Prokopčuka: "Speciāli gatavojos, tāpēc šodien nemocījos, bet baudīju"

“Pat nezinu, kāda man ir vieta!” uzreiz pēc finiša secināja Ļena, un par saņemtajām ziņām bija ļoti priecīga. “Divpadsmitā? Lieliski! Viss izdevās, esmu ļoti apmierināta, un šodien guvu lielu baudu – patiešām lielu baudu! Jūs zināt, man nepatīk karstums, taču es speciāli gatavojos, un šodien nemocījos. Nebija viegli, taču viegli nav nevienā maratonā. Lielā karstuma dēļ bija uzdevums sākt ļoti mierīgi, bet pēc tam pakāpeniski kāpināt tempu, un mēģināt noķert pēc iespējas vairāk sāncenses. Tas arī izdevās, paldies trenerim un ģimenei par ticību un atbalstu. Esmu laimīga!”

Zināms, ka Prokopčukai nepatīk skriet karstos laika apstākļos, un šodien Rio valdīja tieši tādi – kaut gan vēl pirms pāris dienām lija lietus un grādu bija par desmit mazāk. Vai skats aiz loga no rīta nesagādāja lielu vilšanos? “Nē, jo zinājām, ka būs karstums, un tam gatavojāmies. Ja būtu vēsāks, arī citām meitenēm būtu vieglāk skriet, taču es biju labi sagatavojusies tieši lielam karstumam, un man izdevās izdarīt to, uz ko cerēju. Vissvarīgākais bija tikt līdz finišam, jo apstākļi patiešām ir ļoti smagi. Divpadsmitnieks – esmu ļoti apmierināta, jo iekļūt labāko 20 vidū jau ir forši. Desmitnieks vēl labāk, trijnieks jau būtu teicami, taču esmu 12. un esmu ļoti laimīga!”

Vai sākums, atkāpjoties septītajā desmitā, tomēr nebija nedaudz par mierīgu? “Tāds bija mans uzdevums – skriet labāk aiz grupas, nekā grupā, jo tā vieglāk redzēt, kur aiziet trase, un vieglāk arī paņemt ūdeni. Tas ir ļoti svarīgi, un dažreiz, skrienot lielajā grupā, paņemt padzerties kļūst bīstami. Domāju, ka man bija vislabākā pozīcija, tāpēc nē – nedomāju, ka sāku pārāk mierīgi, domāju, viss bija optimāli. Pēdējie kilometri bija jau ļoti grūti, un pēdējais kilometrs – visgarākais šajā distancē,” atzina Latvijas labākā maratoniste. Vai varētu būt, ka šis Rio kilometrs bija pēdējais viņas maratonu karjerā? “Pagaidām nezinu, vajag atpūsties un padomāt. Šodien noteikti vairs neskriešu, tagad tikai atpūta. Un tagad es beidzot varu sev atļaut riekstus!”

Sudrabs Latvijas skrējēju iekšējā konkurencē tika Ilonai Marhelei, kas mediju zonā pēc finiša neiznāca tik ilgi, ka jau radās bažas, vai nav noticis kas slikts. “Kam šodien izgāju cauri? Ļoti tropiskiem laika apstākļiem... Esmu ļoti priecīga, ka tiku līdz galam, un tas ir labākais, ko šodien varēju paveikt. Visu vasaru centos skriet siltajā dienas daļā, lai būtu gatava, taču... Ja būtu grādu desmit mazāk, domāju, būtu izskrējusi ļoti labi, jo biju gatavojusies tā, lai būtu labs rezultāts. Taču tāds karstums jau ir par traku. Esmu vislabākajā formā savā dzīvē, taču šis arī bija vissmagākais maratons manā dzīvē,” atzina sportiste.

“Sāku diezgan labi, skrēju sapratīgi, neforsēju – domāju par rezultātu. Taču, turpinot celties gaisa temperatūrai un arī manai iekšējai temperatūrai, kļuva arvien grūtāk – lai gan daudz dzēru, ar to vienalga bija par maz. Beigās galvenais uzdevums bija noturēt tempu un censties, lai mani neviens neapdzen. Un pēdējos desmit kilometrus neviens arī neapzina! Domas, ka varētu nefinišēt, pat nebija. Kaut vai uz vienas kājas, bet tas jāizdara!” Marhele atzina, ka mazā uzvara sacensībā ar trešo mūsu skrējēju Arianu Hilbornu bijis zināms izaicinājums. “Jā, man negribējās lai viņa būtu man priekšā, godīgi atzīstu, taču vienlaikus gribēju, lai arī viņa finišē un parāda labāko, ko spēj. Sliktu noteikti nevēlēju, mēs visas esam komanda.”

Pati Ariana Hilborna pēc finiša malā nonāca ļoti pārgurusi, taču vienlaikus – ļoti emocionāla. “Šī ir smagākā lieta, ko man jebkad nācies piedzīvot, nav šaubu. Distances otrajā pusē vēl radās problēmas ar vēderu, bija ļoti grūti. Ap 30. kilometru kļuva pavisam smagi, taču gribēju būt droša, ka finišēšu, ja vajadzētu – kaut rāpus. Emocijas finišā plūda pāri malām, esmu laimīga! Mans laiks ir auksts un mākoņains, centos sagatavoties karstumam, cik vien labi varēju, taču kam tādam sagatavoties ir ļoti grūti,” atzina Hilborna, kuru atbalstīt Rio ielās bija ieradusies arī ģimene. Jautāta par šo tēmu, sportiste nespēja valdīt saviļņojuma asaras. “Mana ģimene un vīrs bija distancē, turot rokās Latvijas karogu, viņiem mugurā bija īpaši šim notikumam izgatavoti krekliņi. Man atlika centies vienkārši nesākt raudāt aiz saviļņojuma. Ir gods būt šeit, un pārstāvēt Latviju. Esmu patiešām laimīga.”