Siguldas novada mērs Mitrevics: "Vienības velobrauciens pilsētai goda lieta"

Vai piekrīti tam, ka Sigulda ir riteņbraucēju pilsēta?
Sigulda ir tā vieta, kur atrodas vislielākais kalnu kāpums Latvijā, tādēļ mūsu pilsēta ir interesanta riteņbraucējiem un aktīvās atpūtas cienītājiem. Pie mums notiek, vai iet cauri, arī lielas riteņbraukšanas sacensības, Siguldu kā savu treniņu vietu izmanto netālu esošās Murjāņu sporta ģimnāzijas audzēkņi, velobraucēju iecienītas ir arī Gaujas Nacionālā parka takas, savukārt pašvaldība turpina strādāt pie veloceliņu tīkla izveides, tādēļ varam teikt, ka Sigulda ir riteņbraucēju pilsēta.

Cik lielu lomu Siguldas sporta kopējā stratēģijā ieņem riteņbraukšana?
Siguldai vēsturiski ir bijusi ļoti nozīmīga vieta Latvijas ziemas sporta veidu attīstībā. Mums ir kamaniņu un bobsleja trase, kas dod iespēju nodarboties ar sporta veidiem, kuri pieejami tikai dažās vietās Eiropā. Pateicoties mūsu Gaujas senielejai, Siguldā populāra ir arī kalnu un distanču slēpošana, agrāk aktīvi darbojās arī tramplīnlēkšana. Nešaubīgi viena no mūsu prioritātēm ir arī sporta karaliene – vieglatlētika. Riteņbraukšana Siguldas sporta piedāvājumā ir viens no galvenajiem vasaras sporta veidiem, pateicoties mūsu bagātīgajam reljefam. Bet ja mēs runājam par sacensību prioritārajiem sporta veidiem, tad riteņbraukšana šeit viennozīmīgi Siguldā ieņem pirmo vietu. Tik masveidīgi sporta pasākumi ar vairākiem tūkstošiem dalībnieku un lielu skaitu līdzjutēju ir tikai riteņbraukšanai.

Kādi ir galvenie izaicinājumi Siguldas sporta dzīvē šobrīd?
Mūsu izaicinājums ir ziemas sporta veidu klāsta un kvalitātes attīstība. Šeit ietilpst gan unikālā, mākslīgi saldējamā distanču slēpošanas trase “Siguldas Sporta un aktīvās atpūtas centrā”, kuru vēlamies pagarināt, lai šeit varētu norisināties arī biatlona treniņi, gan kalnu slēpošanas attīstība. Ļoti liels un fundamentāls izaicinājums ir sporta kompleksa būvniecība ar jaunu sporta halli, smagatlētikas un fitnesa zāli, skrejceļu, kā arī baseinu. Esam diezgan tuvu šī mērķa sasniegšanai.

Kā Siguldas infrastruktūra ir piemērota riteņbraukšanai?
Mums pēdējo piecu gadu laikā ir izbūvēti veloceliņi 12 kilometru garumā. Tas ir mainījis cilvēku dzīves veidu. Šos veloceliņus vakaros pēc darba un brīvdienās gan skriešanai, gan arī riteņbraukšanai izmanto pilsētas iedzīvotāji ar ģimenēm. Mūsu mērķis ir visus veloceliņus savienot vienā tīklā, lai jebkurš varētu nonākt pilsētas svarīgākajos stratēģiskajos punktos. Tāpat Siguldas velomaršuti ir ļoti pieprasīti mūsu pašu, kā arī ārvalstu tūristu vidū, tādēļ svarīgi būtu maksimāli labi nodrošināt velo infrastruktūru. Mūsu lielais izaicinājums, kas būtu jārealizē kopā ar valsti, ir veloceliņa izveide gar valsts autoceļu no Siguldas līdz Turaidai. Šobrīd, lai sasniegtu abus galapunktus, velosipēdistiem un gājējiem ir jāpārvietojas pa braucamo daļu, kas ir gana bīstami un diskutabli.

Cik viegli Siguldai ir uzņemt vairāk nekā 5000 velobraucējus Vienības braucienā?
Mums ir ļoti laba sadarbība ar Igo Japiņa sporta aģentūru, kas uzņemas ļoti lielu atbildību par šo pasākumu. Pašvaldība šī vērienīgā pasākuma norisē sniedz nelielu atbalstu, nodrošinot tās organizatoriskās lietas, kas laika gaitā jau ir atstrādātas un noslīpētas – ielu slēgšana, zīmju izlikšana, mašīnu novietošana, pilsētas uzkopšana pirms un pēc pasākuma. Par šīm lietām mums nav satraukuma, zinām, ka viss būs labi un noritēs raiti. Kopīgiem spēkiem mēs radam ar vien lielāku svētku sajūtu gan velobrauciena dalībniekiem, gan skatītājiem.

Ko sagaidāt no šī gada Vienības velobrauciena?
Es noteikti sagaidu dalībnieku rekordu, jo mums vēl ir izaugsmes iespējas. Ceru arī uz labiem laika apstākļiem. Aicinu cilvēkus piedalīties Vienības braucienā un nebaidīties šī izaicinājuma.

Vai Vienības velobraucienā plāno piedalīties arī Siguldas pašvaldības komanda?
Katru gadu velobraucienā piedalās Siguldas novada pašvaldības komanda, kas kopā ar siguldiešiem un dalībniekiem no visas Latvijas šo lielisko kopābūšanas sajūtu.

Cik siguldieši kopumā ir aktīvi uz sportiskām aktivitātēm?
Siguldiešu aktivitāte palielinās. Radītie veloceliņi un gājēju ietves radījuši papildus impulsu cilvēkiem nodarboties ar fiziskām aktivitātēm. Novēroju arī to, ka siguldieši aktīvi skrien pa vakariem – pēdējos gados lielu artavu devuši lielie skriešanas maratoni, kuros aktīvi siguldieši piedalās. Pie mums attīstās arī distanču slēpošana. Krīzes laikā daudzi cilvēki nomainīja kalnu slēpošanu pret distanču slēpošanu, jo distanču slēpošana ir demokrātiskāka. Kopumā tieši aktīvais dzīvesveids lielā mērā mums palīdzēja tikt ārā no krīzes tieši psiholoģiski. Daudzi cilvēki mainīja savu dzīves veidu. Manuprāt, ja tu gribi būtu aktīvs un veiksmīgs darbā, tad tev ir jābūt arī fiziski aktīvam. Šīs lietas savstarpēji ir saistītas.

Cik lielu lomu tavā dzīvē ieņem sports?
Es domāju, ka izšķirošo. Es noteikti nevarētu darīt daudzas lietas tā, kā es tās daru šobrīd, ja nebūtu fiziski aktīvs. Visu dzīvi neesmu bijis vienlīdz aktīvs. Ir bijuši mazāk aktīvi posmi. Viens no tiem bija laikā, kad Latvija atguva savu neatkarību. Tad bija jādomā par savu eksistenci un to, ko ēdīsi vai neēdīsi. Tas bija grūti savienojams ar aktīvo atpūtu. Kādus piecus vai sešus gadus atpakaļ mani ļoti piesaistīja maratoni. 2008. gadā sāku ar slēpošanas maratonu, kas man iedeva to sajūtu, ko es gribu baudīt arī turpmāk. Pēc tam arī esmu noskrējis divus pilnos Rīgas maratonus. Pirmo no tiem noskrēju būtībā negatavojies tam, bet rezultātā biju labāko 20 skaitā, veicot distanci ātrāk par trijām stundām. Tas viss man iedeva pārliecību, ka es varu. Pēc tam arī otrajā, trešajā un ceturtajā dienā pēc sacensībām manī bija šīs pozitīvās emocijas, kas palīdz darbā. Tagad es nevarētu iedomāties sevi guļam pludmalē un skatoties kā garām man brauc cilvēki ar riteni vai skrienot.

Kāda bija Tava pirmā saskarsme ar sportu?
Pats sākums bija saistīts ar manu mammu un tēti, kuri bija orientieristi. Arī pats nodarbojos ar šo aizraujošo un populāro tautas sportu, ņemot rokā karti un kompasu. Atceros, ka pirmajās reizēs vairākkārt arī apmaldījos mežā. Ar laiku parādīju labus rezultātu orientēšanās sportā un mani pamanīja vieglatlētikas trenere. Trenējos abos sporta veidos paralēli, jo arī vieglatlētikā man bija labi rezultāti. Uzrādīju skolas rekordu 800 un 1500 metros. Latvijā biju otrais krosu skriešanā. Tā viss attīstījās līdz armijai, kad pēc pirmā kursa mani paņēma uz trim gadiem jūrniekos. Man noveicās, ka sasniegumu dēļ nonācu Baltijas flotes sporta rotā. Nokļuvu Bolderājā esošajā sporta rotā, kurā nodienēju vairāk nekā divus gadus. Šeit mans pamatdarbs bija sportošana, izņemot naktis, kad reizēm bija jāstāv uz vakts un jāsargā kubriks (vieta, kur dzīvo jūrnieki). Tas patiesībā bija profesionālais sports, jo nodarbības bija divas reizes dienā. Tāpat arī sporta nometnes. Tajā laikā arī izskrēju sporta meistara normatīvu orientēšanās sportā. Tas notika PSRS bruņoto spēku čempionātā, kas tolaik bija ļoti populāras un nozīmīgas sacensības. Šo panākumu sasniedzu stafetē, kad pēdējā etapā apskrēju visus pieredzējušos PSRS pulkvežus, būdams vēl jauns puika. Atceros, ka es izrāvu uzvaru pēdējā kāpumā pirms finiša. Pēc armijas, kad tapa brīva un neatkarīga Latvija, mācījos Jelgavā un sāku strādāt, jo bija jādomā par dzīvošanu. Paralēli darbam arī pabeidzu divas augstskolas.

Kā sākās Tavas gaitas riteņbraukšanā?
Mani aizrāva Vienības velobrauciens. Es redzēju to sajūtu, kas tur ir. Tas bija vēl pirms manu maratonu sākuma. Es skatījos ar lielām acīm uz to kopības sajūtu, kas valda šajā pasākumā. Pirmo reizi braucot Vienības braucienā, es iemēģināju velokurpes un klipšu pedāļus. Atceros, ka sacensību rītā arī nokritu ceļa malā, jo nekad nebiju izbraucis ar šādiem pedāļiem. Neskatoties uz to, ka biju aizņēmies riteni un šīs bija manas pirmās sacensības, nobraucu pat labāk par daudziem, kuri regulāri un nopietni trenējās. Šīs pozitīvās emocijas pēc finiša man iedeva impulsu turpināt nodarboties ar riteņbraukšanu. Nākamajam Vienības braucienam jau gatavojos nopietnāk. Paralēli tam es arī sāku braukt SEB MTB maratona seriālā. Es to agrāk izmantoju, lai gatavotos ziemas slēpošanas maratoniem. Viens nopietns pavērsiens manās sportiskajās gaitās bija smagais kritiens SEB MTB maratona Cēsu posmā, kas nevis mani apturēja, bet gan motivēja vēl vairāk trenēties. Šobrīd jau vairāk gatavojos tieši riteņbraukšanai. Tomēr zinu, ka septembrī braukšu ar rolleriem, lai ziemā būtu gatavs slēpošanai.

Kādas ir tavas spilgtākās atmiņas no riteņbraukšanas?
Katrs SEB MTB maratons ir spilgta atmiņa. Tas spēks un kopā būšana rada lieliskas emocijas. Atceros, ka vairākus gadus atpakaļ pievarēju „Hanja 100” maratonu Igaunijā, kur distancē pavadīju teju septiņas stundas. Šīs sacensības bija ļoti skarbas, jo nācās braukt gan Munameģī, gan nest riteni pār purviem un citiem šķēršļiem. Tā bija liela cīņa ar sevi. Man ļoti patika arī SEB MTB maratona pēdējais Kuldīgas posms, kas sākotnēji tika reklamēts kā ātrs, tomēr trase bija ļoti interesanta, Man patika tehniskās taciņas un arī lielais karstums. Lieliska bija arī finiša daļa.

Braucot treniņos ar riteni pa Siguldu un tās apkārti, saredzi lietas, kuras vēlētos redzēt labāk nekā tas ir šobrīd?
Protams. Es vienmēr pēc treniņa, lai arī man ir grūti, piefiksēju un numurēju darāmās vai uzlabojamās lietas, kas ir svarīgas manam darbam. Bieži vien pēc šādām reizēm arī pieņemu būtiskus lēmumus.

Kādu tu saredzi Siguldas novada sporta dzīvi piecu gadu perspektīvā?
Es domāju, ka mēs ejam uz attīstību. Noteikti Siguldā būs sporta komplekss, kuram vajadzētu rezultēties nākošo divu gadu laikā. Ticu, ka izdosies sakārtot arī jautājumu par veloceliņu no Siguldas līdz Turaidai. Tas varētu būt viens no lielākajiem sasniegumiem. Mūs sagaida panākumi, un es darīšu visu, lai tas realizētos.