Svētki beigušies. Gaidām nākamos!

Ezis ir lepns putns: ja neiespersi, nelidos. Šis teiciens labi raksturo pēdējo kārtu, kurā trīs favorītes bija spiestas spēlēt sev neierastu regbiju. Atraktīvu, uzbrūkošu, balansējot uz naža asmens. Jo šoreiz galvenā vērtība bija nevis diviem punktiem turnīra tabulā, kurus piešķir par uzvaru, bet gan rezultātam uz tablo. Pēc Velsas salūta spēlē pret Itāliju šķita, ka kārtas rezultatīvākā spēle jau ir aizvadīta. Bet tad sevi jaunā, pēdējos gados neredzētā manierē un arī kvalitātē, pieteica īri, skotu "Murrayfield" stadiona 90 gadu jubilejas svētkus pārvēršot bēru mielastā. Angļiem pēdējā kārtā bija nepieciešama uzvara ar +27. Pret Franciju, kas visā turnīrā bija ielaidusi vien divus piezemējumus, tā šķita gluži vai neiespējamā misija. Bet angļi ienesa septiņus! Un ar to tik un tā bija par maz, jo Francija, bezspēkā noguldīta uz zemes, tomēr pamanījās vēl iemest sprunguli angļu spieķos, ceturto gadu pēc kārtas Angliju atstājot otrajā vietā. Kopumā kārtā tika gūts 221 punkts, ienesti 27 piezemējumi. Pasakiet vēl, ka augsta līmeņa regbijs ir kļuvis garlaicīgs un paredzams!

Īrijai un Velsai jāizvēlas īstās garšvielas

Šā gada turnīru visas sešas komandas izmantoja kā pēdējo ģenerālmēģinājumu pirms Pasaules kausa izcīņas. Īrija un Velsa ar biezām kontūrām iezīmēja savas sastāva aprises, jautājumi palikuši vien par atsevišķiem spēlētājiem. Velsas gadījumā tas ir neilgi pirms turnīra karjeru izlasē beigušais pirmās līnijas stabs Ādams Džounss. Pirms turnīra tālredzīgākie regbija apskatnieki jau rauca pieri: jā, Džounss, iespējams, vairs nav Velsas pirmā izvēle savā pozīcijā (šo vietu godam nopelnījis Samsons Lī), taču, ja ar pirmo izvēli kas notiek, tad labāku aizstājēju par odiozo Džounsu neatrast. Lī savainojumu dēļ laukumu pameta gan pret Angliju, gan Īriju, un šobrīd viņa izredzes atveseļoties līdz Pasaules kausa izcīņai Velsas izlases galvenais treneris Getlands vērtā kā 50:50. Getlands jau paspēja strikti noteikt: Džounsam viņš lūgties netaisās. Ja gribēs, pats piezvanīs. Šķiet, ka seriālā "Džounss. Getlands. Velsa. Pasaules kauss" pēdējā sērija vēl nav uzņemta...

Vismazākā kadru mainība šogad bija Īrijas izlasē. Komanda pēdējos divus gadus spēlē apskaužami stabili, atraduši un stingri satvēruši spēles pavedienu. Divus gadus pēc kārtas Īrija iepriekšējo reizi turnīrā triumfēja 1948. un 1949. gadā. It kā šādi pat varētu rullēt līdz Pasaules kausam, taču arī Īrijā ir saujiņa zvaigžņu, kurus līdzjutēji sauc par nepelnīti kaktā nosēdinātiem. Daudziem īriem derdzās jaunzēlandieša Džareda Peina spēlēšana Īrijas izlases pamatsastāvā (turklāt kreklā ar 13. numuru, kuru gandrīz 15 gadus valkāja izlases iepriekšējais kapteinis O’Driskols), kamēr tādi vietējās publikas mīluļi kā Dārsī un Ērls nav pat pieteikumā. Tiesa, Peins spēlē pret Skotiju guva savu vienīgo piezemējumu turnīrā. Bez tā Īrija varētu nolūkoties, kā Londonā ar kausu ampelējas angļi...To, cik atsvaidzinoša var būt piemirstu spēlētāju iekļaušana sastāvā, spilgti apliecināja pēdējā kārta, kad 11. numurs Fidžeralds, atgriezies pamatsastāvā pēc četru gadu prombūtnes (hroniski savainojumi), ar savu neordināro spēli pamatīgi samulsināja skotu aizsardzību.

Gan Velsa, gan Īrija šajā turnīrā guva atbildes uz daudziem svarīgiem jautājumiem. Velsa progresēja no spēles uz spēli, un, ja nebūtu neizskaidroja atslābuma brīža atklāšanas spēlē pret Angliju, tad pēdējās kārtas žurku skrējiens būtu gājis mums secen, jo Velsas spēlētāji jau plkst. 16:30 uzņemtu selfijus ar Sešu nāciju trofeju. Ja progresa līkne turpinās ceļu augšup, tad rudenī Velsa nopietni varēs pretendēt arī uz Pasaules kausu. Kā tas bija 2011. gadā, kad Sešu nāciju kausā Velsa neparādīja neko ārkārtējo, taču Pasaules kausā bija otrā labākā komanda aiz Jaunzēlandes un tikai fatālu neveiksmju rezultātā palika soli no fināla.

Īrija un Velsa var ar mierīgu sirdi gaidīt Pasaules kausa izcīņu, nedomājot par kādiem sevišķiem eksperimentiem. Visas nepieciešamās sastāvdaļas ir apzinātas, atliek vien izvēlēties piemērotākās garšvielas.

Angļiem jāsakārto galvas

Anglijas izlasē revolucionāras pārmaiņas Stjuarts Lankasters sāka īstenot uzreiz pēc stāšanās amatā 2011. gada nogalē, kad Anglijā vēl sēroja par neveiksmīgo Pasaules kausu un bezkaunīgo kontingentu, kas pārstāvēja izlases krāsas. Jaunajam izlases modelim pirmā nopietnā spēku pārbaude bija 2012. gada Sešu nāciju kauss. Toreiz angļiem tika atvēlēts pat pastarīšu statuss, taču turnīru viņi noslēdza 2. vietā. Un visi par šādu rezultātu toreiz bija vairāk nekā gandarīti. Pēc gada Anglija uzvarēja pirmajās četrās kārtās un ar milzu pārliecību devās pretī "Grand Slam" (piešķir par uzvaru visās spēlēs), taču pēdējā kārtā bezcerīgi (30:3) ieskrēja Velsas sienā, atvēlot čempionu titulu velsiešiem. Cilvēki Anglijā saglabāja optimismu: sak, vēl jāiespēlējas, bet ir labāk! 2014. gadā angļi jau pirmajā kārtā uzkāpa uz Francijas mīnas, zaudējot būtībā uzvarētu spēli, taču uzvarēja pārējās četras komandas. Noskaņojums Anglijā? Nekas, viņu gads būs nākamais! Un nu ir pienācis šis nākamais gads, bet Anglija atkal atrada kādu suņa asti, aiz kuras aizķerties. Komanda ar fantastisku potenciālu, kas brīžiem demonstrēja turnīra labāko regbiju. Komanda, kura var lepoties ar plašu līdzvērtīgu spēlētāju loku. Šā turnīra pēcgaršu visprecīzāk var izteikt ar vārdiem: kā būtu, ja būtu? Kā būtu, ja vesels lērums izdevību nebūtu izsēts pret Skotiju; kā būtu, ja komandas jaunās paaudzes līderi īru pieredzējušo zvaigžņu priekšā nebūtu izdzisuši; kā būtu, ja 55 pret Franciju gūtiem punktiem pretī nebūtu nolikti 35 ielaisti? Šo uzskaitījumu mierīgi var turpināt.

Atsevišķi angļu regbija apskatnieki vērš uzmanību uz lielisko spēli uzbrukumā pret Franciju, ko angļi būtībā bija spiesti parādīt. Angļu regbijs vienmēr ir lepojies ar savu kārtību un spēles sistēmām, bet, jāatzīst, šai paaudzei piestāv mazliet cits regbijs. Tāds, kurā izpausties var izlases jaunā viļņa spēlētāji. Kā "Bath Rugby" mafija Fords, Džozefs un Votsons, kuri cits citu laukumā jūt ar pēcpusi. Viņi ir īsti regbija tīrradņi, kuri angļu spēlei piedod savu šarmu.

Turnīra rezultatīvākā spēlētāja Džordža Forda sniegums 10. numura pozīcijā sašķobījis Ouvena Farela iepriekš gluži vai neapstrīdamās pozīcijas izlasē. Farels, kurš bija neatņema Anglijas izlases pamatsastāva vērtība kopš 2012. gada sākuma, šo turnīru izlaida savainojuma dēļ. Nu Lankasters varēs palauzīt galvu, kurā pozīcijā iespēlēt Farelu, kad viņš atgriezīsies no savainojuma. Reti kurš šaubās, ka Fords būs pirmā izvēle desmitā numura pozīcijā, jautājums – kāda būs Farela loma un pozīcija? Vai viņš būs Forda dublieris, vai arī atgriezīsies pie saknēm – centra (12. numura) pozīcijas, kurā viņš savulaik sevi pieteica pieaugušo regbijā? Spēcīgu tīkotāju uz šo pozīciju Anglijā netrūkst. Tuilagi, Barels, Berits, Īstmonds, Tvelvtrīss...un Farels. Kārtējais piemērs tam, cik trausla ir platforma, kas sportistus tur virsotnē.

Viss ap Anglijas izlasi notiekošais tikai kārtējo reizi apstiprina, ka šai komandai ir ļoti iespaidīgs potenciāls. Tikai jāsakārto galvas. Jo Pasaules kausā no mājiniekiem prasīs daudz, ļoti daudz...

Boksa maisu sūrais liktenis

Pēdējā kārtā tās trīs komandas, kas par titulu vairs necīnījās, kļuva par boksa maisiem tām trim, kuras domās jau cēla virs galvas Sešu nāciju čempionu trofeju. Lai cik bēdīga arī nebūtu bijusi aina laukumā, Franciju, Skotiju un arī Itāliju nekādā gadījumā nedrīkst norakstīt nedz Pasaules kausa, nedz nākamo Sešu nāciju turnīru kontekstā.

Skotijas izlase, par spīti cerībām pirms turnīra, trešo reizi pēdējo 11 gadu laikā turnīru noslēdza bez uzvarām, paliekot pēdējā vietā. Skotijas izlases 8. numurs Deivids Dentons jau paspējis izteikties, ka, lai reabilitētos, skotiem 31. oktobrī jāpaceļ Pasaules kauss...Maz ticams šāds scenārijs, taču skoti Pasaules kausā varētu pārsteigt. Parocīgā apakšgrupa viņiem paver ceļu līdz pat ceturtdaļfinālam, bet izslēgšanas spēlēs var visādi pārsteigumi gadīties.

Francijas izlase spēlē pret Angliju nodemonstrēja savu iespaidīgo uzbrukuma potenciālu, taču asinskārie angļi šoreiz izrādījās pārāk ciets rieksts. Arī Francijas izlasei šis turnīrs nebūt nebija bezcerīgs, bet šoreiz nācās atzīt labāk sakārtotu komandu pārākumu. Talanta un meistarības Francijas izlasei netrūkst. Agrāk vai vēlāk atkal pienāks brīdis, kad tie ņems virsroku pār tradicionālo bardaku.

Itālijas izlasi spēlē pret Velsu salauza divas dzeltenās kartītes otrajā puslaikā. Ļoti emocionāla komanda, kura var saņemties un dzīt izmisumā jebkuru, taču, kad nedaudz paslīd, tad gāžas ar blīkšķi un kājās vairs neceļas. Itālijas izlases trumpis ir grupu cīņa, pret kuru nopietni jāiesvīst jebkurai komandai. Pret Anglijas premjerlīgā rūdītajiem itāliešu uzbrucējiem pirmajā puslaikā arī Velsas brangākie vīri bija bezspēcīgi.

Pēc šā gada turnīra pagaidām vēl nemana tos, kas reizi gadā raksta par dalībnieku skaita samazināšanu līdz piecām vai četrām komandām. Jo pēdējā kārta, neskatoties uz lielajām rezultātu starpībām, bija aizraujošākā, kādu pēdējos n-tos gados nācies vērot. Daži pat teic – visu laiku aizraujošākā. Pārāk skaļi teikts. Taču viens ir skaidrs: biezajā, vairāk nekā 130 gadu garumā rakstītajā turnīra vēstures grāmatā 2015. gads tiks iemūžināts ar zelta burtiem. Pēc visa šogad pieredzētā sirds jau nepacietīgi dauzās, gaidot septembri un Pasaules kausu...

Noslēguma tabula

Rezultatīvākie spēlētāji

Visvairāk piezemējumu

Pēdējo gadu čempioni