SASPERJODS: Svarcelšana. Dobele. Vecgada kauss.

Vispirms par to, kāpēc daudzu peltais autors par šo notikumu vispār raksta. 1988. gadā šīs bija manas pirmās sacensības ārpus dzimtās Liepājas, kurās parādījās arī Viktora Šč. lielā talanta iezīmes. Pēc dažiem gadiem jau te ar klasesbiedru (vienbrīd pusklase ar mani trenējās Liepājas sekcijā) viesnīcā pretīm tagadējam Agrolats biroju centram baudīju pirmos smēķus... u.t.t.
Otrs - ierindas Latvijas svarcelšanas sacensības regulāri priecē mūsu labākie - Suharevs, Koha, Plēsnieks, Koževņikovs, Mežinskis u.c. Bet neviens sporta žurnālists neierodas, lai intervētu aktuālos pasaules medaļniekus, kamēr minor čempionus vai 50.tos slēpotājus un freak sportistus regulāri apvij publicitātē.
Trešais - šīs sacensības piedzīvoja izcilā latviešu svarcēlāja/plostnieka/trenera/patriota Oļģerta Bergmaņa piemiņas balvas pasniegšanu. Kuram? - būs jāizlasa līdz galam!

Vienmēr esmu apbrīnojis Andruškeviča audzēkņu spēju startēt 10-14 sacensībās gadā. Tāpēc ne velti daži zēni spieda, ko var. EČ u20 vineris R. Suharevs mēģināja uzraut 160. Tiesa bez svara nodzīšanas, bet raušana nekad nesanāk ar mazo riepiņu... Bet mēģinājums bija labs. EČ u23 medaļnieks Koževņikovs kļuva par tikai .. 33. latviešu 200 kg uzgrūdēju. Bravo! Te atkāpe:
- pēc tam, kad no Latvijas izlases aizgāja R. Bergmanis, O. Jegorovs S. Lazovskis un palika tikai V. Ščerbatihs, tad bieži baltiešu treneri viens otram vaicāja, kas Jums vēl tagad grūž 200... Šobrīd mums Latvijā ir tādi 2.
- tiesneši... Amizanti, ka sacensības tiesā 2 dāmas un LSPA rektors. OK, pēdējais ir bijis svarcelšanas katedras vadītājs, bet nekad svarcēlājs līdz kaulam, drīzāk spēka trīscīņnieks. Svarcelšanā ik trešajā piegājienā ir situācijas kā futenē ar aizmuguri - bija, nebija. Runa par spiešanu. Bet kamēr noteikumi nepieļauj neprecizitāti, tikmēr jātiesā bargāk nekā šodien. Jo zēni pierod pie spēka grūdiena no krūtīm un nelabos kļūdas, kas atņems medaļas, sešiniekus vai PB ārzemēs.
- Koževņikova 200 kg. Visu cieņu zēna torsam un cīņassparam, taču anahroniskie svarcelšanas noteikumi liktu man spiest sarkano pogu jau brīdī, kad viņš bija zemajā sēdienā, jo elkoņi pieskārās ceļiem. (Kas grib zināt nianses būtību - jautājiet komentāros!?)

Otra liela iezīme, par ko esmu runājis ar vecajiem cīņu biedriem un treneriem, svarcelšanas izaugsme Latvijā ir jāmeklē Cross-Fitā. Absolūtā Vecgada kausa vērtējumā retāk, bet studentu vidū daudzi plūca medaļas. CF zēniem ir izcilas figūras, darba spējas, mazāk psiholoģijas izšaut 2-5 sekundēs, tomēr viņi ir materiāls. Zināju, ka tā ir, bet šodien redzēju savām acīm.

Trešais - personīgi bija prieks satikt daudz vecos labos trenerus - J. Andžāns (Saldus), I. Očkurovs (Daugavpils), V. Sārtaputnis (Balvi), E. Andruškevičs (Dobele?Ventspils?Itālija?Igaunija), V.Ščerbatihs (Ventspils), I.Dolgiļēvičs (Ludza) - cīņu biedru/treneri V. Hamiduļinu (Ogre). Vēl lielāks prieks bija sastapt Latvijas svarcelšanas leģendas S. Bizulis 12x LČ sv.kat. 56kg, kurš savā laikā necēla vairāk kā tagad Rebeka. H. Iliško. L. Ļebedevs u.c.

Ceturtais - te mēs nonākam pie pirmā O. Bergmaņa piemiņas balvas saņēmēja - E. Andruškeviča. 2 paaudzes. 2 pieredzes. Nesamierināmība pirms 15-10 gadiem...
Visu cieņu par balvas piešķīrumu, jo gadā, kad par labāko treneri atzīst pat IZMs, jāatzīst, ka šo arī ir pelnījis Eģiks.
Eģiks panāk rezultātu, bet ceļā uz to ir salauzti daudzi... Viktors Šč, Raivo Č, Guntars K. 3 Zemgales arāji un viens no tiem tapa.
Bet kurā sportā tad tā nav.

Citius Altius Fortius
Ātrāk Augstāk S P Ē C Ī G Ā K