Liepiņš: "Viņi izdarīja ļoti lielu kļūdu, jo nezināja, cik spēcīgs esmu"

Vai pēc pievienošanās Pasaules tūres komandai tevi peletonā ciena vairāk?
Jā, ir jūtamas lielākas priekšrocības. Ir pavisam cita lieta. Kad iepriekš braucu pro kontinentālajā vai kontinentālajā komandā, bija vairāk jāpacīnās par pozīciju, bet šobrīd, braucot “Trek-Segafredo”, ir lielāka cieņa no pārējiem. Mazākas komandas palaiž uzreiz, lai gan, protams, ne vienmēr. Šobrīd ir daudz vieglāk un ir daudz lielāka cieņa arī no citām Pasaules tūres komandām. Vairāk mani negrūž ārā no “vilciena”.

Kā pret tevi izturējās Pasaules tūres un citu komandu braucēji, kad pats biji zemākā līmenī? Vai tu arī pārējos cienīji?
Uz finišu braucot, draugu nav, tad ir tikai konkurenti. Man algu maksā komanda, nevis viņi. Protams, ir jābrauc ar galvu, jo, ja visus sāksi grūstīt, tevi pārmācīs. Kad biju kontinentālajā komandā, daudz riskēju, jo komanda nevarēja mani izvirzīt uz finišu tik labi, kā to darīja Pasaules tūres vienības. Tad nācās pašam ļoti daudz cīnīties un sisties par pozīciju. Daudz reižu sanāca saķerties arī ar lielākām zvaigznēm – Marku Kavendišu. Kavendišs mani jau kādu laiku zina. Ja necīnīsies par savu pozīciju, neviens tev to nedos, jo visi grib uzvarēt.

Vai Kavendišs ir agresīvākais braucējs, ar kuru tev nācis cīnīties?
Visi, tuvojoties finišam, ir diezgan agresīvi, jo cīnās pēc iespējas labāku pozīciju. Citreiz vairāk sanāk pacīnīties ar elkoņiem un saskarties ar stūrēm. Kad biju kontinentālajā komandā, to nācās darīt vairāk. Tad cīņa bija daudz lielāka, tomēr tagad man ir sprinta “vilciens”, no kura neviens konkurents negrūž ārā. Ja brauc sacensībās pret lielākām zvaigznēm un esi kontinentālajā komandā, tevi tik ļoti neciena, tādēļ tad nākas pašam cīnīties.

Kādas metodes izmanto, lai cīnītos par labāku pozīciju pirms finiša?
Ja ir taisns ceļš, tev ir jābūt “čujam”, aiz kura braucēja braukt. Tad nevari iziet vējā un braukt visiem garām, jo sprintam neatliks spēka. Braucot grupā jeb tā saucamajā “gaļas mašīnā”, ir jālasa situācija, jo viss var mainīties ik sekundi. Jābūt “čujam”, kur, kad un kā braukt. Galvenais ir lasīt finiša cīņu un, protams, vajag arī “širmīti”, jo, kad sāksi baidīties, vairs nebūsi pirmajās pozīcijās. Ja pirms līkumiem sāksi ātrāk bremzēt un ja kāds saspiedīsies kopā un neriskēsi izlīst cauri, kad jau stūres saskarās, tad nav ko tur darīt. Kā saka, īstajā brīdī jāmāk arī bremzēt. Citreiz arī tas palīdz. Tomēr uzskatu, ka galvenais ir “čujs” un “širmītis”, jo bez tā arī nevar iztikt.

Pagājušogad augusta beigās sacensībās Francijas pēdējā līkumā pirms finiša piedzīvoji smagu kritienu, ietriecoties trases nožogojumā. Vai vari izskaidrot, kas tur īsti notika?
Kritiens sanāca, jo pirms finiša 500 metri bija lejā no kalna, pēc tam līkums pa kreisi un pēc 300 metriem finišs. No tā kalniņa bija ļoti liels ātrums, bet pēc tam bija 90 grādu ass līkums. Biju izvēlējies savu trajektoriju, bet viens no “Cofidis” braucējiem bija izdarījis savu darbu un nometa “akmeni”, tobrīd neminoties, tādējādi samazināja ātrumu. Pēc tam citam braucējam Rudijam Barbjē nebija kur likties, un viņš paņēma mani uz masu un vienkārši ieblieza pa stūri. Tur bija tāds ātrums, zaudēju trajektoriju un “ierakstījos” līkumā, aizskarot barjeru. Mana ķivere bija pārlauzta sešās vietās, un par piemiņu to esmu saglabājis. Tagad stāv uz plauktiņa. Šobrīd esmu atguvies, lai gan vēl ziemā sāpēja plecs.

Liepiņa kritiens "Tour Poitou-Charentes en Nouvelle Aquitaine" trešā posma finišā:

Vai tas bija tavs šausmīgākais kritiens?
Sprinteriem parasti ir daudz kritienu. “Rietumu Bankas” laikos bija diezgan traki kritieni, jo bijām diezgan maza, bet laba komanda. Ar lielajām komandām sanāca cīnīties par pozīcijām. Smags kritiens bija Zviedrijā, pēc kā mans velosipēds uzlidoja otrā stāva augstumā. Pagājušogad Francijā bija viens no iespaidīgākajiem kritieniem. Īstenībā nokritu diezgan veiksmīgi, lai gan pirms tam mans ātrums bija 74 km/h.

Šosezon pirmajās sacensībās Spānijā darbojies komandas sprinta “vilcienā”. Vai, braucot Pasaules tūres komandā, pirms finiša nebija tik daudz bīstamu situāciju kā iepriekš?
Baigi droši nebija, jo brauca vairākas Spānijas kontinentālās komandas. Spāņiem sezonas sākums bija ļoti svarīgs, un tur starp viņiem bija novākušies vairākas “kamikadzes”. Mana komanda pierādīja, ka ir diezgan spēcīga. Trīs kilometrus pirms finiša cīnījāmies vienīgi ar “Bora-Hansgrohe”, tomēr mēs viņus taktiski apmānījām.

Kā izpaudās “Bora-Hansgrohe” taktiskā apmānīšana tieši pirms finiša, kur Mosketi uzvarēja?
Redzējām, ka “Bora” brauc uz maksimumu, un mēs izlēmām paiet aiz viņiem. Kad biju palicis es un Mateo Mosketi (komandas biedrs), viņi izdarīja ļoti lielu kļūdu, jo turpināja braukt uz maksimumu un nezināja, cik spēcīgs esmu. Kā sprinteris, no līkuma veicu paātrinājumu, ko Paskāls Akermans (“Bora-Hansgrohe” galvenais sprinteris) nebija gaidījis. Iedevu Mateo ļoti lielu paātrinājumu, un Akermanam viņu neizdevās panākt.

Kā tika noskaidrots, kurš būs komandas galvenais sprinteris sezonas pirmajās sacensībās?
Mateo jau otro gadu ir komandā un ir sevi pierādījis, kamēr es esmu jauniņais un man sevi ir vēl jāpierāda. Komanda zina, ka esmu ātrs džeks, jo ar Mateo treniņnometnēs veicām vairākus sprinta treniņus. Esam ļoti līdzīgi, jo vienreiz viņš uzvarēja, bet vienreiz – es. Nebūs tā, ka atnākšu Pasaules tūres komandā un man teiks: “Lūdzu, Emīl, rauj tik sprintu.” Komanda teica, ka man būs iespējas un lai par to neuztraucos, bet no sākuma ir jāpalīdz. Tomēr man ir prieks arī palīdzēt, jo komanda ir tik ģimeniska un draudzīga, ka nav nekādu problēmu palīdzēt. Tā ir mūsu kopējā uzvara. Mēs neskaitām, kurš ko uzvarēja. Mēs uzvaras svinam kopīgi.

Vai visi nebija pārsteigti, cik labi spēj ievilkt? Pirmajās divās sacensībās Mateo Mosketi izcīnīja divas uzvaras, pateicoties tieši tev.
Komanda bija ļoti apmierināta un pārsteigta. Pirmajās sacensībās bija ļoti labi, bet nākamajās sacensībās man sākās alerģija, kas ir katru gadu, un neizdevās tik veiksmīgi nobraukt, tomēr komanda to saprot, jo tā ir alerģija un pret to neko nevar izdarīt. Tagad gaidām, kad sezona atsāksies. Ar nepacietību to gaidu.

Pieminēji alerģiju. Vai ir tik traki, ka nevari nekādīgi izvairīties?
Man ir alerģija no ziedputekšņiem. To es nevaru ietekmēt – kad zied, tad zied. Tā ir katru gadu un komanda to zina. Cerams, ka tagad viss būs saziedējis un vairs nebūs ziedputekšņu.

Šis ir tavs debijas gads “Trek-Segafredo”. Vai nebija jauniņo iesvētības?
Iesvētības bija, bet par to nevar stāstīt. Nolēmām, ka nevienam nestāstīsim. Jā, bija jautri un nebija garlaicīgi, teiksim tā.

Vai bija tik traki, ka nevar stāstīt?
Lai tas paliek pie komandas. Varbūt kādreiz, kad būšu beidzis karjeru, pastāstīšu. Nebija nekādas pazemošanas vai pāri darīšanas, bet gan ļoti jautras aktivitātes.

Tev sanāca arī apciemot “Trek” rūpnīcu ASV. Ko jaunu tur ieraudzīji?
Ieraudzīju, ka “Trek” ražo labākos velosipēdus, spriežot no tā, ko redzēju. Tas ir roku darbs, kas bija liels pārsteigums. Redzēju, kā taisa ratus un rāmjus. Bija “wow” sajūta, atrodoties galvenajā “Trek” ēkā un rūpnīcā. Biju arī ciemos pie “Trek” īpašnieka viņa mājās. ASV arī bija visādi komandas saliedēšanās pasākumi un ballītes.

Aizvadījāt arī hokeja spēli. Kurš komandā ir labākais hokejists?
Kā zināms, Latvijā hokejs ir populārs un es esmu spēlējis gan ledus hallē, gan uz dīķa Dobelē, kamēr Toms (Skujiņš) ir pat trenējies hokejā. Mums bija spēle kopā ar “Trek” rūpnīcas darbiniekiem. Mums par pārsteigumu “Trek” bija sagatavojis pat pilnīgi jaunas formas.

Cik daudz tika piestrādāts pie individuālā brauciena pozīcijas un tehnikas, ņemot vērā, ka esi sprinteris?
Protams, vajag to uzlabot, bet individuālajā braucienā vienmēr liela problēma ir pozīcijas izvēle, un “Trek” strādā viens no labākajiem speciālistiem pasaulē šajā jomā. Uz desmit kilometriem, samainot vienīgi savu pozīciju uz velosipēda, nometu nost minūti un 40 sekundes, kas ir ļoti daudz. Iepriekšējā pozīcija man bija galīgi garām, kā arī tagad ritenis ir ļoti ātrs. Protams, pie pozīcijas ir jāpierod, jo tā ir ļoti zema. Pareizo pozīciju izvēlējāmies Maljorkas velotrekā ar velosipēda inženiera un pozīcijas licēja sadarbību. Tomēr esmu sprinteris un man parocīgs ir īss individuālais brauciens, kur ir daudz līkumu. Sprinterim ir lielas kājas un laktāts sakrājas ļoti ātri. Laktātu varu izturēt septiņus kilometrus, ko varu nobraukt ļoti eksplozīvi ar lielu jaudu. Tā ir sprinteru priekšrocība, ka varam ļoti labi nobraukt arī īsus individuālos braucienus jeb prologu.

Vai tev speciāli tika izgatavotas kādas detaļas?
Tikai stūre, pārējais viss mani apmierināja. Komanda arī ieteica, kas man jādara, lai būtu labāks sprints. To visu arī izmēģinājām, un sprints tagad ir daudz ātrāks pie tā, ko viņi man pamainīja velosipēdā. “Trek” ir speciāla snieguma uzlabošanas grupa, kas domā, kā uzlabot sniegumu.

Cik daudz velosipēdu tagad ir tavās mājās?
Grūti izskaitīt.
Divciparu skaitlis?
Sešus atceros, kas pieder man. Četri no tiem ir “Trek” - divi grupas, viens individuālā brauciena un viens kalnu divritenis, ko man nosponsorēja “Veloprofs”, par ko esmu ļoti pateicīgs.

Ar kalnu divriteni Pokaiņu mežā

View this post on Instagram

A post shared by Emils Liepins (@emils_liepins) on Apr 25, 2020 at 4:38am PDT

Cik sarežģītas takas ir iespējams atrast Dobeles apkārtnē?
Pirms šosejas riteņbraukšanas trenējos BMX, tāpēc man patīk braukt mežā, kur jābūt tehniskam. Tagad izpriecājos mežā un gandrīz katru treniņu braucu palēkāju. Izvēlos arī kādu tehniskāku nobraucienu ar saknēm, ko var atrast Pokaiņu mežā.

Nesen startēji arī vienā no Šveices digitālās tūres posmiem. Tomēr visinteresantākais bija nevis tavs starts, bet gan to, kā tevi atbalstīja paziņas un kaimiņi.
Jā, tas video ir populārs un diezgan daudz skatīts. Pat dabūju atzinību no komandas, ka sponsoriem tas ļoti patika. Man e-pastu uzrakstīja viens no galvenajiem “Trek” cilvēkiem, kurš teica, ka tas ir super un viņiem ļoti patīkot.

Cik daudz tevi atbalstīja? Vecāki, Māris Bogdanovičs...
Vēl Mārim draudzene, tad kaimiņi vienā pusē un kaimiņi otrā pusē.

Ģimenes atbalsts Šveices digitālās tūres laikā:

Support from my family in yesterday’s race 😅 That race was hard one@TrekSegafredo pic.twitter.com/VRsocYZLDV

— Emīls Liepiņš (@Emils_Liepins) April 24, 2020

Cik bieži tevi Latvijā sveicina, kad brauc treniņus?
Tagad sveicina arvien vairāk. Kādreiz neviens nesveicināja, bet tagad arī veikalos cilvēki nāk klāt un grib nofočēties. Forši, ka cilvēki nekautrējas.

Tas vairāk izpaužas Dobelē vai Rīgā?
Rīgā vairāk. Dobelē cilvēki veikalos ir kautrīgāki. Arī pat restorānā fani vairākas reizes ir nākuši klāt.

Viens no komandas ģenerālsponsoriem ir kafijas ražotājs “Segafredo Zanetti”. Cik daudz tavās mājās ir šī sponsora produkcija?
Ir gan kafija, gan krūzītes. Kafijas automātu arī varu dabūt, ja vēlos, tomēr kur es likšu veco? Nemetīšu ārā. Nav ko šķērdēties.

Cik daudz kafijas tev dod līdzi?
Ja gribas, tad var paprasīt. Uzrakstu viņiem, un man atsūta, teiksim, piecas pakas. Nav tā, ka atsūta paleti.

Riteņbraucēji ir diezgan aktīvi kafijas dzērāji. Cik daudz vidēji dienā izdzer?
Diezgan daudz dzeru. Piecas krūzītes dienā. No rīta jau trīs izdzēru.

Ko tev kafija sniedz?
Visvairāk patīk pirmais malks. No rīta vispirms padzeros ūdeni, bet pirmais kafijas malks un tā garša vislabāk patīk.

Kā esi izmainījies pēdējo trīs gadu laikā?
Esmu kļuvis spēcīgāks un gudrāks. Vati arī ir lielāki un esmu apdomīgāks. Viss nāk ar pieredzi.

Teici, ka nebiji tik apdomīgs. Ko tad pirms trim gadiem darīji?
Braucot uz finišu, biju vēl dullāks nekā tagad. Iztērēju lieki spēkus, kur to nevajadzēja darīt. Tagad pirms taisu kāpinājumu apdomāju, vai tas ir vai nav vajadzīgs. Pēc tam par katru lieko darbību samaksā. Arī sacensības labāk lasu – kas būs un kas nebūs. Nav tā, ka vienkārši uzkāpjam uz riteņa un braucam. Vari būt spēcīgākais, bet, ja nelasīsi “gonku”, nekad uzvarēsi.

Pagājušogad brauci “Wallonie-Bruxelles” komandā. Kādas ir atšķirības komandas organizācijā, salīdzinot ar “Trek-Segafredo”?
Te visi zina savu darbu un dara no sirds. Pagājušogad uz finišu gandrīz vienmēr pats cīnījos par pozīciju. 13 reizes iekļuvu “top 5”, kas nav maz, tomēr izcīnīju tikai vienu uzvaru, ko bez sprinta “vilciena” grūti izdarīt.

Braucot kontinentālajā līmenī, kur ir salīdzinoši niecīgi līgumi, braucējiem ir jāmēģina atrast veidi, kā gūt papildu ienākumus.
Tā bija. Man bija visādas “štellītes”, tādēļ arī varbūt izaugu līdz tādam līmenim. Visus iekrājumus ieguldīju sevī un spēju atļauties dzīvot Žironā. Redz, kā viss aizgāja.

Kurā brīdī tev vairs nevajadzēja izmantot iekrājumus, lai izdzīvotu?
Kad pagājušogad parakstīju līgumu ar pro kontinentālo komandu.

Tad arī beidzot varēji visus spēkus veltīt riteņbraukšanai?
Jā, tomēr arī braucot “One Pro Cycling” veltīju visus spēkus riteņbraukšanai. Tad es dzīvoju normāli. “Rietumu Bankas” laikos bija grūtāk. Bijām latviešu komanda, visi gribēja, lai viss būtu pēc iespējas labāk, tomēr nevarēja atļauties maksāt lielas algas. Bija baigi forša komanda un ir saglabājušās tikai labākās atmiņas. Paldies Igo Japiņam, Linardam Veidem, Tomam Flaksim, ka viņi vispār to varēja. Bez tās komandas nedomāju, ka es, Toms Skujiņš un Krists Neilands būtu tik augstu.

Tomēr visas grūtības izdevās izturēt.
Bija grūti. Viss bija jāapvieno, bet caur grūtībām izdevās izlauzties. Tikai dažiem viss nāk viegli.

Vai 2017. gada beigās vēl cerēji, ka nonāksi Pasaules tūres komandā?
Togad 13 reizes iekļuvu labāko trīniekā, kas ir ļoti daudz. Tomēr līdz decembrim nebija neviena piedāvājuma, kas ir jocīgi. Tikmēr beļģis ar tādiem pašiem rezultātiem jau sen būtu parakstījis līgumu ar Pasaules tūres komandu. “One Pro Cycling” 2017. gada decembrī piedāvāja līgumu, kas bija pēdējais vilciens. Un viņi to galīgi nenožēloja. Man pat uzdāvināja “Aston Martin” velosipēdu, kā vienīgajam no komandas (Liepiņš 2018. gadā izcīnīja piecas no sešām “One Pro Cycling” uzvarām).