasaras sporta veidos arī bijuši lielākie panākumi. Basketbolā trīs pasaules zelti Uļjanai Semjonovai, volejbolā divi – Ivanam Bugajenkovam un Pāvelam Seļivanovam, pie zelta pasaules meistarsacīkstēs ticis paukotājs Bruno Habarovs, stenda šāvējs Pāvels Seničevs, basketbolists Valdis Valters, vingrotāja Natālija Laščonova, Sarmīte Stone airēšanā, svarcēlājs Viktors Ščerbatihs, BMX braucējs Māris Štrombergs, riteņbraucēji Emīlija Sonka, Dzintars Lācis un Romāns Vainšteins, pie četrām uzvarām smaiļošanā – Aleksandrs Avdejevs, septiņām kanoe airēšanā – Ivans Klementjevs, pie veselām vienpadsmit – šāvējs Afanasijs Kuzmins. Piecreiz neolimpiskajā sporta veidā motobraukšanā ekipāžām pasaules zeltu kaklā kāra Kristers Serģis un Artis Rasmanis, bet pie melni balti rūtotā galdiņa laurus plūcis šahists Mihails Tāls, dambretisti Andris Andreiko, Guntis Valneris un Zoja Golubeva.

Ziemā tradicionāli veicies mazāk (arī sporta veidu, kuros izcelties, ziemā nav tik daudz). Mums ir trīskārtējais pasaules čempions hokejā Helmuts Balderis, divkārtējais – Arturs Irbe, ātrslidotāja Lāsma Kauniste, kamaniņu braucēji divniekā Dainis Bremze/Aigars Kriķis, kā arī Vera Zozuļa. Noteikti vēl kāds ir piemirsies. Ja atceraties, rakstiet, labosim vēstures netaisnības, bet Martins Dukurs vienmēr paliks pirmais, kurš uz pasaules meistarsacīkšu goda pjedestāla augstākā pakāpiena kāpis ar sarkanbalti sarkano karogu kaklā.

Noteikti par labu sniegumu pagājušajā nedēļā ir vērts pieminēt arī biatlonistu Andreju Rastorgujevu, kurš Eiropas čempionātā (līdz 26 gadiem) trijās distancēs finišēja 4., 8. un 7. vietā, un futbolista Aleksandra Cauņas (ar Cauņu laukumā) pārstāvētā Krievijas futbola kluba iekļūšanu UEFA Eiropas līgas astotdaļfinālā, bet 22. februārī savu šīs sezonas labāko spēli „Ventspils” rindās FIBA Izaicinājuma kausā uzvarā pret Norčepingas „Dolphins” savās mājās (104:69) aizvadīja basketbolists Artūrs Bērziņš, kurš, gūstot 27 punktus (2p. – 5/8, 3p. – 3/3, 1p. – 8/9) un izcīnot deviņas atlēkušās bumbas zem groziem, ar nopelnīto lietderības koeficientu 35 tika atzīts par nedēļas vērtīgāko spēlētāju visā FIBA Eiropas Izaicinājuma kausa izcīņā.