Kas ietekmē bērnu izvēli nodarboties ar konkrēto sporta veidu? 1. daļa

Uzreiz jāsaka, ka iegūt precīzus datus par audzēkņu skaitu, lai tos varētu korekti salīdzināt ar citiem sporta veidiem, ir teju neiespējami. Latvijas Sporta federāciju padomē katras federācijas iesniegtie skaitļi bieži vien ir balstīti uz atšķirīgiem kritērijiem. Futbols, kā jau sporta veidu karalis, ir ar savām privilēģijām, jo atšķirībā no citām federācijām licences nav peļņas avots, tādēļ jaunajiem sportistiem licences netiek izsniegtas katru gadu. Pārsvarā LSFP iesniegtajos datos tiek minēti tieši licencētie audzēkņi, taču ir arī izņēmumi. Piemēram, Latvijas Riteņbraukšanas federācija licences izsniedz arī tiem jauniešiem, kuri nepārstāv federācijas biedrus. Turpretī Latvijas Peldēšanas federācija norāda ne tikai licencētos audzēkņus, kas piedalās sacensībās, bet arī tos, kas vienkārši nodarbojas ar peldēšanu. Ja gribam salīdzināt pēc Izglītības un zinātnes ministrijas datiem, tad atkal rodas problēma, jo ministrija uzskaita tikai sporta skolu audzēkņus, ignorējot bērnus un jauniešus sporta klubos. Bet atsevišķiem sporta veidiem, piemēram, futbolam, florbolam un cīņas sporta veidiem, tieši sporta klubos audzēkņu ir vairāk nekā sporta skolās. Turklāt IZM statistika ir par mācību gadu, nevis kalendāro gadu. Tādēļ bija jāsamierinās ar LSFP iesniegto statistiku, kas varbūt nav gluži precīza, taču vismaz norāda uz tendencēm.

VINGROŠANA, PELDĒŠANA, VIEGLATLĒTIKA

Apakšvirsrakstā minētie trīs sporta veidi bieži vien bērnam ir pirmās fizisko aktivitāšu nodarbības. Jo īpaši, tas attiecināms uz vingrošanu un peldēšanu, ar ko var sākt nodarboties jau trīs četru gadu vecumā, kamēr uz treniņiem vieglatlētikā bērni dodas sešu septiņu gadu vecumā. Latvijas Vingrošanas federācijas ģenerālsekretāre Natālija Prokofjeva stāsta, ka audzēkņu skaita stabilais kāpums izskaidrojams ar to, ka pieaugusi vecāku izpratne par sporta pozitīvo ietekmi uz veselību. Pirmo būtisko audzēkņu skaita pieaugumu tūkstošgades mijā deva ne tikai Igora Vihrova olimpiskais zelts Sidnejā un Jevgeņija Saproņeko olimpiskais sudrabs Atēnās, bet arī tas, ka meitenēm paplašinājās iespējas nodarboties ar mākslas vingrošanu. To savukārt var izskaidrot ar infrastruktūras attīstību. Ja tās nebūtu, tad arī Vihrovam un Saproņenko fiziski nebūtu kur atvērt savu klubu. Pašlaik pieprasījumu nosaka arī mūsdienu tendences – pie privātmājām slejas batuti, tādēļ nav jābrīnās, ka tieši batuta lēkšanā ir liels pieprasījums, kuru pagaidām pat nevar apmierināt atbilstošu treniņu apstākļu un treneru trūkuma dēļ.

Bērnu un jauniešu audzēkņu skaita svārstības sporta vingrošanā

Ar lieliem starptautiskiem panākumiem Latvijas peldētāji nevar lepoties, taču peldēšana ir viens no fiziskās sagatavotības bāzes sporta veidiem, tādēļ nodarbojošos skaits ir liels. Latvijas Peldēšanas federācijas prezidents Aivars Platonovs norāda, ka par popularitāti nebūtu jāsūdzas, jo pēc sporta skolu sniegtās informācijas visiem peldēt gribētājiem vietas nepietiekot. Par spīti tam, ka pēdējos trīs gados baseinu skaits Latvijā pieaudzis no 35 līdz teju 50. Un, šajā gadījumā vairs nav runa par bedrēm, kuras vasarā piepilda ar ūdeni, vai dīķiem ar baseina elementiem, kādus savulaik sporta bāzu reģistrā uzskaitīja Izglītības un zinātnes ministrija. Tomēr šī brīža baseinu skaita palielināšanās ieguvumus varēs novērtēt tikai pēc pieciem gadiem, uzskata Platonovs. Visbēdīgākā situācija esot Rīgā, īpaši, Zolitūdē, Ziepniekkalnā, Purvciemā un Juglā, tādēļ rīdzinieki drīzāk izvēlas braukt uz Inčukalnu vai Stopiņiem, nevis meklēt tuvāko baseinu galvaspilsētā.

Bērnu un jauniešu audzēkņu skaita svārstības peldēšanā

Visbēdīgākā situācija tieši Rīgā ir ne tikai peldēt gribētājiem, bet arī vieglatlētiem. 1965. gadā ekspluatācijā nodotā Rīgas Nacionālā sporta manēža ir piepildīta no rīta līdz vakaram, ierobežojot iespējas kvalitatīvam darbam. Turpretī novados manēžas parādās viena pēc otras. Latvijas Vieglatlētikas savienības valdes locekle, Balvu sporta skolas direktore Ludmila Beļikova atzīst, ka pēc jaunas bāzes nodošanas strauji aug pieprasījums, jo konkrētajā reģionā tā kļūst par modes lietu. Ne velti, vairums vieglatlētu nāk no lauku rajoniem. Cits novērojums liecina, ka vieglatlētiku nereti izvēlas mazāk nodrošinātu vecāku bērni.

Bērnu un jauniešu audzēkņu skaita svārstības vieglatlētikā

BRĪVĀ CĪŅA, BOKSS, DŽUDO, KARATĒ

Cīņas sporta veidus līdzīgi kā vingrošanu, peldēšanu un vieglatlētiku vecāki saviem bērniem bieži vien izvēlas kā vispārējās fiziskās sagatavotības attīstošas nodarbes. Brīvajā cīņā audzēkņu skaita svārstības senākā pagātnē bijušas neizskaidrojamas, kas, iespējams, saistīts ar paviršu skaitīšanas metodi. Cita lieta – lai gan brīvajā cīņā bērnus uzņem jau no trīs gadu vecuma, attīstot mazā cilvēka lokanību, veiklību un stāju, licences tiek izsniegtas tikai no 12 gadu vecuma. Latvijas Cīņas federācijas prezidents Dzintars Urbančiks uzskata, ka audzēkņu skaits visvairāk ir atkarīgs no infrastruktūras, jo vecāki savus bērnus vairs nevēlas vest uz pagrabiem. Viņš nenoliedz, ka sporta veida pieejamības dēļ brīvajai cīņai tiek mēģināts piesaistīt arī jauniešus no nelabvēlīgām ģimenēm. Tieši šiem bērniem un jauniešiem nereti visvairāk nepieciešama pieauguša cilvēka autoritāte trenera personā.

Šīgada Eiropas vicečempiones un pasaules čempionāta bronzas medaļas ieguvējas Anastasijas Grigorjevas pirmā trenere Ļubova Kopilova ar savu fanātismu aizrāvusi ne vienu vien bērnu un jaunieti Daugavpilī. Trenere uz ielas nekautrējas bērniem apvaicāties par viņu svaru un uzaicināt uz nodarbībām. Arī Grigorjeva sākotnēji no Kopilovas vairījusies, tomēr pēc vairākkārtējas pierunāšanas atgriezusies sporta zālē un tagad kļuvusi par godalgotu čempioni.

Cīņas sporta veidiem raksturīga gan treneru autoritāte, gan brālības sajūtas veidošanās. Pārfrāzējot kādu citu šodien populāru citātu, var teikt, ka cīņas sporta veidos nav bijušo sportistu. Tas savukārt ievelk sporta veidā nākamās paaudzes. Godalgoti cīkstoņi pēc karjeras beigām atver savas sporta skolas vai klubus, kas īpaši izteikti novērojams džudo, kur 2000. gada Sidnejas olimpisko spēļu bronzas medaļas ieguvējs Vsevolods Zeļonijs ir tikai viens no piemēriem. Tikmēr karatē popularitāti pēdējā laikā vairojusi sporta veida iekļaušana olimpisko spēļu programmā. Lieki piebilst, ka boksā vērojama Maira Brieža panākumu ietekme. Ja vēl džudo un boksa federāciju pārstāvji būtu atsaucīgāki, iespējams, varētu uzzināt vēl kādas nianses.

Bērnu un jauniešu audzēkņu skaita svārstības brīvajā cīņā

Bērnu un jauniešu audzēkņu skaita svārstības boksā

Bērnu un jauniešu audzēkņu skaita svārstības džudo

Bērnu un jauniešu audzēkņu skaita svārstības karatē

RITEŅBRAUKŠANA, BIATLONS, KANOE UN SMAIĻOŠANA, ORIENTĒŠANĀS

Minētajos sporta veidos īpaši liela nozīme ir laika apstākļiem, bet, ņemot vērā, ka pie mums "īsti nav ne ziemas, ne arī vasaras", tad šo sporta veidu pārstāvji ir pilnībā pakļauti dabas likumiem. Jā, biatlonā mums ir Andrejs Rastorgujevs, taču, aplūkojot audzēkņu skaitu šajā sporta veidā, viņa panākumu fenomens kļūst vēl grūtāk izskaidrojams. Latvijas Biatlona federācijas viceprezidents Gundars Upenieks skaidro, ka patieso audzēkņu skaitu ir grūti noteikt.

"Mums ir sešas sporta skolas un desmit biedri, bet liela daļa sportistu ir pieskaitāmi gan sporta skolai, gan klubam. Otra lieta – no 1. līdz 4. klasei bērni iziet tikai slēpošanas apmācību, bet pēc likuma ar mazkalibra ieroci var sākt šaut no 12 gadu vecuma. Jā, LSFP iesniegtais audzēkņu skaits ir aptuvens, taču tas būtiski neatšķiras no patiesā (2016. gadā ierakstīti 307, patiesībā esot 289). Audzēkņu skaits ir konstants, jo treneru ir tik, cik viņu ir. Jāņem vērā arī tas, ka biatlons ir lauku rajonu sporta veids, kur iedzīvotāju skaits nepalielinās. Turklāt ir jākonkurē ar telpu sporta veidiem," stāsta Upenieks. LBF viceprezidents uzskata, ka vienīgais veids, kā palielināt masveidību ir mākslīgo trašu skaita palielināšana, lai pašreizējo divu vietā tāda būtu katrai no sešām sporta skolām. Jo desmitiem bērnus regulāri vadāt uz treniņnometnēm ārzemēs tik un tā nevarēs atļauties. Turklāt grūti saskatīt arī bijušo sportistu degsmi un aizrautību rušināties savā sporta veidā, meklējot asnus piesalušajā augsnē.

Bērnu un jauniešu audzēkņu skaita svārstības biatlonā

Tikmēr riteņbraucējiem trūkst saulainu vai vismaz sausu dienu, kuras turklāt vēl ir par īsu, jo agri kļūst tumšs. Tas savukārt vēl vairāk paaugstina treniņu bīstamību, jo pa šoseju brauc ne tikai vieglās automašīnas, bet arī tranzīta transporta līdzekļi, kuri ne vienmēr respektē riteņbraucēju intereses. Riteņbraucējus obligāti jāpavada speciāli aprīkotai automašīnai, bet tas tikai palielina jau tā ne zemās izmaksas. Pēc LSFP iesniegtajiem datiem pēdējos trīs gados riteņbraukšanā bijis būtisks kritums, kam gan paši federācijas pārstāvji nepiekrīt un liek galdā citus aprēķinus. Tajos redzams, ka šosejas, MTB un BMX riteņbraukšanā izsniegto licenču skaits ir audzis. Šāda nesakritība skaidrojama ar to, ka licences var dabūt praktiski jebkurš, gribētājam obligāti nav jāpārstāv kādu no Latvijas Riteņbraukšanas federācijas biedriem.

Bērnu un jauniešu audzēkņu skaita svārstības riteņbraukšanā

Par spīti laika apstākļiem jāstrādā arī kanoe un smaiļošanas pārstāvjiem. Latvijas Kanoe federācijas viceprezidente Lelde Laure nenoliedz, ka Latvijas sportistu panākumi starptautiskajā arēnā nedod uzrāvienu audzēkņu skaita izteiksmē, jo ikvienam ir redzams, ka augstākajā līmenī konkurēt ar dienvidu zemju pārstāvjiem ir ļoti sarežģīti, bet nometnes siltajās zemēs maksā naudu. Tikmēr Latvijas Orientēšanās federācijas metodiķis Aigars Vārna skaidro, ka ar orientēšanos gada griezumā nodarbojas lielāks skaits bērnu un jauniešu, bet LSFP iesniegtajā statistikā minēti orientieristu datu bāzē reģistrēto – tātad regulāri aktīvo – skaits. Audzēkņu skaita stagnāciju Vārna pamato ar treneru trūkumu, ko rada valsts politika, nespējot motivēt cilvēkus izvēlēties trenera arodu.

Bērnu un jauniešu audzēkņu skaita svārstības kanoe un smaiļošanā

Bērnu un jauniešu audzēkņu skaita svārstības orientēšanās

P.S. Drīzumā publicēsim arī pētījuma 2. daļu.