Smukulis: Pieredze nāks ar laiku

Pirms Pekinas daudz tika diskutēts, kuram tomēr būtu jābrauc uz Olimpiādi. Aizbrauci tu, bet otra puse palika neapmierināta. Ko vajadzēja izdarīt un ko darīt nākotnē Riteņbraukšanas federācijai, lai šīs diskusijas izpaliktu?
Publiski nebija nekas paziņots kā notiks atlase. Individuāli biju runājis ar pāris treneriem, savā starpā bija pateikts, bet konkrētas lietas, piemēram, skatīsimies Latvijas olimpiādi un citas sacensības – tas nebija izziņots. Vienam pateica, otram nepateica, kā rezultātā radās domstarpības.

Vai no tā kaut kādā veidā cieta, piemēram, cilvēcīgās attiecības ar Saramotinu?
Nē, nemaz. Nesen vēl tikos ar Alekseju, parunājām par dažādām lietām. Iespējams, kaut kad viņš atbrauks pie manis patrenēties uz Franciju. Katrā ziņā attiecībās ar Saramotinu viss ir kārtībā.

Ir pagājis jau pietiekami ilgs laiks pēc Pekinas, norimušas emocijas. Kā pats vērtē startu tagad?
Patiesībā joprojām ir daudz cilvēku, kuri man atgādina par olimpiādi, kaut ko pajautā, tāpēc aizmirsis vēl neesmu. Protams, Pekinas olimpiskās spēles vienmēr paliks spilgtā atmiņā – galu galā tās bija manas pirmās spēles. No sportiskā viedokļa liela uztraukuma nebija, jo līdzīga atmosfēra bijusi arī pasaules čempionātos, taču šeit visi sportisti bija vienkopus, vienā lielā katlā.

Kādi secinājumi izdarīti pēc Olimpiskā starta?
Jātrenējas un vēl daudz kas jāapgūst. Liela nozīme ir vecumam un tai apritei, kurā tu esi braucis iepriekš. Pieredze nāks ar laiku. Ja cīnās par medaļu, tad ir jāturas līdz galam. Ir bijušas sacensības, kur es to neesmu izdarījis.

Vai Pekinā izmantoji iespēju apmeklēt arī citu Latvijas sportistu startus?
Biju tikai uz vīriešu un sieviešu basketbola valstsvienību spēlēm, jo veiksmīgi sakrita laiki, lai varētu apmeklēt. Paskatījos kā spēlē mūsu meitenes. Savukārt vīriešu basketbolu apmeklēju, jo to tomēr nevar salīdzināt ar basketbolu, kas mums notiek šeit uz vietas. Tie ir pavisam citi iespaidi.

Vai pēc olimpiādes mazliet arī atpūties?
Pavisam nedaudz. Neesmu no tiem cilvēkiem, kas spējīgi sēdēt uz vietas, man vajag kustību. Man patīk sevi pamocīt (smaida). Ja es nevaru kaut ko paveikt, tad par spīti tam cenšos to izdarīt. Ja zinu, ka man šodien bija jābūt treniņam un tas nav veikts, uz vakarpusi jau sākas sirdsapziņas pārmetumi. Tāpēc cenšos treniņus neizlaist. Tas ir tāpat kā paēst (smejas).

Aizvadītajā sezonā startēji arī pasaules un Eiropas U-23 čempionātos, taču nenostartēji tā, kā, iespējams, būtu varējis. Pasaules čempionātā varēji izcīnīt augstu vietu, ja vien nenomaldītos...
Individuālajā braucienā bija gatavs cīnīties pat par medaļām. Ja trase būtu bijusi labi zināma, rezultāts būtu bijis augstāks. Ja cilvēks, kurš norādīja, kur jābrauc riteņbraucējiem, kur apkalpojošajiem transporta līdzekļiem būtu pienācīgi veicis savu uzdevumu, es nebūtu aizbraucis nepareizi. Tā bija pilnībā organizatoru vaina. Vēlāk, kad sapratu, ka esmu aizbraucis nepareizi, griezos atpakaļ, taču laiks jau bija zaudēts. To, kāda būs trase, uzzināju tikai stundu iepriekš. Bija iespēja izbraukt trasi iepriekšējā dienā, taču tā kā man bija nelielas likstas ar velosipēdu, pilnībā nevarēju to izdarīt. Nomaldīšanās man bija liels iekšējs pārdzīvojums.

Kāds šobrīd ir tavs treniņu režīms?
Šobrīd dzīvojos pa Murjāņiem. Parasti ir viens treniņš dienā. Pieceļos, paēdu brokastis un ap desmitiem dodos braukt. Kilometrāža ir atkarīga no tā vai notiek gatavošanās sacensībām, kā arī no mēneša. Parasti treniņš notiek piecas, sešas stundas. Pārējo laiku veltu sev – atpūties, kaut ko padaru. Sacensību laikā ir vairākas brīvdienas. Ar jauno gadu viss būs pavisam savādāk, pats vēl nezinu kā. Tas viss man vēl priekšā.

Kurā brīdī riteņbraucējs saprot vai pieņem lēmumu, ka būs sprinteris, kalnu vai klasikas speciālists?
To jūt, tas notiek automātiski. Braucot sacensībās tas lēnām top skaidrs – vai tu vari uzbraukt kalnā vai izcīnīt vietu finišā un finišēt starp labākajiem.

Varētu teikt, ka tu veidojies par viendienu sacensību speciālistu...
Šobrīd tā izskatās. Daudzdienu tūrēs mani parametri neļauj man uz lielām lietām cerēt, taču, piemēram, piecdienu sacensības gan es varētu nobraukt. Daudz ko parādīs nākamais gads, kad būšu lielajā apritē. Bonens un Makīvens – pirmais var gan labi finišēt, gan veiksmīgi braukt klasikas, savukārt otrais ir tikai labs finišētājs. Protams, kaut kādas fizioloģiskas atšķirības starp sprinteriem un pārējiem ir.

Kad noslēdzi līgumu ar "AG2R La Mondiale" sacīji, ka bijuši arī citu piedāvājumi...
Bija Vācijas, ASV komandu piedāvājumi, bet godīgi sakot latviešiem diezgan grūti sevi apliecināt. Jo vairāk mēs būsim tajā apritē, jo būs labāk. Šobrīd ir tā – ja viens latvietis uztaisīs ziepes, tad arī pārējiem būs grūtāk – tas ceļš tiks aizbērts ar akmeņiem. Savulaik mums bija daudz augsta līmeņa riteņbraucēju – Kaspars Ozers, Dainis Ozols, Romāns Vainšteins un citi. Pēc Vainšteina palika gandrīz tukšums – mazliet pabrauca Naudužs, vēl tagad brauc Belohvoščiks. Jo vairāk latviešu tiks augstākā līmenī, jo labākas iespējas būs arī pārējiem. Šobrīd mums ir diezgan nopietna krīze un nav zināms kā viss turpināsies. Agrāk bija sporta skolas, sacensības notika teju katrā pilsētā, tagad – piecas sacensības – tas jaunajiem ir par maz.

Cik daudz līdz šim tev ir izdevies samērot spēkus ar "Pro Tour" komandu braucējiem?
Pirmās nopietnās sacensības, kur startēju kopā ar daudziem "Pro" tūres dalībniekiem bija olimpiskās spēles. Iepriekš bija sanācis startēt tikai ar nedaudziem "Pro Tour" braucējiem, tas ir nesalīdzināmi. "Pro Tour" braucējiem benzīns beidzas vēlāk (smejas). Viņi ir izturīgāki un sīkstāki, vecumā parasti ap 30 gadiem. Viņiem jau ir izstrādājies tā, ka viņi tās stundas var nobraukt. Jaunie var sagatavoties vienai vai vairākām dienām, bet profi spējīgi braukt ilgstoši. Līdzīgi kā maratonā, arī tūrēs labākie braucēji ir ap 30 gadiem vai vecāki. Uz "Pro Tour" komandu man iespēja bija aiziet jau pērn, taču aprunājoties ar vairākiem cilvēkiem, secināju, ka vēl ir par agru, visam jānotiek pakāpeniski.

Cik ļoti "Pro Tour" braucēju algas atšķiras no pārējiem?
Tas ir atkarīgs no paša braucēja un viņa rezultātiem. Taču atšķirības ir būtiskas – ja pirmajā "Pro Tour" gadā paraksta minimālo līgumu, tad tas jau atšķiras divas vai pat trīs reizes ar to summu, ko riteņbraucējs saņēmis iepriekš. Turpmākais algas pieaugums atkarīgs no paša sportista sasniegumiem – ja riteņbraucējs ir slavens, piedalās reklāmās, tad tur labāk nesalīdzināt...

Vai savā jaunajā komandā izjūti riteņbraukšanas krīzes sekas, kas saistītas ar neskaitāmajiem skandāliem?
Komandā, kurā braucu šogad, to nevarēja just nemaz un arī "Pro" tūrē tik kardinālas pārmaiņas nemaz nav. Nav tā, ka komandas pazūd un paliek mazāk, drīzāk to vietā nāk jaunas. Nevar teikt, ka dopings pārāk ietekmē procesus riteņbraukšanā, lai gan zināmā mērā tā ir... Dopings un visas lietas ap to jau daudzos sporta veidos ir kā bizness.

Kādi bijuši ekstremālākie laika apstākļi, kādos esi startējis?
Kad ārā sāk snigt sniegs... (smejas). Tas bija šogad Francijas kausā aprīļa sākumā. Braucienu sākot gaisa temperatūra bija 12 grādi, bet sacensību turpinājumā kritīs tik ļoti, ka vēlāk jau sāka krist sniegs no debesīm.

Kad sāksi gatavoties sezonai kopā ar komandu?
Uz Franciju braukšu 24. novembrī, bet treniņnometne sāksies 9. decembrī. Pirmās sacensības būs jau janvāra beigās, bet kalendāru es uzzināšu decembrī, kad ar komandu to būšu saskaņojis. Mans galvenais uzdevums, ko pieminēja arī komandas vadība, ir parādīt labus rezultātus sezonas sākumā. Ja viss būs kārtībā un arī pats labi jutīšos, tad varbūt braukšu prestižo Flandrijas tūri. Lielām tūrēm man vēl jāpaaugas. Arī pašam nebūtu vēlēšanās uzkāpt uz riteņa, nobraukt desmit dienas un kāpt nost (smaida). Ceru, ka jaunajā sezonā izdosies tikt pie uzvarām.