Hu let the dogs out?

29. Olimpiādes spēļu galvaspilsētā ierados 6. augusta rītā ar nakts ātrvilcienu no Šanhajas. Iepriekšējā pēcpusdienā ceļš no Hainiņas, kur notika „Dimanta bumbas” turnīrs, līdz Šanhajai izvērtās daudz patīkamāks nekā turp. Ātrvilciens 120 kilometrus veica 50 minūtēs un vēlreiz mēroju metro ceļu uz pilsētas centrālo staciju. Tās laukuma apkārtnē debesīs ar pērkona grāvieniem līdzīgu troksni pārvietojas armijas iznīcinātāji, bet vilcienu monitoros vīdēja reklāmas ar barjersprinteri Ļu Sjanu.

Šanhajas un Pekinas metro sistēmās ir „Schindler” pacēlāji, lidostās „Thyssen Krupp” eskalatori, par „Maglev” jau teicu. Tāpēc nebija šaubu, ka nakts ceļojums ar vienu no pieciem Z ātrvilcieniem būs patīkams. Visi pieci sastāvi ar 18 vagoniem katrā rotāti ar Olimpisko spēļu simboliku „The Olympic train”, gaiteņos var iepazīties ar iepriekšējo spēļu galvenajiem stadioniem un Pekinas Olimpisko arhitektūru. Kupejā braucu kopā ar amerikāņu studentu Bredu, kurš dabūjis biļeti uz airēšanas sacensībām. 1300 km lielo attālumu vilciens bez pieturām veic 11,5 stundās.

Septiņos no rīta esmu Pekinā, caur kuras smoga klātajām debesīm vāri zvīļo saule. Kilometru gara taksometru rinda ātri uzņem brauktgribētājus. Cena ir nemainīgi patīkama – 2 juaņas par kilometru, iekāpšana 10 juaņas. Pilsēta izpletusies koncentrisku kvadrātu veidā, tās centrālo apjož pieci autostrāžu loki un tiek būvēts sestais.

Ierašanās viesnīcā nes vēl vienu patīkamu pārsteigumu. Iepriekš brīdinot, ka ieradīšos trīs dienas vēlāk nekā sākotnēji plānots, tieku pie labāka numura ar nepieciešamajām ērtībām. Tuvumā restorānu iela Sanlitun, Olimpiskā boksa arēna un Strādnieku stadions ar futbola laukumu. Pēc atpūtas ar lidostas ekspresi braucu uz 35 kilometru attālo lidostu.

Latvijas sieviešu basketbola valstsvienība 29. Olimpiādes spēļu galvaspilsētā ierodas vienā dienā ar Olimpisko lāpu, kura savā ceļā tika uznesta Everestā un šodien Lielajā Ķīnas mūrī. Nepatīkamus brīžus otrdien piedzīvojusi Ieva Tāre, bet darbs tik turpināts. Citādi meitenes ir priecīgas ierasties Olimpiskajā ciematā un ar patīkamu satraukumu veic akreditācijas procedūras, kas ļauj nokļūt pie vēl 200 valstu Olimpiešiem.

No Olimpiskā ciemata, kas atrodas „Zaļajā parkā”, starp ceturto un piekto pilsētas autoloku, dodos pastaigā uz dienvidiem. Netālu no ciemata atrodas Olimpisko spēļu lielveikals, tālāk Galvenais Preses centrs (MPC) un Starptautiskais TV centrs (IBC). Turpat aiz tiem ir viesnīca „Intercontinental”, kurā pēc dažām stundām jāierodas ASV vīriešu un sieviešu basketbola komandām. Pieeju viesnīcai sedz žogi un kontrolpunkti. Kā man paskaidro ASV valstsvienību preses cilvēki, prakse sniegt intervijas viesnīcās ir beigusies jau sen, taču ir citas iespējas.

Pāri ielai no piezvaigžņu viesnīcas sākas Olimpiskais parks. Gandrīz vienā rindā izvietojas Paukošanas arēna, Nacionālais iekštelpu stadions, Ūdens Kubs un „Putna Ligzda”, kur notiks atklāšanas ceremonija, maratona sacensību pēdējie metri un pārējo 44 vieglatlētikas medaļu komplektu izcīņa. Jo tuvāk „Putna ligzdai”, jo apkārt vairāk cilvēku. Atšķirībā no Šanhajas un Hainiņas, te mazāk redz „Addias”, „Rebok” un tamlīdzīgu „Daiņu un Gatu” pakaļdarinājumus. Reti kurš ķīnietis staigā zīmolu apģērbos, taču, salīdzinot ar laiku pirms 30 gadiem, izmaiņas ārējā izskatā, vismaz redzēto lielpilsētu iedzīvotāju vidū, ir grandiozas. Vairs nekādu pusmilitāru frenču, uniformētu cilvēku pārpilnība arī nav novērojama. Visur ir tikai policijas posteņi, vietām var redzēt civilos kārtības uzraugus ar sarkanajiem apsējiem, pie galvenajiem objektiem policijas SWAT (īpašo ieroču un taktikas) vienības. Bet kopumā tas nav tik uzkrītoši. Mao ģīmetnes var redzēt vien retā mazveikalā un Tjaņaņmiņa laukumā.

Ielās „Wolkswagen”, „Toyota”, „Renault” un citu marku auto, gastronomiskajā frontē visā pilsētā var atrast „Starbucks”, „KFC”, „Pizza Hut” un daudzu valstu virtuves piedāvājumu. Izvēlēti 300 restorāni, kas viesiem piedāvā ķīniešu virtuves izlasi.

Vakarā braucu uz „Wukesong” (taksists izrunā Ūkesong) Olimpisko basketbola arēnu, kas atrodas Rietumos, ceturtā loka iekšienē. 25 kilometru brauciens bez sastrēgumiem aizņem tikpat minūšu. Savukārt no Olimpiskā ciemata līdz arēnai ir 18 kilometru, kurus autobuss veic 20-25 minūtēs. Pie komandu autobusu ieejas brīvprātīgie sarunās ar ārzemniekiem labprāt pārbauda savas svešvalodu zināšanas. Olimpisko objektu tuvumā policisti stāv ar cieņu un par arēnu fotografēšanu neaizrāda. Tiesa, no infrastruktūras, valsts iestāžu un līdzīgu vietu iemūžināšanas atturos.

Uz galvenajām arēnām gana ērti iespējams nokļūt ar metro, turklāt pazemē ir kondicionieri un nav smoga radītās netīrības. Vaļējos apavos staigājot vairākas stundas, iznākumā redzama netīrumu kārta, līdz gaisa tīrībai pekiniešiem vēl jāpagaida. „Pekinā ir auksti”, taču ne augustā. Deviņos desmitos vakarā gaisa temperatūra joprojām ir +30. Saules neredzamību aizvieto mitrais gaiss un naktī tas neatdziest zemāk par +25.

Kopumā prezidenta Hu Dziņtao pilnvaru laikā ārpus Komunistiskās partijas monopola varas, valstī turpinās ekonomiskais uzplaukums un ārēji Pekina īpaši neatšķiras no Rietumu lielpilsētām (protams, ir mazāk attīstīti rajoni), bet pilsētnieku laipnība un pieklājība var ātri iekarot viesu simpātijas. Daudz ir arī nepilnību, piemēram, no YouTube var apskatīt vien titullapu, pastāv cenzūra un politiskās problēmas, taču šajā vietā tas nav jāapspriež. Ķīna spēlēm ir gatava un, pacietusi komunisma suņa murgus, raugās uz labākiem laikiem.

Turpmāk - kā basketbols maina Ķīnu.