J.Šmēdiņš: "Lai uzvarētu, pretiniekiem mūs jāpārsteidz"

Kas šobrīd, kādu brīdi pēc sezonas notiek pasaules labākā pludmales volejbolista galvā?
Ir labi padarīta darba sajūta. Sagatavošanās posms sezonai bija smags, arī sezonas sākums nebija viegls, bet turpinājumā sajutām spēli un varējām baudīt ieguldītā darba augļus. Liels prieks, ka sezonu aizvadījām bez lieliem kritumiem, ļoti stabili. Tā pārliecība ir tik liela, ka tagad pretiniekiem, lai uzvarētu, būs mūs ar kaut ko jāpārsteidz. Nevarēs tā vienkārši apspēlēt, būs nepieciešama agresīva serve, labs bloks vai kas cits. Esam padarījuši ļoti labu darbu.

Vai jau šosezon juti, ka pretinieki cenšas kaut ko mainīt, lai rastos šis pārsteiguma moments?
Poļi nepārtraukti spēlēja caur mani, bet turpinājumā nedaudz taustījās, servējot gan pa mani, gan Sašu. Skaidrs, ka katrs meklē risinājumus, lai uzvarētu, bet, ja mēs spēlējam stabili, tad īstu variantu nav. Skaidrs, ka nospēlēt bez kļūdām nav iespējams, galvenā atšķirība līmenī ir pieļauto kļūdu skaits.

Sadzīvē viss palicis pa vecam, vai arī viesnīcā pie brokastu galda jūs tagad pārējie spēlētāji laiž bez rindas?
Nē, viss palicis pa vecam. Sākumā likās, ka nu tik būs, bet nē. Katrā turnīrā viss sākas no nulles, kopumā visi ir ļoti draudzīgi, nevar sūdzēties. Noturēties spicē un katrā turnīrā uzvarēt nav viegli, bet mēs uz katrām sacensībām braucam ar domu nospēlēt maksimāli labi, ja tas izdodas, tad rezultāts neizpaliek.

2013. gads tev bijis nozīmīgs arī ģimenes dzīvē – tev piedzima meita. Tas laikam ir fakts, kurš stāv pāri visiem panākumiem volejbola laukumos.
Viennozīmīgi! Ja 2012. gadā apprecējos, tad 2013. gadā piedzima meita. Ģimene man vienmēr būs pirmajā vietā. Visiem normāliem cilvēkiem ir darbs, bet mans darbs ir pludmales volejbols. Visam priekšā ģimene!

Kuru no sportiskajiem sasniegumiem pagājušajā gadā liec visaugstāk?
Visi turnīri ir nozīmīgi, taču ļoti gribējās medaļu pasaules čempionātā. Nesanāca, šis mērķis tiek atlikts uz 2015. gadu. Pasaules kausa posmos iespēja iegūt medaļas tiek dota katru nedēļu, taču pasaules čempionāti ir reizi divos gados. Sports ir sports, tādu vienu panākumu izcelt būtu ļoti grūti.

Kas bija par iemeslu neveiksmei pasaules čempionātā?
Tajā mačā mūs pārsteidza pretinieks, nospēlēja ļoti stabili, bez kļūdām, tā bija fantastika. Divās nedēļās pirms tam bijām viņus apspēlējuši trīs reizes, Romā pat ļoti pārliecinoši, uz 12 un 11, vai kaut kā tā. Arī Saulkrastos pirmo maču uzvarējām ļoti pārliecinoši, bet otrais jau bija grūtāks. Kanādiešiem Polijā nebija, ko zaudēt, izgāja, nospēlēja un uzvarēja. Es negribu meklēt attaisnojumus tam, ka Saulkrastu turnīrs atstāja iespaidu, tas nav vajadzīgs. Nenospēlējām un zaudējām, viss!

Piekritīsi manam viedoklim, ka šī sezona tev individuāli bija tik veiksmīga, jo nespēlēji zālē?
Piekrītu, tu kaut ko tomēr saproti (smejas). Klasiskais volejbols izsūc visai nopietni, treniņi, spēles, pārbraucieni, bet pēc tam uzreiz pludmale, iepriekš nebija vienkārši. Laikā, kad spēlēju zālē, smiltīs optimālo sniegumu sāku demonstrēt jūlijā vai augustā, bet tagad biju gatavs jau uz pirmo turnīru. Pēc olimpiādes labi atpūtos, ziemā ielikām labu darbu Ēģiptes nometnē, un te ir rezultāts.

Vai papildus motivāciju deva arī tas, ka daudzi sākumā neticēja tavai sadarbībai ar Sašu?
Es tajā visā neklausījos, dzīvoju savu dzīvi un darīju savu darbu. Man uz ielas klāt ir pienākuši divi cilvēki un konkrēti uzdevušu šo jautājumu, viss. Jā, arī daži paziņas jautāja, kāpēc tā, bet es neuzskatu par nepieciešamību visiem pamatot savus lēmumus. Lielākā problēma bija tā, ka visiem kā uz delnas bija tikai olimpiskās spēles, citus turnīrus Latvijā redz retais. Pamatotus secinājumus var izdarīt treneri, ģimene, tuvākie cilvēki, ne vienkāršs skatītājs. Londonā mūs daudzi ieraudzīja pirmo reizi. Ja nebūtu pamēģinājis uzspēlēt ar Sašu, tad arī nekad neuzzinātu… Sportā katrs grib būt virsotnē, un man pēc olimpiskajām spēlēm likās, ka ar Sašu to varam sasniegt. Jā, neticēju, ka mums izdosies jau pirmajā gadā, tas arī man ir pārsteigums, bet izdevās.

Redzot tavu sniegumu laukumā, rodas loģisks jautājums – kur tu rodi to apskaužamo mieru?
Jā, izņemot Romu… (smejas). Domāju, ka tā ir pieredze, es starptautiskos mačos spēlēju jau kopš 16 gadu vecuma, ar gadiem stress ir pazudis. Ir bijuši sāpīgi zaudējumi, labas uzvaras, taču tu saproti, ka nervozējot, neko nesasniegsi. Gadās zaudējumi, pēc kuriem ir sāpīgi, bet jādara viss, lai uzvarētu. Spēles laikā jau nemaz īsti nav laika nervozēt, ir jādomā par nākamo epizodi, jo spēles ir ļoti īsas. Ja visu laiku pārdzīvosi, nekas nesanāks. Pārdomāt dzīvi var pēc spēlēm.

Kurš bija sāpīgākais zaudējums aizvadītajā vasarā? Kanādiešiem pasaules čempionātā?
Jā, tā laikam var teikt, tas bija pasaules čempionāts… Tādu vienu neērtu komandu arī nevaru nosaukt. Šosezon neapspēlējām vienīgi Dalhauzeru un Rozentālu, bet arī spēlējām tikai reizi. Gibs un Patersons arī nav tie ērtākie, Gibs dažbrīd blokā spēj būt lielisks, viņiem šī sezona bija ļoti laba. Vai ir vēl kāds neērts pretinieks, tā īsti pat nezinu.

Iespējams, muļķīgs jautājums, bet vai klasiskajā volejbolā arī tevi vēl redzēsim?
Vēlme ir, dažbrīd pat ļoti liela, bet saprotu, ka varu gūt nevajadzīgas traumas. Zālē jādara mazāk, uzlēkt vari augstāk… Gribētos. Ir bijuši piedāvājumi no vairākām komandām, bet pašlaik nē. Savas vārgās vietas es zinu, tāpēc nevēlos nevajadzīgus piedzīvojumus.

Kā ir ar plecu? Zinu, ka tev trūkst viens muskulis, kas laikam arī rada visas problēmas.
Jā, viens muskulis iztrūkst, tāpēc pārējiem ir lielāka slodze un tie tiek piedzīti. Būtu ļoti noderīgi, ja uz visiem posmiem mums līdzi brauktu fizioterapeits, bet pagaidām tā nav. Visām vadošajām valstu komandām tādi ir. Lai gan Dienvidāfrikā amerikāņi nebija labākajā sastāvā, fizioterapeits bija klāt. Uz svarīgākajiem sezonas turnīriem arī mums tas tiek nodrošināts, taču ne visiem kausa posmiem. Problēmas rodas ne tik daudz pēc spēlēm, cik pēc smagajiem pārlidojumiem, kad viss ir stīvs.

Kādi ir jūsu tuvākie plāni?
Februāra sākumā brauksim uz Ēģipti, kur trenēsimies divus mēnešus. Tur pastrādāsim gan pie tehniskas, gan fiziskās sagatavotības. Marta beigās vai aprīlī braucam uz Spāniju, kur būs vairākas vadošās komandas – mājinieki, poļi, vācieši, iespējams, vēl kāds. Spēļu praksi iegūsim arī Ēģiptē, spēlējot ar savējiem, bet tas tomēr ir citādāk.

Kāds ir tavs viedoklis par nupat tapušajām pārējām Latvijas komandām? Kas tur varētu sanākt?
Pagaidām grūti saprast. Galvenais ir vēlēšanās apliecināt, ka viens ar otru spēj spēlēt kopā. Mēs ar Sašu to gribējām, bet pārējām Latvijas komandām es to vēlmi iepriekš nesaredzēju. Visam vajadzētu būt kārtībā, domāju, ka mēs ar Sašu visiem būsim labs dzinulis, pārējiem noteikti gribēsies apliecināt, ka spēlēt mākam ne tikai mēs.

Vai pēc šīs sezonas biji gaidījis tādu individuālo balvu birumu?
Ja esam topā, tad kaut kam bija jābūt, neizbēgami. Piecas bija pārsteigums, bet balsošana parasti notiek pēdējā posmā, kuru es nospēlēju ļoti labi. Labākā uzbrucēja balva ir visloģiskākā. Pēdējā turnīrā es uzbrukumā nospēlēju labi, jo nācās palīdzēt Sašam.