Blogs: Atkal nedaudz par tūristiem...
Foto: sochi2014.com
Pēdējo dienu notikumi Ziemas olimpisko spēļu trasēs lielu sporta līdzjutēju daļu ir aizkaitinājusi un ir sākušās sportistu dalīšana "labajos" un "sliktajos", t.i., tiek meklēti vainīgie, "tūristi".
Olimpisko tūristu jautājums aktualizējas ik pēc diviem gadiem, t.i., pirms katras ziemas vai vasaras olimpiādes (arī pirms atsevišķiem citiem turnīriem, bet šoreiz tieši par olimpiskajiem tūristiem). Atsevišķi sportisti tiek dēvēti par "tūristiem", jo viņu rezultāti, pēc to cilvēku domām, kas viņus tā sauc, neatbilst šī sporta foruma līmenim. Viņi tiek apvainoti valsts naudas tērēšanā utml. grēkos un vispār – tādiem sportistiem nav brīv saukties par sportistiem un ir jāiet prom no sporta vispār.
Maksimālisms, protams, ir tā lieta, kas ir raksturīga līdzjutējiem, taču ir emocijas un ir objektīvā situācija, kas ne vienmēr sakrīt ar līdzjutēju priekšstatiem. Tā vien liekas, ka daudziem šīs tūrisma idejas virzītājiem ir radies priekšstats, ka uz olimpiskajām spēlēm tiek paņemti "šoferu dēli" vai kādi citādi "blatņiki", kas pa valsts naudu grib pavizināties pa pasauli. Vai vispār – tie ir tādi atlēti, kas paši sadomā pieteikties spēlēm no sērijas "a, davai, es pamēģināšu". Katrā gadījumā tas viss tiek uztverts tā, ka šie sportisti ir ja ne cilvēki no malas, tad tādi ikdienas dīkdieņi, kas izmanto iespēju "pa draugam" pievienoties Latvijas delegācijai, lai aizbrauktu uz foršu pasākumu – olimpiādi.
Patiesībā gan situācija ir savādāka. Vispirms ir jāatzīmē, ka dalībnieku sastāvu katrām olimpiskajām spēlēm nosaka Starptautiskā olimpiskā komiteja un konkrētā sporta veida federācija, izstrādājot normatīvus, kas katram sportistam ir jāizpilda, lai viņš šiem olimpiskajiem startiem vispār varētu tikt pieteikts (pati kvalificēšanās sistēma arī nav vienreizējs pasākums, ieskaitē tiek ņemti ilgtermiņa rezultāti). Taču tas nav viss, jo, ja kādā valstī normatīvus izpildījušo ir vairāk nekā valstij piešķirto vietu, tad notiek arī otrā atlase, kurā jau katras valsts normatīvus izpildījušie sportisti cīnās savā starpā par ceļazīmi uz olimpiādi. Šāda sistēma savukārt nozīmē to, ka sportists iziet divus atlases filtru – starptautiskajā līmenī tiek atzīts, ka viņš ir uzrādījis pietiekošu rezultātu, lai startētu olimpiādē, bet vietējā līmenī viņš ir labāks par pārējiem kandidātiem, t.i., labāku valstī nav. Tā ir sportiskā puse.
Otrs arguments ko bieži piemin – valsts naudas tērēšana. Šeit arī viss nav tik vienkārši, jo valsts naudu saņem tikai neliela saujiņa sportistu (Latvijas gadījumā) un katru reizi uz četrgades nozīmīgākajām sacensībām konkrētajā sportā brauc arī tādi, kas trenējas paši par savu vai savu sponsoru naudu. Kādam ir ģimenes bizness, kāds pats strādā benzīntankā, kādu sponsorē draugi-uzņēmēji utt., vienīgais gadījums kad viņi saņem valsts naudu ir tad, kad viņiem tiek nodrošināts valsts delegācijas formas komplekts un biļete uz un no olimpiādes. Viss.
Līdz ar to sanāk, ka par tūristu tiek saukts cilvēks, kurš, trenējoties pa savu naudu, uzstāda starptautiskam līmenim pietiekošu rezultātu, lai startētu sacensībās, bet, līdzjutēju uztverē, nav gana labs, jo necīnās par medaļām.
Kāds var pamatoti iebilst – runa nav par medaļām, bet par cīnīšanos. Jā, tur es piekrītu un pats uzskatu, ka būtu tikai loģiski, ka, ja esi ticis šādās sacensībās, tad ir arī jācenšas parādīt maksimālais rezultāts uz ko esi spējīgs. Vai tās ir konkrētas sekundes, zem kurām nedrīkst nolaisties, vai kilogrami, vai vietas, taču tā, lai šis rezultāts ir, teiksim, starp, 10% labāko karjeras rādītāju. Ja kādam tā ir cīņa par medaļām – ok, baigi forši, ja kādam – cīņa pašam ar sevi un par nepalikšanu pēdējam, kas arī tiek panākts, tad tas ir tikpat labi. Tomēr, atgriežoties pie nedaudz augstāk rakstītā, šiem sportistiem nevar arī pārmest neko – jo viņi gatavojas par savu naudu un līdz ar to atskaitās paši pret sevi. Ja viņiem galvenais mērķis ir kvalificēties olimpiādei, kas ir MILZĪGS sasniegums, ja mēs vērtējam pasaules līmenī, tad pati dalība, protams, jau ir kā balva, kur tiešām galvenais ir tikai uzrādīt kaut kādu rezultātu.
Beigu beigās, ja mēs to visu vērtējam, nevis no fana-maksimālista redzespunkta, bet gan ikdienas cilvēka kategorijās. Padomājiet, cik sportistus jūs pazīstat (gan jau, ka zinat ne vienu vien). Padomājiet, kā viņi trenējas, lai startētu kaut vai Latvijas līmeņa sacensībās. Padomājiet kā viņi izskatās uz tās pašas Eiropas vai pasaules fona un cik daudz viņiem ir "jāpieliek", lai šādā līmenī vispār viņus kāds atzītu. Un tagad salīdziniet to ko esat iedomājies ar kvalificēšanos olimpiskajām spēlēm. Padomājiet, cik daudz darba, laika, līdzekļu, pacietības u.c. faktoru ir jāiegulda lai ko tādu panāktu. Tas nav mēneša, tas nav pat gada vai divu gadu darbs – tas ir sistemātisks darbs padsmit gadu garumā, no kura ir tikai izdevumi, lielākoties.
Latvijas sabiedrībā kopumā, kā man šķiet, nav tādas stingras vērtību skalas, kas cilvēkiem liktu saprast ko nozīmē CV ieraksts "Olimpisko spēļu dalībnieks". Pat "Olimpisko spēļu medaļnieks" tā lielos vilcienos maz ko nozīmē, ja vien tā nav zelta medaļa. Citās valstīs, par ko norāda arī paši medaļnieki, tas, ka esi piedalījies olimpiādē, pat ja tiec iepazīstināts kā pilnīgi citas nozares veiksmīgs profesionālis, tiek uztverts kā ārkārtējs sasniegums, kas vēlāk arī paver daudz plašākas iespējas un ļauj pavērt tās "durvis", kas citiem ir slēgtas.
Laikam neprotam novērtēt to kas mums ir.
Klasesbiedrs Jānis aizbrauc uz PSRS čempionātu jauniešiem ar kaut kādiem uberkrutiem badiju modeļiem ar mazu benzīnu motoriem. Nu Jānis atbrauc, bijis taču Maskavā galu galā.
Klasesbiedri: Nu Jāni, kura vieta
Jānis (lepni, krūtis izgriezis): ceturtā
Klasesbiedri: Wōōw, Janka nu Tu dod
Kaunīga balss no aizmugures: Jāni, cik bija dalībinieki
Jānis (kaunīgi): Pieci
Kādam cirvim jābūtu, lai pēc finiša pateiktu, ka jūtas ļoti laimīgs, jo ticis līdz finišam? Pēc tā, ka 4 gadus gatavojies startam?
Es saprotu, ka ikdienas parastie cilvēki ko tādu var pateikt pēc stipro skrējiena pievarēšanas, bet ne jau atlēts, kurš gonkai gatavojas diendienā