Samoilovs un J.Šmēdiņš priecē; kas notiek ar pārējiem?

Samoilovs un Šmēdiņš aizvada veiksmīgu sezonu. Zelts Argentīnas, sudrabs Hāgas un Romas „Grand Slam” turnīros, otra augstākā kaluma godalgas arī Eiropas čempionātā Klāgenfurtē.

Abu pārējo mūsu „lielo” komandu sniegums nav bijis tik veiksmīgs, taču jāsaka uzreiz – īsta pamata gaidīt regulāras piektās un devītās vietas, vai pat medaļas jau laikam nemaz nav. Jautājumu ir vairāk nekā atbilžu, vismaz Ruslana Sorokina un Toma Šmēdiņa kontekstā noteikti. Sāksim gan ar otru komandu.

Vai Pļaviņš un Pēda kopā vairs nespēlēs?

Pēc sportistu rotācijām, kas pēc bronzas Londonā skāra Latvijas pludmales volejbolu, par lielāko ieguvēju nešaubīgi varēja nosaukt Tomu Šmēdiņu, kurš bija ieguvis nesliktu bloķētāju. Pēc jebkurām pārmaiņām ierasti ir ne tikai ieguvēji, bet arī zaudētāji. Nav noslēpums, ka pēc Londonā notikušā četrgades lielākā sporta foruma par tādu kļuva Mārtiņš Pļaviņš. Neskatoties ne uz ko sporta sabiedrībā Mārtiņš tāpat ir ļoti cienīts un atzīts, par to šaubu nav. Pēc Londonas viņš par smilšu racēju pie tīkla (bloķētāju) apņēma Jāni Pēdu. Augumā raženu, miesās padevušos, talantīgu un joprojām perspektīvu spēlētāju. Lai gan uz papīra viss izskatījās itin cerīgi, rezultāti Pasaules kausu tūrē parādīja, ka īsti kaut kas tomēr nav. Divas 17. vietas („Grand Slam” turnīrā Šanhajā un pasaules čempionātā Satre Jablonki) ir un pagaidām paliks šī pāra augstākie sasniegumi. Jā, neaizmirstam arī uzvaru „Saulkrastu kokteilī”. Ķīmija pludmales volejbolā ir daudz svarīgāka nekā citos sporta veidos. Nevar teikt, ka Jāņa un Mārtiņa vidū tā neveidojās, taču kaut kas tomēr nebija. Paralēli tam Jānis sāka domāt par klasiskā volejbola sezonu, un jau labu brīdi atpakaļ pievienojās vienam no Austrijas klubiem. Daudzi jautā, vai tas nozīmē, ka Pļaviņu un Pēdu vienā tīkla pusē vairs neredzēsim? Dueta treneris Aigars Birzulis paudis, ka konkurence ir tas, kas sportistiem liek strādāt un progresēt. Ja Jānis treniņos būs gatavs apliecināt, ka ir labāks par citiem, tad viņam durvis ir atvērtas. Šķiet, ka nekādi tilti šajās attiecībās nav dedzināti, taču izdzīvo stiprākais. Te arī atbilde uz jautājumu, vai Pļaviņš un Pēda turpmāk varētu spēlēt kopā.

Mārtiņš tuvākajās dienās atsāks treniņus pēc meningīta izārstēšanas, lai jau 18. augustā atgrieztos smiltīs sacensību režīmā. Sportists nevēlas laist garām ikgadējo „King of The Beach” turnīru, un kāpēc gan, ja ārsti saka, ka ar veselību viss esot labi. Sezonas otrajā pusē Pļaviņš smiltis plāno art kopā ar Aleksandru Soloveju. Šis jaunais cilvēks (22 gadi) nešaubīgi ir talantīgs, turklāt ar labiem fiziskajiem dotumiem. Pludmales volejbolā vēl pazaļš, taču visi mūsu šībrīža labākie viņa vecumā tā pa īstam sāka ielauzties Pasaules kausu apritē. Kāpēc gan, lai tas nenotiktu arī ar Sašu? Vai 201 centimetru slaidais jaunietis būs „īstais” Pļaviņam, pagaidām paliek neatbildēts jautājums, taču kā zināms ierasti uz visiem jautājumiem atbildes dod laiks. Iespēja sevi apliecināt Solovejam tiks dota sezonas noslēdzošajos turnīros, un paredzams, ka pirmais, kurā kopīgi startēs Pļaviņš / Solovejs būs „Grand Slam” turnīrs Maskavā augusta beigās. Ja neizdosies, Mārtiņam atkal nāksies meklēt, taču jāsaprot, bloķētāju mūspusē nav nemaz tik daudz.

Kas notiek ar T.Šmēdiņu un Sorokinu?

Krietni vairāk jautājumu tiek uzdots Toma Šmēdiņa un Ruslana Sorokina sakarā. Līdz pasaules čempionātam Polijā šīs komandas rezultāti gāja pa augšupejošu līkni, (bija 17. vietas Argentīnā un Hāgā, 9. – Romā) taču pēc Polijas viss atkal ir nedaudz pajucis.

Nav jābūt lielam pludmales volejbola pazinējam, lai pamanītu, ka kaut kas šo puišu starpā īsti nav kārtībā. Paši gan saka, ka tas viss tiekot pārspīlēts, tās esot normālas darba attiecības, taču pat viens no pāra treneriem Andris Šmēdiņš atzīst, ka problēmas pastāv. „Kamēr paši nesakārtos savas attiecības, nekas labs nav sagaidāms. Abiem ir jānonāk līdz vienotam mērķim,” īsi saka Šmēdiņš vecākais. „Man grūti pateikt, kur ir problēma. Ruslans ir sevī noslēgts, izrunāties ar viņu ir ļoti grūti, taču jūtu, ka viņš ir uz kādu apvainojies,” skaidro treneris. Vai Ruslans joprojām nespēj samierināties ar šķiršanos no Samoilova, grūti teikt, taču tas tiek uzskatīts par vienu no ticamākajiem variantiem. „Nesaprotu, mēs - treneri taču viņam vēlamies palīdzēt, nākam pretī. Arī turnīru laikā viņš turas nomaļus no mums pārējiem. Viņš ir mūsu komandas loceklis, taču visu laiku klīst vienatnē. Ja turnīrā piedalās Rivo Vesiks (igauņu pludmales volejbolists), tad viņš lielākoties ir kopā tieši ar viņu,” atklāj Šmēdiņš.

Pret spēcīgiem pretiniekiem Toms un Ruslans reizēm spēlē pat ļoti labi, taču pret spēkos līdzīgiem – nē. „Ja viņi spētu spēlēt brīvi visās spēlēs, beigtu kasīties, tad esmu drošs, ka vismaz viena piektā vieta kādā no „Grand Slam” turnīriem būtu jau tagad. Nav tā, ka viens no viņiem kristu ārā no spēles. Arī Toms varētu spēlēt labāk, taču visam pamatā ir savstarpējās attiecības,” pārliecināts ir treneris.

Dzirdētas runas, ka Ruslans šoziem vēlas atgriezties klasiskajā volejbolā (aģents strādā), taču arī šo informāciju Andris Šmēdiņš nespēj apstiprināt. Runas esot dzirdētas, taču nekas konkrēts. Treneris ir pārliecināts, ka meklēt ko jaunu Tomam nav vērts, jāmēģina sakārtot attiecības ar Ruslanu un jāturpina spēlēt kopā. Tik pārliecināts gan nav Genādijs Samoilovs. „Viņi nespēj parādīt savu labāko sniegumu. Pret mūsu pirmo komandu viņi spēlē kā traki, bet pret pārējiem – nē,” sev ierastajā stilā situāciju komentē Genādijs Samoilovs. „Esmu runājis ar abiem, taču situāciju tā arī neesmu sapratis. Atsevišķi abi saka, ka vēlas spēlēt, taču, kad sanāk kopā, nekas nesanāk. Pietrūkst ķīmijas, varbūt raksturos abi ir pārāk atšķirīgi, tiešām nezinu. Lai gan Saša man saka, ka nedrīkstu, es viendien palasīju komentārus Sportacentrā. Vēlējos uzzināt, ko domā sabiedrība. Lasīju viedokli, ka, iespējams, Mārtiņam būtu jāpamēģina uzspēlēt kopā ar Ruslanu, bet Tomam ar Jāni Pēdu… Nezinu, vienu gadu vēl varam paeksperimentēt, vairāk gan nē. Es vēlētos, lai par šiem jautājumiem domātu arī Volejbola federācija, tas ir valstisks jautājums. Nedrīkst izveidoties tāda situācija, kā bija Tomam, ka viņš trīs gadus bija spiests sēdēt malā. Mūsu nav tik daudz, lai pieietu lietām tik virspusēji,” stingri noteic Samoilovs.