Sorokins: "Pacietības mērs bieži vien bija pilns"

2013. gada sezona Ruslanam ar Tomu jau ir noslēgusies. Tās ietvaros abu augstākais sasniegums ir viena izcīnīta devītā vieta FIVB „Grand Slam” turnīrā Romā. Tāpat duetam izdevās izcīnīt trīs 17. vietas „Grand Slam” sacensībās Korientesā, Hāgā un Maskavā, kā arī otro vietu Latvijas čempionāta posmā "Saulkrastu Kokteilis".

Šonedēļ visi mūsu labākie dosies cīņā par Latvijas čempionu titulu, bet tevis dalībnieku sarakstā nav. Kas noticis?
Ar ceļgala iekaisumu mokos jau kopš sezonas sākuma. Pēc pagājušās sezonas veicu meniska operāciju, izgāju rehabilitācijas procesu un braucu uz treniņnometni Ēģiptē. Tur sāku trenēties un palielināju slodzes. Tā nu sanāca, ka, saudzējot kreiso kāju, labā kāja iekaisa, sākās skrimšļa tūska. Sezonas laikā atpūtu dot kājai nebija iespēju, tāpēc daudzas spēles nācās spēlēt ar pretsāpju līdzekļu palīdzību. Vienā turnīrā bija labāk, citā sliktāk, bet šobrīd esmu nolēmis kāju nedaudz atpūtināt un Latvijas čempionātā nestartēt.

Kā vērtē aizvadīto sezonu kopumā?
Esmu ļoti neapmierināts. Domāju, ka mums bija jāspēlē labāk un arī rezultātiem bija jābūt augstvērtīgākiem. Nevaru būt apmierināts ar cīņu par 17. vietām, noteikti bija jākāpj augstāk. Jā, nebijām gatavi cīnīties par augstākām vietām, taču mūsu ieguldītais darbs arī mani neapmierināja.

Ieguldītais darbs treniņos?
Jā, treniņos paveiktais, arī kopējā saskaņa un viss pārējais. Treniņos noteikti bija jāstrādā vairāk pie dažām niansēm. Uzskatu, ka mums kā jaunam pārim mēnesis treniņnometnē bija par maz, vajadzēja vairāk strādāt sezonas laikā. Negribu nevienu noniecināt, taču ar paveikto šosezon neesmu apmierināts. Sašam ar Jāni problēmu bija mazāk, bet mums spēle negāja. Mums vajadzēja strādāt krietni vairāk, taču vismaz tagad būs mācība.

Sezonas laikā brīvā laika starp turnīriem laikam arī nav nemaz tik daudz.
Jā, bet, ja salīdzina ar pagājušo sezonu, tad šovasar laika mums bija krietni vairāk. Spēlējām slikti un izstājāmies no turnīriem ātrāk, taču laiku nācās zaudēt naudas taupīšanas dēļ. Katra aviobiļešu maiņa maksā naudu, bet mēs finansiāli nevarējām justies tik droši, arī treneri ne vienmēr varēja braukt mums līdzi. Mēģinājām trenēties divatā, taču saskaņas nebija, bijām viens par otru gudrāks.

Pastāsti par naudas lietām. Saprotu, ka tev bija finansējums no Olimpiskās vienības. Kā bija Tomam?
Jā, man bija nauda no Olimpiskās vienības, nedaudz mums palīdzēja arī Volejbola federācija un Rīgas dome, Tomam šķiet vienu turnīru nomaksāja kāds sponsors.

Kur tavuprāt bija problēma sasvstarpējās saskaņas ziņā?
Es esmu pieradis pie krietni augstvērtīgākiem rezultātiem, bet šogad mums negāja. Tas viss arī bija tam pamatā. Esmu radis, ka pārinieks spēlē labāk un treniņos, spēlēs norādīju uz lietām, kas man neapmierināja. Ja viss ir labi, problēmu nav, bet, ja redzu, ka nekas nemainās, rodas problēmas. Pacietības mērs bieži vien bija pilns, tāpēc radās nesaskaņas, kā jau teicu, bijām viens par otru gudrāki. Turklāt bieži zaudējām pretiniekiem, kuriem nekādā gadījumā nedrīkstējām zaudēt. No savas puses varu pateikt tikai to, ka gribēju, lai viss kļūtu labāk un rezultāti uzlabotos, ļaunu prātu uz nevienu neturu. Iespējams, Tomam nepatika, ka es esmu tik prasīgs, taču es atceros laiku, kad sāku spēlēt kopā ar Sašu, no manis toreiz tika prasīts ļoti daudz un es centos to izpildīt.

Šķiet, ka sezonas laikā Toms tomēr progresēja, dažbrīd spēlēja pat ļoti veiksmīgi. Protams, daudz spēļu neredzēju, bet tas, ko redzēju nešķita nemaz tik slikti.
Jā, progresēja, taču nepietiekami. Visi, kuri trenējas - progresē, viss ir atkarīgs no sasniegtā progresa ātruma. Nedrīkst samierināties ar mazumiņu, jātiecas uz priekšu un jācenšas sasniegt augstvērtīgāki rezultāti.

Vai šobrīd jau esi pārdzīvojis šķiršanos no Sašas?
Jā, bija sāpīgi un nepatīkami, taču dzīvē viss mainās. Sākotnēji nebija viegli, jo biju pārliecināts, ka varam progresēt vēl vairāk, sasniegt vēl augstvērtīgākus rezultātus. Uzskatu, ka kopā spēlējām ļoti labi, arī savstarpējās attiecībās viss bija kārtībā. Saša acīmredzot redzēja, ka ar Jāni rezultātus sasniegs ātrāk, nekā turpinot spēlēt kopā ar mani, un redzam, ka viņam bijusi taisnība. Tas ir profesionālais sports un bizness, kur tā mēdz notikt. Mēs ar Sašu bijām vienojušies par sadarbību līdz olimpiskajām spēlēm, tāpēc man nekādu lielo pārmetumu nebija. Šobrīd varam secināt, ka viņu abu izvēle bijusi pareiza. No mediju un līdzjutēju puses sākotnēji bija jūtams liels spiediens. Lielākā daļa mūsu sporta sabiedrības sākotnēji viņiem neticēja, taču viņi apliecināja, ka šādas komandas izveide ir pareizs solis.

Kad tu pats uzzināji, ka Saša plāno spēlē kopā ar Jāni? Pirms vai pēc Londonas?
Baumas bija dzirdamas visu pagājušo vasaru, taču par savu lēmumu abi paziņoja „Grand Slam” turnīrā Stare Jablonkos. Es vienīgi gribēju, lai tas viss tiktu pateikts nedaudz laicīgāk. Gribēju pagūtu sakārtot savas lietas, man bija izteikts labs piedāvājums klasiskajā volejbolā, bet es nevarēju atbildēt, vilcinājos un beigās paliku bešā.

Vai piekrīti viedoklim, ka šosezon pasaules vadošie pāri, iespējams, nespēlē uz visiem simts procentiem?
Jā, noteikti. Šī bija tāda kā eksperimentu sezona. Daudzi vadošie spēlētāji meklē sev īstos pāriniekus, lai pēcāk jau varētu rādīt rezultātus. Nevar teikt, ka kaut kas tiek dāvināts tāpat vien, bet jāpiekrīt, ka vidējais spēles līmenis ir nedaudz krities. Es savā ziņā piekrītu Mārtiņam Pļaviņam, kurš pēc pāru izjukšanas teica, ka vienu sezonu vēl vajadzēja nospēlēt vecajos virknējumos, lai sasniegtu vēl labākus rezultātus, bet ko nu vairs.

Kādi ir tavi šīs ziemas plāni? Dzirdēju, ka gribi atgriezties klasiskā volejbola laukumos.
Šobrīd man prioritāte ir veselība. Kad jutīšu, ka varu uzsākt nopietnus treniņus, tad sākušu nopietnāk domāt. Jā, esmu interesējies un šo to meklējis, taču tas neko daudz nenozīmē. Sākumā gribu saprast, ar ko kopā spēlēt nākamo pludmales volejbola sezonu. Pagaidām vēl neesmu runājis ar Tomu, taču izrunājos ar treneriem un sapratu, ka no viņa puses nostāja ir tāda pati kā man – nav vērts turpināt.

Vai jauno pārinieku kandidatūras jau esi izskatījis?
Domājis esmu, taču pagaidām tas nav nekas konkrēts. Jāizrunājas ar treneri, un jāredz, ko teiks vai piedāvās viņš.

Treneris – Genādijs Samoilovs?
Jā, viņš ir bijis un ir mans treneris pēdējos četrus, piecus gadus. Ja nespēšu atrast pienācīgu pārinieku, tad būs jāpievēršas tikai klasiskajam volejbolam, taču es viennozīmīgi gribu spēlēt pludmales volejbolu. Šobrīd reālas kandidatūras es nemaz neredzu, līdz šim par to nebiju domājis, jo koncentrējos darbam, kuru darīju līdz šim.

Tavs pluss ir reitinga punkti, kas tomēr nav mazsvarīgi.
Jā, tā ir! Aprunāšos, pameklēšu un gan jau tuvākajā laikā būs skaidrība.

Saprotu, ka pludmales volejbolu tu spēlētu labprātāk, nekā atgrieztos klasiskajā volejbolā.
Jā, tieši tā. Jāsaprot gan, ka Latvija ir maza, spēlētāju resursi ierobežoti. Vēl jāmeklē nauda, jo nezinu, kas būs ar finansējumu no Olimpiskās vienības.

Visbeidzot noslēgumā noprognozē, vai Saša ar Jāni šogad iegūs Latvijas čempionu titulu?
Viss atkarīgs no tā kā viņi ir gatavojušies, cik nopietni pieies turnīram, taču par 99 procentiem čempioni ir zināmi, jā. Jānim līdz šim nav izdevies iegūt čempionu titulu, tāpēc domāju, ka viņš to gribēs paveikt.