Blogs: Uzmanību, (ne)gatavību, starts. Rio olimpiskais eksperiments

Organizatoriskās ķibelītes, kas pagaidām izlec uz katra otrā soļa, nav nekas ārkārtējs – tās ap šo laiku bijušas raksturīgas arī citām olimpisko spēļu galvaspilsētām, un būtu naivi domāt, ka latīņamerikāniskā mentalitāte izdarīs kaut ko savlaicīgāk, precīzāk vai pareizāk. Bezgalīgas rindas pie drošības pārbaudēm, brīvprātīgo vāja orientēšanās notiekošajā, haoss ar izmitināšanu (piemēram, mums ar fotogrāfu ierādīja trīsvietīgu numuriņu mediju ciematā, kurā – spriežot pēc visur atrodamajām mantām – jau izrādījusies ievākusies kāda dāma, taču mūs pavadošā meitene par šo faktu spēja vien noplātīt rokas, praktiski neesošā angļu mēlē atzīt, ka notiekošais ir kļūda, un tad aizvērt aiz sevis durvis...) – tas ir nepatīkami, taču ne ārkārtas stāvoklis. Tajā pašā laikā ir jūtams, ka tā nav tikai pirmo dienu problēma ar vēl neiestrādājušos mehānismu – tā ir pieeja kā tāda, un labāk diezin vai kļūs.

Brazīlijas ekonomika šobrīd pārdzīvo ļoti smagus laikus, cilvēkiem ir grūti, un sajūsmas par to, ka pie viņiem sabraukusi puse pasaules, lai iztērētu jau tā neesošo valsts budžeta naudu, nav. Būvdarbi olimpiskajos objektos veikti pavirši, cenas uzskrūvētas debesīs – un patiešām debesīs, nevis kā ierasts, ar normālu olimpisko uzcenojumu –, un apkārt jūtams baiļu fons. Bailes par savu veselību un pat dzīvību ir pavisam reālas, un tās nevienam nevar pārmest, jo Zikas vīruss šeit ir aktuāla parādība (pa sazin kādām šķirbām mūsu numuriņā jau pirmajā naktī bija ielidojuši vismaz divi odi, kas no rīta izrādījās gardi paēduši no rokas un, ar saviem sārtajiem vēderiem uzskatāmi kontrastējot uz balti krāsotajām sienām, turpat laiski atpūtās pēc brokastīm...), tāpat kā kriminogēnā situācija. Pirms spēlēm dotais solījums mest cīņā 85 000 drošībnieku pat varētu būt pildīts, jo uz katra otrā ielas stūra patiešām dežūrē armijas džips ar nopietna paskata vīriem formastērpos, kam rādītājpirksts atrodas gatavībā uz šautenes mēlītes (neomulīgs skats...), taču aizkulisēs vienalga jau runā par pirmajiem gadījumiem.

Un nav runa par mūsu olimpisko riteņbraucēju Tomu Skujiņu un viņa uz ielas redzēto nelaiķi (kas vienkārši bija cietis satiksmes negadījumā), bet gan reālām laupīšanām. Piemēram, kāds fotogrāfs jau palicis bez sava apmēram 40 tūkstošus vērtā aprīkojuma – lūgums palīdzēt, novērsta uzmanība un... Tāpat nav pamata neticēt krievu kolēģiem, kas detalizēti stāsta par kādu vīru no savas valsts delegācijas, kuram jau nācies doties uz slimnīcu ar personisko ausi rokā – no tās nācās šķirties pēc tam, kad pārlieku lielā drosme mudināja pastaigāties pa neieteiktajiem rajoniem. Atteikums uz pirmo pieprasījumu šķirties no krūšu kabatā nojaušamā naudas žūksnīša, izrādītā necieņa pret mazgadīgo izspiedēju, un klāt bija septiņi palīgi ar nažiem. Instrukcijas, izejot ielās, labāk atstāt mājās jebko vērtīgu – maksāšanas kartes, pulksteni – tas kaut kā neiet kopā ar pilsētvidi, kādā mūsdienās būtu jānotiek šāda mēroga pasākumam. Publiski nereklamētais Interpola ziņojums brīdina arī par islāma teroristu iekšējos forumos lasāmiem uzsaukumiem realizēt džihādu plašāk apmeklētās Riodežaneiro vietās – jo olimpisko spēļu fons garantēs recenzijas visas pasaules medijos...

Vakar žurnālistiem bija šajās spēlēs pēdējā iespēja paviesoties Olimpiskajā ciematā. Tur gaisotne relaksētāka – droši vien arī tāpēc, ka par drošību nav jāuztraucas un arī nauda nav jātērē. Smaidīgi cilvēki, nesteidzīgs ritms. Atpazīstamas sejas ik uz soļa – pāris stundu laikā kopā ar Francijas basketbola izlases līderiem Pārkeru, Diāvu un Batumu mazliet paskatījāmies kanādiešu tenisistes Bušāras treniņu vietējā tenisa kortā, satikām Borisu Bekeru un Jonu Valančūnu, un pat izlīdzējām slavenajām māsām Viljamsām, kuras – lai cik tas savādi nebūtu – otro dienu pēc kārtas bija devušās Latvijas komandas visnotaļ glītās nozīmītes medībās. Dienu iepriekš Serēnai un Venusai to veiksmīgi izdevās iemainīt no Edvīna Krūma un Guntas Latiševas-Čudares, bet Serēnai nebija gana un ceturtdien viņa uzrunāja Eināru Fogeli – brīdī, kad bijām ceļā uz kopējo fotografēšanos pēc svinīgās Latvijas karoga pacelšanas. Ko pasaules tenisa līdere iesāks ar divām Latvijas nozīmītēm, paliek noslēpums (Venusa šoreiz māsu pagaidīja turpat maliņā), taču jebkurā gadījumā – pozitīvi. Labas emocijas arī Rebekai Kohai, kuras kolekcijā tagad ir Juseina Bolta autogrāfs. Tas nekas, ka uz parastas rūtiņu lapas, toties – autentisks!

Arī pats Olimpiskais ciemats atstāj kopumā patīkamu iespaidu – iekārtots gaumīgi, nodrošinātas visas iespējas gan viegliem treniņiem, gan atpūtai. Pa gabalu 18 stāvus augsto monstru puduris izskatās nepievilcīgi, taču tuvumā – nav nemaz tik traki. Nams, kura 8. un 9. stāvu uz šīm trim nedēļām aizņēmuši latvieši, iekārtojies labā vietā – turpat blakus katrā ciematā tik svarīgajai vietai, olimpiskajiem apļiem. Šeit tapušo fotogrāfiju skaits vienmēr mērāms ja ne miljonos, tad noteikti simtos tūkstošu! Apakšējie kaimiņi labi pazīstami – lietuvieši, vēl zemāk – serbi (Džokovičs!). Blakus mājā – somi, dāņi. Protams, kam lielāka delegācija – ķīniešiem, britiem u.c. – tiem vesela māja... Gandrīz katra valsts savu olimpisko mājvietu pacentusies padarīt atpazīstamu – vairums (arī latvieši), izkarot uz balkoniem nacionālos karogus vai kādus plakātus. Oriģināli izskatās slovēņu noformējums – sauklis I feel SLOVEnia.

Visi izmitināti istabiņās pa divi. Vieniem šaurība, citiem – pavisam liela šaurība... Dažs (piemēram, Jānis Šmēdiņš un svarcēlāju treneris Eduards Andruškevičs) to atrisinājis vienkārši – izstumjot savu guļvietu viesistabā. Tajā – virtuves daļā – gan pietrūkst viena loga, kas aizstāts ar moskītu tīklu, taču Brazīlijas klimatā tā nav liela bēda – gana silts ir arī naktī un arī ziemā, kas patlaban valda šajos platuma grādos. Siltais ūdens no dušas joprojām netek uzreiz, to pacietīgi jāpagaida, nevarētu teikt, ka visur valdītu tīrība un spozme (Ilona Marhele pat smej, ka apsver iespēju pati ķerties pie loga mazgāšanas savā istabiņā – jo redzēt tam cauri praktiski nav iespējams...), arī ēdināšanas kvalitāte atpaliek no ierastajiem olimpiskajiem standartiem, taču neviens īpaši nesūdzas, drīzāk – pasmaida par sīkajām ķibelēm. Galvenais tomēr būs sacensības. Īstie smiekli un asaras būs tur.