Karjeru beidzis 13 reizes par Latvijas čempionātā rezultatīvāko kļuvušais Bērziņš

"Nevar teikt, ka šķiros no regbija, bet notiek pārmaiņas - esmu nolēmis pārtraukt aktīvās sportošanas gaitas. Nebrīnīšos, ka kaut kur vēl iziešu laukumā, tomēr tas nebūs regulāri," saka Bērziņš. "To, ka neturpināšu, nolēmu pats, jo iekrājies fizisks un morāls nogurums, kaut nejūtos tā, ka neko vairs nevarētu izdarīt. Ikdienā treniņi ir Upesciemā, bet dzīvoju Jelgavā, līdz ar to, lai aizbrauktu uz tiem un atpakaļ, sanāk veikt ap 130-140 kilometriem. Tad nu citreiz septiņos no rīta izeju no mājām uz darbu, bet atpakaļ esmu vien ap 22:00, 22:30 - tāpēc bija sakrājies nogurums un šo braukšanu nācās veikt ar piespiešanos. Protams, ir iekrājušās arī pāris mikrotraumas, kas sezonas laikā liek par sevi manīt un traucē strādāt ar pilnu atdevi."

"Šobrīd esmu iesaistījies "Mītavas" kluba regbijā dzīvē. Zināju, ka viņi cer uz mani arī kā spēlētāju, bet pateicu, ka spēlēt īsti negribu. Protams, nevaru to apgalvot simtprocentīgi, jo laiks iet un tāda situācija var rasties, tomēr pašlaik kā spēlētājs īsti negatavojos. Jā, pats turpinu trenēties un uzturēt sevi fiziskajā kondīcijā, bet vairāk doma ir, ka trenēšu U17-U18 vecuma puišus, kuriem palīdzēšu sagatavoties vasarā gaidāmajai Jaunatnes Olimpiādei. Regbija-7 komanda "Mītavai" noteikti būs, tomēr ceru, ka tās izveidei pietiks ar jaunajiem puišiem un man nevajadzēs iet laukumā. Ja vien pašam nesagribēsies," stāsta spēlētājs, kurš paralēli arī arvien vairāk sācis tiesāt mačus. "Tiesneša darbs varētu būt brīvā laika aizpildīšanai - pāris gadus jau esmu patiesājis jauniešu turnīrus. Gan man pašam tas patīk, gan arī atsauksmes nav sliktākās. Treneri teikuši, ka mierīgi varu tam ķerties klāt, un arī citi tiesneši saka, ka nav slikti. Arī šis ir variants, kā palikt regbijā. Šobrīd apvienošu tiesāšanu un trenēšanu. Kārtoju sertifikātus, jāapmeklē semināri. Pašlaik Latvijā uz vienas rokas pirkstiem var saskaitīt gan komandas, gan tiesnešus. Situācija nav pārāk rožaina."

"Regbijā nokļuvu no skolā izvietota sludinājuma. Gāju desmitajā klasē, man bija 15-16 gadi un Jelgavas "Aļņi" vāca sev jauniešus," pirmssākumus šajā sporta veidā atceras Bērziņš. "Tomēr regbiju zināju jau krietni agrāk. Kad astoņdesmito gadu beigās Jelgavā vēl spēlēja RAF meistarkomanda, mans tēvs aktīvi sekoja tās spēlēm un arī mani ņēma līdzi skatīties. Patika, jo likās ļoti interesants un stipri atšķirīgs sporta veids no citiem. Arī noteikumi toreiz vēl nebija tik ļoti tendēti uz spēlētāju drošību, tāpēc asumus un kautiņus varēja vērot katrā mačā. Skatītāji bija sajūsmā. Regbijs ilgus gadus bija populārākais sporta veids Jelgavā. Tomēr sabruka PSRS un arī komanda beidzās, bet vēlāk regbijs pilsētā atgriezās ar Jelgavas “Aļņu” klubu.”

“Tāpēc, kad sāku iet pie "Aļņiem", regbiju zināju. Jauniešu komanda gan tā arī īsti nesanāca, tāpēc gadu, pusotru tikai trenējos pie pieaugušo komandas, bet vēl nespēlēju. Kad kļuvu 18 gadus vecs, sāku spēlēt viņu pieaugušo komandā, kas tobrīd cīnījās par 3.-4. vietu valstī aiz "Miesniekiem" un "Ādažu čipsiem". Divus gadus uzspēlēju mačos pret vājākajām komandām, turklāt 2000. gadā izcīnījām trešo vietu. Tomēr pēc šī panākuma notika paaudžu maiņa un daudzi pieredzējušie spēlētāji aizgāja. Arī treneris Sergejs Zakrevskis beidza trenēt Nākamais gads jau bija traģisks un komanda dabīgā veidā beidza pastāvēt,” stāsta bijušais spēlētājs.

Līdz ar to Bērziņš vidusskolas pēdējā klasē, vēl mācoties Jelgavā, pārgāja uz "Ežiem", bet pirms 2013. gada sezonas pievienojās "Livonia". “Vēl pirms pilnīgas pārejas uz ''Livonia'', no 2010. gada sāku spēlēt šī kluba septītnieka komandā. ''Livonia'' izveidoja regbija-7 komandu, pieaicinot klāt spēlētājus no ''Ežu'' un ''Ovāla'' komandām, lai radītu konkurenci "Miesniekiem", kas tolaik dominēja bez variantiem. 2008. gadā mēs ar "Ežiem" brīnumainā kārtā viņus pārspējām, bet pirms un pēc tam labākie bija "Miesnieki", jo "Ādažu čipsi" ar viņiem līdzīgāk spēlēja vienīgi piecpadsmitniekā. Kaut šajā un arī dažos nākamajos gados vēl zaudējām, cīņa jau bija līdzīgāka un sāka veidoties intriga.”

“Ar "Ežiem" līdz 2012. gadam viss bija labi, bet tad vienā mirklī daudzi spēlētāji spēka gados beidza karjeru un situācija kļuva čābīga. Uz treniņiem savācās knapi desmit cilvēku, bet tā jau ir muļķošanās. Tā kā braucu no Jelgavas, doties uz šādiem treniņiem nebija stimula. Visu izrunājām un es bez kašķiem pārgāju uz "Livonia", kur līdz ar to turpmāk spēlēju arī piecpadsmitnieku - ja braukāju, vēlos nopietni trenēties un strādāt. "Livonia" katru gadu gāja uz augšu, ap šo laiku tur iesaistījās arī Edmunds Ščavinsks un citi lietuvieši, tāpēc izvēlējos tieši šo komandu," saka Bērziņš.

"Kā tik ilgi varēju būt rezultatīvākais? Augstā meistarība sitieniem pa vārtiem, kā arī ātrums. Šo abu elementu savienojums to ir nesis. Šķiet, mana rezultatīvākā spēle bija Anniņmuižā pret Liepājas "Vikingiem" - toreiz rezultāts bija graujošs, bet man bija ap 70-80 punktiem," stāsta sportists, kura personīgais rekords 100 metru distancē ir 10,9 sekundes. "Protams, ar katru gadu ātruma īpašības noturēt tik augstā līmenī paliek arvien grūtāk, bet domāju, ka arī pagājušajā sezonā vēl joprojām biju ātrākais spēlētājs. Vieglatlētikā neesmu trenējies, pirms regbija nodarbojos ar basketbolu. Ātrums attīstījās dabīgā ceļā. Laikam palīdzēja aktīvs dzīvesveids jau no bērna kājas, kad skolas brīvlaiki praktiski no rīta līdz vakaram tika pavadīti dažādās aktivitātēs kā futbols, basketbols, un blēņas - ja izsit stiklu, arī ir jāmūk prom. Bija skrienošs dzīvesveids.”

Tiesa, Latvijas izlasē pēdējos gados Bērziņš vairs nespēlēja. "Izlasē man viss beidzās pēc vienas neveiksmīgas spēles, kad pie trenera Lisko pazaudēju uzticības kredītu. Jā, spēle aizsardzībā un tvērieni man parasti bija vājākais punkts . Tad nu aizvadījām neveiksmīgu spēli pret Lietuvu un liela artava šajā neveiksmē gūlās arī uz mani. Trenerim Lisko patika stingra aizsardzība, bet es šajā spēlē iegriezu sev tā, ka uzticību vairs īsti atgūt neizdevās. Kaut viņš teica, ka durvis ir atvērtas ikvienam, un es ilgāku laiku vēl gāju uz treniņiem, mēģināju, dzīvē tas izpaudās citādāk. Citreiz viņš paņēma pat tādus, kas atnāca tikai uz 1-2 treniņiem. Ar vienu spēli sapelnīju sev tik daudz mīnusus, ka pēc tam vairs neizdevās reabilitēties. Līdz ar to 2015. gadā nospēlēju savus pēdējos mačus gan piecpadsmitnieka, gan septītnieka izlasē. Jā, sākumā man bija aizvainojums un dusmas uz treneri Lisko, likās, ka tas ir netaisnīgi, tomēr speciālists viņš ir labs un tagad kara cirvis jau ir aprakts."

“Spilgti un atmiņā paliekoši mirkļi regbijā ir bijuši daudz, bet pirmais, kas nāk prātā ir izcīnītais pirmais čempionu tituls regbijā-15 ar LMT/”Eži'' komandu,” izceļ karjeru noslēgušais spēlētājs. “Kad sākām spēlēt čempionātā pie pieaugušajiem, komandas vidējais vecums varēja būt 21 gads. Un to ļoti labi izjutām arī laukumā pret tādām komandām kā ''Miesnieki'' un ''Ādažu čipsi''. Tikām pērti ar graujošiem rezultātiem. Atceros, ka treneris Jānis Graumanis 2005.gadā izvirzīja mērķi: ''Puikiņi,2010.gadā jūs būsiet čempioni.” Apsteidzām trenera piecgades plānu par diviem gadiem un pirmo reizi par čempioniem kļuvām 2008. gadā. Bija saldi!”

Izmantotie resursi:
Latvijas Regbija Federācija