Par mums raksta... Žurnāls "Sports": Pludmales volejbols Birzuļa gaumē

Pludmales volejbola popularitātes pirmais un līdz šim lielākais vilnis Latviju pārskrēja pirms nu jau vairāk nekā trijiem gadiem, kad Aleksandrs Samoilovs un Mārtiņš Pļaviņš Pekinas olimpiskajās spēlēs uzvarēja nākamos olimpiskos čempionus, izcīnot dalītu devīto vietu. Pašreiz Pļaviņš un Šmēdiņš iekarojuši valsts labākā dueta statusu, taču arī Samoilovam un Ruslanam Sorokinam ir labas izredzes paplašināt Latvijas pārstāvniecību 2012. gada spēlēs Londonā.

LATVIJA IR PASAULES ELITĒ

„Mūsu vadošie pludmales volejbolisti sasnieguši tādu sportisko līmeni, kad panākumi vairs nav vienreizēji un elitē iespējams palikt ilgstoši. Viņi tam ir gatavi gan fiziski, gan psiholoģiski. Latvijas pludmales volejbols pašreiz ir pasaulē vadošo valstu pulkā,” sarunā ar žurnālu Sports uzsver valsts labākā trenera titula pretendents Aigars Birzulis. „Latvijas duetu vietas olimpiskajā rangā pēc 2011. gada sezonas liecina, ka uz vietu Londonas turnīrā var pretendēt divi pāri. Kopš 1996. gada, kad sākām darbu ar talantīgākajiem jaunajiem pludmales volejbolistiem, ir noiets garš ceļš, un tas vedis augšup.”

— Kā izskaidrojami ziemeļnieciskās Latvijas panākumi tik populārā pludmales sporta veidā?
— Runā, ka mūsu valstī, kur ir ierobežoti cilvēku resursi, daudz vieglāk atrast divus labus volejbolistus, nekā izveidot pilnvērtīgu komandu klasiskajam volejbolam. Tomēr tam pilnībā nepiekrītu, jo pasaules pludmales volejbola elitē var iekļūt tikai izcili meistari — duetam nepietiek ar vienu līderi, otram atvēlot statista lomu. Pludmales volejbols Latvijā nemaz nav tik neloģisks, jo tomēr mūsu valstij ir 500 km gara piekraste, kurā labu pludmaļu netrūkst. Protams, vasaras ir salīdzinoši īsas.

NE VIENMĒR LABI ZIEMOT PLUDMALĒ

— Pasaules vadošie sportisti naudu pelna ar pludmales volejbolu, bet daļa mūsu līderu ziemā spēlē klasisko volejbolu ārzemēs.
— Pašreizējos apstākļos nav iespējams īstenot plānu par profesionāliem pludmales volejbola pāriem, kuri visu gadu ar to vien nodarbojas, saņemot pienācīgu atalgojumu. Esmu pārliecinājies, ka 12 mēnešu dzīve smiltīs nebūt nav izšķiroša cīņā par augstām vietām pasaulē. Daudz svarīgāk ir radīt spēlētājos nepārtrauktu interesi par darāmo darbu, izvērtēt treniņu procesu un atklāt likumsakarības. Tāpēc to, ka pašreizējie olimpisko spēļu kandidāti ziemā profesionāli spēlē klasisko volejbolu un tikai pavasarī pievēršas volejbolam smiltīs, neuzskatu par lielu nelaimi.

— Bet kur tad slēpjas mūsu bīčvolejbolistu panākumu atslēga?
— Pļaviņam/Šmēdiņam ir savs stils un spēles maniere. To ir pamanījuši un novērtējuši arī konkurenti, jo mūsu ieviestās iestrādnes nereti mēģina kopēt citu valstu pārstāvji. Savā ziņā mūs varētu pat saukt par celmlaužiem. Man patīk tas, ko darām!

— Kādas ir atšķirības?
— Mēģinām visu darīt daudz ātrāk, spēlēt ar zemākām piespēlēm, atsakoties no darbības standartiem — augsta piespēle un stiprs sitiens. Vairāk piekrītu tam, ka netradicionāla un atšķirīga spēle var būt produktīvāka. Savukārt par taktiku var runāt daudz un plaši, bet galvenais, ka tai jābūt ātri piemērojamajai konkrētajai spēlei. Ja spēles laikā atklājas, ka kāds spēlētājs nav labākajā sportiskajā formā vai arī nelāgi jūtas, tad jāprot izmantot situāciju. Iespējams, ka treneri, kuri cīņā vada komandas ar pieciem vai pat 11 spēlētājiem, nesaskatīs milzīgas taktikas variācijas šādā pāru spēlē, taču pludmales volejbolā svarīgs ir katrs sīkums.

PĀRU VEIDOŠANU NENOSAKA FEDERĀCIJA

— Kad pēc Pekinas olimpiskajām spēlēm šķīrās Pļaviņa un Samoilova ceļi, daudzi apšaubīja šādu pārmaiņu lietderību.
— Veidojot jaunu duetu, neviens treneris iepriekš nevar garantēt, ka tā dalībniekiem izdosies ātri saspēlēties un gūt panākumus. Brazīlijā ir ļoti daudz meistarīgu spēlētāju un ir plašas iespējas eksperimentēt ar sastāviem, jo izmaiņas bieži vien nepieciešamas arī tad, kad ilgstošas kopdarbības rezultātā rodas konflikti, zūd motivācija cīņai. Mūsu pašreizējiem pāriem pagaidām nenākas domāt par izmaiņām, jo virknējumu maiņa notika tūlīt pēc Pekinas olimpiskajām spēlēm un tā ir attaisnojusies. Skaidrs, ka pašreizējie dueti noteikti turpinās darbu, lai īstenotu mērķi — dalību Londonas olimpiskajās spēlēs. Pēc tam izvērtēsim, ko darīsim tālāk.

— Varbūt labāk būtu duetu veidot treneru konsilijam?
— Pasaules pludmales volejbolā nav vienota modeļa, jo, piemēram, Brazīlijā ir ļoti daudz pludmaļu un ļoti daudz labu un meistarīgu spēlētāju. Pludmales volejbolistiem darba devēja ir federācija, kas līdz ar to nosaka darbības principus. Tiek algoti treneri, maksātas algas vadošajiem spēlētājiem, kuriem tiek izvirzīti mērķi Pasaules kausa izcīņas seriālos. Ja panākumi netiek gūti, federācija var mainīt pāru sastāvu, meklējot labāko variantu. Latvijā finansējums netiek saņemts centralizēti. Katrs duets pats meklē līdzekļus. To varētu nosaukt nevis par izlases modeli, bet gan par nosacītu klubu sistēmu. Līdz ar to mazinās atbildība valstiskā mērogā, jo neviens mums nevar pārmest, ka nav sasniegti kādi mērķi. Rezultāti nosaka vienīgi finansējuma saņemšanu no Latvijas Olimpiskās vienības, kur ir izstrādāti strikti kritēriji. Ja nepieciešamās vietas Eiropā un pasaulē netiek izcīnītas, nākamajā sezonā var palikt bez papildu finansējuma.

— Kā veidojās attiecības ar Samoilova/Sorokina pāri?
— Sportā visi ir konkurenti. Ja tiekamies laukumā Pasaules kausa spēlē, tad noteikti esam sāncenši, taču, piemēram, Kontinentālajā kausā vienoti pārstāvam Latviju. Olimpiskajā rangā pašlaik augstāk ir Pļaviņš/Šmēdiņš, taču novēlu arī Samoilovam/Sorokinam, kuru sniegumu negatīvi ietekmēja Ruslana savainojums, īstenot savu mērķi un izcīnīt ceļazīmi uz Londonu. Abiem duetiem vēl priekšā liels darbs un izšķirošā cīņa par vietām rangā sezonas pirmajā daļā. Atliek novēlēt Latvijas pludmales volejbolam arī tādus laikus, kad pasaules līmenī varētu sekmīgi startēt vēl vismaz viens vai pat divi dueti. Tad cīņa notiktu ne tikai ar citu valstu pārstāvjiem. Konkurence veicinātu progresu.

NO MAZOTNES IEPAZĪT SMILTIS

— Kāda varētu būt pludmales volejbola attīstība?
— Prieks, ka līdz ar Brazīlijas slēgto laukumu izveidi palielinājusies pludmales volejbola masveidība. Ja ziemas sezonā katru vakaru vairums laukumu ir aizņemti un cilvēki spēlē pludmales volejbolu, tad viss ir kārtībā. Šī ir labākā sintēze — masveidība plus virsotne ar pasaules līmeņa meistariem. Lai arī Brazīlijas aktīvisti paliks amatieru līmenī, efekts būs cits — viņu bērni jau būs klātienē iepazinuši un, iespējams, izmēģinājuši šo sporta veidu. Joprojām neesmu pārliecināts, ka Latvijas apstākļos būtu nepieciešama pludmales volejbola specializācija arī jaunatnes vecumā. Protams, nav viegli atrast kompromisu attiecībās ar klasiskā volejbola treneriem, jo katram ir sava komanda ar iepriekš noteiktiem mērķiem. Nereti sacensības notiek ne tikai ziemas sezonā, bet arī vasarā. Nekas cits neatliks — būs jāmēģina sadzīvot, rast kompromisus. Jauniešus ar vienveidīgām sporta nodarbībām nedrīkst iedzīt rutīnā, jo emocionālais aspekts ir ļoti svarīgs. Tieši tādēļ esmu pārliecināts — ziemā klasiskais volejbols, vasarā — smiltis.

— Baltijas jūras pludmales ilgus mēnešus sedz sniegs. Ko dara kaimiņi?
— Nesen lielu darbu pludmales volejbola sistēmas sakārtošanā paveica Polija. Tai ir gan spēcīgs pasaules līmeņa duets — Gžegožs Fijaleks un Marjušs Prudels, gan pēc sporta skolas sistēmas izveidošanas pirms vairākiem gadiem arī lieli panākumi jaunatnes sacensībās, šajā laukā apsteidzot iepriekšējos modes noteicējus vāciešus. Pareizi virzītas investīcijas atmaksājas. Ar to domāju, ka Polija regulāri rīko divus Pasaules kausa izcīņas posmus — Mislovicē un Starejablonkos, nodrošinot saviem pāriem papildu iespēju pārbaudīt spēkus starptautiskā līmenī. Diemžēl Latvijai šāds kvalitatīvs pludmales volejbola dzīves izrāviens pagaidām nav iespējams.

— Vai pludmales volejbola popularitāti nevar izmantot kā katalizatoru pārmaiņām?
— Panākumi jaunatnes čempionātos ir bijuši viļņveidīgi. Vispirms bija Austris Štāls, Armīns Vensbergs, Aldis Jaundžeikars un Kristaps Zaļkalns, bet otrais vilnis jau saistījās ar Mārtiņu Pļaviņu, Jāni un Tomu Šmēdiņiem, Arti Caicu un Jāni Pēdu, kuri guvuši medaļas Eiropas vai pasaules čempionātos jauniešiem. Pēc tam kādu laiku bija klusums, tagad atkal izveidojušies perspektīvi jaunie spēlētāji. Pamazām jau vēlamies darbu ar jaunajiem talantiem padarīt par sistēmu, lai regulāri būtu rezultāti. Jaunatnes pludmales volejbola sakārtošanā vēl liels darbs ir priekšā, jo sporta skolu programmās šāda sporta veida nav. Līdz ar to treneriem vai organizatoriem nav pienākums sagatavot spēlētājus attiecīgā vecuma atlases sacensībām. Tieši tādēļ gadu pirms starta U-18 vecuma sacensībās cenšamies Latvijā apzināt talantīgākos bīčvolejbola spēlētājus, sekmēt viņu darbu. Nākamajos piecos gados līdz U-23 vecuma sasniegšanai ir regulāra iespēja pretendēt uz startu Eiropas vai pasaules čempionātos. Pirmo startu sekmīgums ne vienmēr liecina par potenciālu. Tā tas bija ar Haraldu Regžu/Armandu Āboliņu, kuri pirms diviem gadiem sāka ar padsmitajām vietām Eiropā, bet šogad jau izcīnīja Eiropas U-20 čempionāta sudraba medaļas.

DARBS PIE SKYPE UN MURJĀŅOS

— Kāds ir trenera darba grafiks ziemā?
— Ja salīdzina ar pagājušo ziemu, kad biju MSĢ/Sējas galvenais treneris Latvijas čempionāta Nacionālajā līgā, tad šogad ir nedaudz mierīgāk. Regulāri Skype konsultēju Mārtiņu Pļaviņu, kurš tagad spēlē Turcijā, bet Jānis Šmēdiņš pašreiz koncentrējies vienīgi uz klasisko volejbolu savā Vācijas klubā. Pats dažreiz aizbraucu līdz Brazīlijai, lai neaizmirstu par smiltīm, taču lielāko laiku aizņem darbs ar Murjāņu sporta ģimnāzijas jaunajiem volejbolistiem. Pagājušajā sezonā ar komandu startējām pieaugušo čempionātā, pašlaik vairāk uzmanības veltu tieši spēlētāju individuālās meistarības palielināšanai, tēmējot uz startiem vasarā pludmales volejbolā. Arī turpmāk nevienam netiks liegta iespēja spēlēt klasisko volejbolu un saņemt par to atalgojumu. Vēlreiz atgādināšu — vienmēr var atrast iespēju nodarboties ar abiem volejbola veidiem. Iespējams, ka nākotnē Murjāņos vairāk specializēsimies tieši uz pludmales volejbolu.

— Kāda ir attiecība starp pieprasījumu un piedāvājumu?
— Uz konkursu atnāca daudz jauniešu, taču arī pašiem treneriem jāpiestrādā, komplektējot grupas. Pagājušajā sezonā bija lielisks kolektīvs, uzvarējām arī Nacionālajā līgā, puiši pēc Murjāņu sporta ģimnāzijas absolvēšanas ir atraduši sevi pieaugušo volejbolā, izklīstot pa Latvijas klubiem. Šogad nākas konstatēt, ka talantīgu jauno volejbolistu nav kļuvis vairāk. Ir par ko aizdomāties. Līdz šim nenodarbojāmies ar talantu pārvilināšanu no sporta skolām, kuru ietvaros notiek kvalitatīvs darbs. Ja tiešām kāds puisis, kurš man bija iekritis acīs, arī turpināja karjeru Murjāņos, tad nekad neliedzu viņam jaunatnes mačos pārstāvēt dzimto sporta skolu. Arvien biežāk skatienus vēršu uz Latgali, kur varētu atrast kādu nenoslīpētu tīrradni. Protams, arī lāci var iemācīt dejot, bet diez vai viņu varētu padarīt par čempionu sporta dejās. Nav šaubu, ka pirmie acīs iekrīt tie slaidākie puiši, taču lieliski apzinos, ka ir gandrīz neiespējami cerēt uz vēl viena amerikāņu olimpiskā čempiona Filipa Dalhauzera (augums 2,06 m — R.B.) atrašanu.

— Jaunais gads ir laiks, kad var nedaudz pasapņot par nākotni!
— Mans sapņu modelis pludmales volejbolā Latvijā varētu būt šāds — stipri klubi vairākās pilsētās, sacensībām notiekot ne tikai vasarā, bet arī ziemā. Pašlaik šāds čempionāts Eiropā notiek tikai Turcijā, kur iesaistītās komandas izspēlē titulus nevis vienā nedēļas nogalē, bet gan pēc klasiskā apļa turnīra principa. Pilnvērtīga pludmales volejbola kluba darbība Latvijā varētu būt dalība sacensībās ar spēcīgākajiem pāriem, kā arī regulārs treniņu darbs ar jaunajiem talantiem. Tas būtu skaisti!

Aigars BIRZULIS

Mārtiņa Pļaviņa/Jāņa Šmēdiņa pludmales volejbola treneris un Murjāņu sporta ģimnāzijas volejbola treneris
Dzimis: 1964. gada 9. maijā Kuldīgā
Spēlētāja karjera: Murjāņu sporta ģimnāzijas 7.—12. klases audzēknis volejbola specializācijā; PSRS junioru čempions
Trenera karjera: no 1985. gada sporta metodiķis, sporta skolotājs, treneris; klasiskajā volejbolā vadījis Latvijas junioru izlases un klubu komandas — Inčukalns/LU, SK Cēsis, MSĢ/Sēja; pludmales volejbolā par pasaules un Eiropas čempionātu laureātiem sagatavojis Austri Štālu, Armīnu Vensbergu, Klāvu Zaļkalnu, Aldi Jaundžeikaru, Tomu Šmēdiņu, Jāni Pēdu, Tomu Šmēdiņu, Ingaru Ivanovu, Valteru Rammu; sagatavošanās posmā pirms Pekinas olimpiskajām spēlēm trīs mēnešus strādāja ar Pļaviņu/Aleksandru Samoilovu
Panākumi: klasiskajā volejbolā — 2005. gada Latvijas čempions un Latvijas kausa ieguvējs ar Inčukalnu/LU, 1997. gada pasaules junioru čempionātā 8. vieta un 2004. gada Eiropas junioru čempionātā 9. vieta ar Latvijas izlasi; pludmales volejbolā ar Pļaviņu/Šmēdiņu — gada laikā pasaules rangā no 64. uz 18. vietu, 2010. gadā Eiropas čempionāta bronza, 2011. gadā pasaules čempionāta 4. vieta un Eiropas čempionāta 5. vieta; ar Regžu/Āboliņu — 2011. gadā 2. vieta Eiropas U-20 čempionātā un 5. vieta pasaules U-23 čempionātā
Vaļasprieki: makšķerēšana, sēņošana

PlavinsSmedins.lv saka paldies žurnālam "Sports" (sporto.lv) un Renāram Buividam!