Južē divi piezemējumi, Tulūzai 20. tituls

2019. gada pavasaris Francijas regbijā, jāsaka, ka izveidojās diezgan paredzams, ja neskaita iepriekšējās sezonas čempionu, Kastras, nekvalificēšanos izslēgšanas mačiem, kas ļāva "playoff" mačos atzīmēties fināla zaudētājiem Monpeljē. Visās pārējās cīņās pie panākumiem tika tās komandas, kas savu spēku jau bija apliecinājušas regulārajā sezonā, tāpēc nav nekāds brīnums, ka finālā tikās Tulūza, kurai izdevās noformēt rekordezonu, regulāro turnīru noslēdzot ar 98 punktiem, kas ir visu laiku labākais rezultāts, un Klermona, kura šogad, pēc izgāztās 2017./2018. gada sezonas, jau paspēja tikt pie Eiropas Izaicinājuma kausa.

Interesanti, ka abas šīs komandas var uzskatīt par Francijas regbija grandiem. Tāpat, neskatoties uz to, ka abas komandas iepriekš spēlēja diezgan viļņveidīgi, pārsvarā Klermonai esot labākās pozīcijās, abu vienību savstarpējās cīņas vienmēr ir bijušas spraigas, turklāt, šajā sezonā vienā no spēlēm tika fiksēts neizšķirts, bet otrā – Tulūzas uzvara ar triju punktu pārsvaru.

Protams, ka kā jau katrs finālmačs, arī Top 14 čempionāta noslēguma cīņa, kurā tiek noskaidrota sezonas labākā komanda, ir īpašs notikums, kas notiek valsts nacionālajā stadionā, proti, "Stade de France" un to katru gadu apmeklē arī Francijas prezidents, pirms mača sarokojoties ar abu komandu spēlētājiem.

Pirmais puslaiks, jāatzīst, pagāja tiešā tā, kā to varēja paredzēt, proti, Tulūza vairāk uzbruka, taču Klermona nedomāja "sēdēt" savos ierakumos un pie pirmās izdevības devās uz priekšu. Tas atmaksājās, jo tieši pēc Greiga Leidlo sitiena mača rezultāts tika atklāts – 3:0 klermoniešu labā. Drīz vien gan Tomass Ramoss, reabilitējoties par ārkārtīgi neveiksmīgo pusfinālu, panāca izlīdzinājumu un līdz 20. mača minūtei abi sitēji vēl paspēja apmainīties ar precīziem sitieniem vārtos.

Kopumā spēle bija diezgan smaga, kā jau tas finālos ne vienu vien reizi ir ierasts, jo abas komandas primāri domāja par savas ieskaites zonas nosargāšanu un tikai tad pētīja iespējas uzbrukumā. Tajā pašā laikā jāatzīst, ka Tulūzai bija teritoriāls pārsvars, savukārt Klermonas uzbrukumi vairākas reizes "aprāvās" uz priekšu atdotas piespēles dēļ, ko, kā zināms, regbijā nedrīkst izpildīt.

Vienīgo pirmā puslaika piezemējumu mača 28. minūtē guva Tulūzas aizsarg Joans Južē, kurš izmantoja Klermonas komandas piekopto Česlina Kolbes "pieskatīšanu" un, saņemot piespēli no jau pieminētā Kolbes, ar minimālu pretestību arī piespieda bumbu ieskaites zonā.

Jāpiebilst, ka komandas pārtraukumā devās pie rezultāta 11:9, jo Ramosa trešais sitiens pa vārtiem vairs nebija veiksmīgs, bet Česlins Kolbe pārkāpa noteikumus, par ko pats saņēma dzelteno kartīti. Tiesa šis pārkāpums, kas bija tvēriens pret spēlētāju bez bumbas, iespējams, izglāba regulārās sezonas čempionus no lielākām nepatikšanām, jo pretinieki labā tempā devās uz ieskaites zonu, taču pēc pārkāpuma guva tikai trīs punktus.

Otrais puslaiks jau izvērtās daudz interesantāks, jo abas komandas saprata, ka ar aizsardzību šo maču sev par labu nenosvērt. Tiesa, lai arī uzbrukumu jau bija vairāk, spēku attiecību tas nemainīja, jo Tulūzai bija, iespējams, ne nomācošs, taču labi redzams pārsvars un "zili-dzeltenajiem" vairāk bija jādomā par to kā dabūt bumbu savā īpašumā, tikai tad – ko ar to darīt.

Jāatzīst, ka izšķirošais pārsvars tulūziešu izpildījumā tika gūts ar otro piezemējumu, kad atkal uz brīvo stūri bumbu nogādāja Joanam Južē, kurš atkal bija neapturams.

Spēles turpinājumā, saprotams, ka Klermonai nācās uzbrukt vairāk un lielākiem spēkiem, ko viņi arī darīja, taču līdz patiešām bīstamiem momentiem netika, vai nu paši pārkāpa noteikumus, vai to darīja pretinieki. Tiesa, lai arī viņi varēja izvēlēties iet uz piezemējumiem, klermonieši visus sodus izvēlējās realizēt ar sitieniem pa vārtiem. Tas, protams, deva punktus, taču nespēja atnest uzvaru.

Mača pēdējais uzbrukums piederēja tieši "dzeltenajai armijai", taču viņi, nu jau kārtējo reizi, kļūdījās un Tulūza varēja sākt savas svinības.

Tulūzas komandai šis bija jau 20. čempionu tituls un šajā rādītājā vēl pirms šī gada finālcīņas viņ bija pārliecinoši labākie, šoreiz atrāvienu vien palielinot. Savukārt Klermonai, jāatzīst, šāds sezonas noslēgums, lai arī nepatīkams, taču ir gana ierasts, jo jau 12. reizi viņi piedzīvo zaudējumu finālā.