Skujiņš par Parīzes 5. vietas nozīmi un šoferu attieksmi pret riteņbraucējiem

273 kilometrus garajā grupas braucienā pārliecinoši triumfēja beļģis Remko Evenepūls, triumfējot par spīti nepieciešamībai sacīkstes beigās nomainīt riteni. Sudrabu un bronzu izcīnīja mājinieki – Valentēns Maduā un Kristofs Laports. Cīņā par goda pjedestāla trešo pakāpienu iesaistījās vēl vairāki riteņbraucēji, ieskaitot Tomu Skujiņu, kurš finiša sprintā ierindojās piektajā vietā. Ņemot vērā konkurenci un sporta veida specifiku, tieši tas uzskatāms par Latvijas delegācijas augstvērtīgāko sasniegumu Parīzes olimpiskajās spēlēs. Kur piektā vieta liekama paša Skujiņa karjeras sasniegumu rangā?

"Domāju, tā ir diezgan līdzīga latiņa kā astotajai vietai pasaules čempionātā. Arī tur bija cīņa par medaļām. Ja godīgi, riteņbraukšanas gadījumā starp olimpiskajām spēlēm un pasaules čempionātu nav lielas atšķirības – skatoties uz to, kāds ir sastāvs, kāda ir cīņa. Jā, olimpiskās spēles tomēr ir lielāka skatuve, piektā vieta ir labāka par astoto, līdz ar to Parīzi liktu augstāk," sarunā ar portālu Sportacentrs.com skaitļoja Skujiņš. "Tad vēl ir otrā vieta šī gada "Strade Bianche". Vēsturiskas sacensības, finišs vēsturiskā vietā ar lieliem fanu pūļiem. Arī tas ir rezultāts, par ko es domāšu ilgi. Tie ir karjeras trīs augstākie rezultāti."

Skujiņš "Strade Bianche" palika tikai aiz Tadeja Pogačara, kurš šogad uzvarējis gan "Tour de France", gan "Giro d'Italia".

33 gadus vecais Skujiņš sešas reizes piedalījies "Tour de France". Lai gan kopvērtējuma kontekstā bijuši citi mērķi, viņam izdevies nodemonstrēt savas spējas atsevišķos posmos. 2020. gadā Latvijas riteņbraucējs vienā no posmiem ieguva otro vietu, bet debijā 2018. gadā kādu laiku Skujiņš brauca kalnu karaļa krekliņā. Šogad Skujiņš 18. posmā ierindojās ceturtajā vietā. Tautietis Krists Neilands tajā pašā posmā bija septītais.

Beļģa Evenepūla triumfs Parīzē nebija pārsteigums – Beļģija startēja ar četru spēcīgu riteņbraucēju komandu un jau pirms sākuma tika nosaukta par galveno favorīti. Riteņbraukšanā nedrīkst neatzīmēt komandas lomu, bet reizēs, kad jāsacenšas valsts kreklā, jābūt gatavam cīnīties arī vienatnē.

"Vai tas ir reāli? Jā. Ungārs, kurš izcīnīja ceturto vietu, arī brauca viens pats. Vai cīnīties var pilnvērtīgi? Noteikti, ka nē. Bez komandas ir daudz sarežģītāk. Vairāk izšķir veiksme un atbalsts no malas, līdz ar to cīnīties par visiem 100% nevari," skaidroja Skujiņš. "Mēs braucām sešas ar pusi stundas. Startā paņem līdzi divas dzēriena pudeles, bet distancei ar to nepietiek. Pašam jābrauc uz mašīnu pēc dzēriena, līdz ar to lieki patērē enerģiju. Turklāt nav rāciju, nevari pasaukt mašīnu. Sēdi peletona aizmugurē un gaidi. Komanda noderētu arī cīņā par pozīciju. Otrajā aplī, kad nācām uz kalnu, biju peletona otrajā daļā. Viņi uzbrūk, bet es nevaru atbildēt. Jāķer no muguras."

Latvija atbalsta mašīnu dalīja ar Igauniju. Arī kaimiņiem bija tikai viens braucējs – Madis Mihkelss. Līdz ar to bijusi vienošanās – ja viens dodas pakaļ dzērieniem, tad paņem arī otram. "Viņš aizbrauca divas reizes, es beigās neaizbraucu nevienu," teica Skujiņš. No braukāšanas ļāvusi izvairīties Latvijas atbalsta komanda, par barošanas punktu neievērošanu gan saņemot sodu – 700 Šveices frankus jeb 747 eiro. Tas bijis apzināts risks, un Skujiņš nosmejas – apmaiņā pret 15 pudelēm summa neizskatoties tik liela.

Salīdzinot ar citiem sporta veidiem, riteņbraukšanas faniem ir visnotaļ unikāla iespēja iespējas iepazīties ar mīļoto braucēju sacensību datiem. Nezināsim, kāds bija Stefena Karija pulss vai noskrieto metru daudzums olimpiskajā finālā. Taču iespējams aplūkot Skujiņa datus. Sešas ar pusi stundas ilgušajās sacensībās latvieša vidējais pulss bija 118 sitieni minūtē, vidējais ātrums – 42,4 kilometri stundā, bet patērētas 5498 kalorijas.

"Apmēram tikpat kaloriju, cik parasts cilvēks sadedzinātu divās ar pusi dienās. Mēs sešās ar pusi stundās izliekam tikpat enerģijas, cik cilvēks divās ar pusi dienās. Tas arī nozīmē, ka pirms sacensībām jāuzņem divu ar pusi dienu kalorijas. Rīsi, vista, vienkāršas lietas. Ne tik daudz dārzeņu, jo aizņem vietu vēderā un ilgāk gremojas," skaidroja Skujiņš.

"Tour de France" laikā uzturs starp dienām diži neatšķiras – pēc viena posma noslēguma jāsāk gatavoties nākamajam. Savukārt olimpiskās spēles pieļauj vaļības. "Parīze man bija sezonas pirmās lielās daļas noslēgums, līdz ar to varēju atļauties to, ko nevaru atļauties normālā gadījumā sezonas laikā. Vairāk saldumu, varbūt kāda alus pudele. Viss atkarīgs no noskaņojuma. Ja būtu jāgatavojas startēt arī nākamajā dienā, tad uzturs neatšķirtos," pauda riteņbraucējs, kuram dzimtajā Carnikavā otrdien tika sarīkota svinīga sagaidīšana.

Daudzdienu sacensību laikā atjaunošanās process tiek uztverts ļoti rūpīgi – sīkumu nav. "Tour de France" laikā sportistiem līdzi tiek vesti matrači, lai izslēgtu nejaušības faktoru, kas varētu pabojāt miegu un tādējādi arī sniegumu nākamajās dienās. Ja viesnīcas numuriņā nav kondicioniera, tad komandai līdzi ir savi pārvietojamie. Tiek darīts viss, lai riteņbraucēji būtu atpūtušies un varētu domāt tikai par asfaltu.

Olimpiskās spēles nāk ar saviem bonusiem. Iespējams aprunāties ar citiem Latvijas sportistiem, iespējams apmeklēt viņu startus. Skujiņa prioritātes bijušas 3x3 basketbols un pludmales volejbols. Nākamajā dienā pēc sava starta viņš pirmo reizi mūžā apmeklējis vieglatlētikas sacensības.

"Ļoti patika šīs olimpiskās spēles – tas, kāda bija organizētība, kāda bija Latvijas komanda, kāda bija atmosfēra ciematā. Baigi forši apskatīties, kur notiek 3x3, kur notiek bīčs. Olimpiskās spēles reti notiek pilsētas centrā pie vēsturiskiem pieminekļiem," teica Skujiņš. "Ģimenei atbraukt uz iepriekšējām olimpiskajām spēlēm bija nereāli, tagad citi attālumi. Varēju ģimeni arī ieaicināt ciematā."

Tokijas olimpiskajās spēlēs Skujiņš finišēja 22. vietā (Neilands 33.), savukārt Riodežaneiro trasē Skujiņam 59. vieta (Aleksejs Saramotins 46.).

Parīzes olimpisko spēļu organizatori pēc grupas brauciena norādīja, ka sacensības apmeklējuši 500 tūkstoši skatītāju. Skujiņš milzu pūļos ievērojis arī Latvijas karogus. "Redzēju jau neitrālajā startā, arī uz paša galvenā kalna bija karogs, kas izrotāts ar manu un Emīla [Liepiņa] vārdiem." Skujiņš zināja stāstīt, ka tie nav latvieši, bet gan ārzemnieki, kuri jūt līdzi tieši Latvijas riteņbraucējiem. Viņi apmeklējuši arī pasaules čempionātu Glāzgovā.

Vasaras sākumā Skujiņš pagarināja līgumu ar Pasaules tūres komandu "Lidl-Trek" līdz 2026. gadam.

Lai gan ikdienā Skujiņš dzīvo Eiropas dienvidos, pēc olimpiskajām spēlēm viņš iegriezies mājās. Tas nozīmē, ka olimpisko spēļu piektās vietas ieguvēju iespējama sastapt arī uz Latvijas ceļiem. Kāda ir Latvijas autovadītāju attieksme un kultūra pret riteņbraucējiem?

"Arvien vairāk un vairāk uz ceļa redzu riteņbraucējus, kas ir superpatīkami. Domāju, tas arī autovadītājiem palīdz saprast, kas ir labs un kas ir slikts. Nedomāju, ka tas ir ļaunprātīgi, bet dažreiz sanāk, ka auto nobrauc pārāk tuvu. Ja pats neesi kāpis uz riteņa, tad droši vien nezini, kāda ir sajūta," teica Skujiņš. "Man pašam nav gadījušies nekādi trakie starpgadījumi, bet ik pa laikam dzirdu par tādiem. Dažreiz liekas, ka tiek piemirsts: visi riteņbraucēji ir kādam bērni, daļa ir arī vecāki."

Skujiņš vērsa uzmanību uz "Latvian Cycling Girls", Latvijā pirmā sieviešu amatieru riteņbraukšanas kluba, centieniem panākt, lai tiktu ieviests likums, ka riteņbraucējus nepieciešams apdzīt vismaz pusotra metra attālumā, kā tas ir vairākās Eiropas valstīs.

"Būtu patīkami, ja kas tāds tiktu ieviests. Un būtu forši, ja policija to kontrolētu. Viens ir padarīt par likumu, pavisam kas cits – ievērot," secināja Skujiņš. Domājot par riteņbraucēju labsajūtu, viņš arī rakstījis Ropažu novada pašvaldībai ar aicinājumu noasfaltēt četrus piecus ceļa posmus, kas kopā sastāda 20 kilometrus un kas ļautu riteņbraucējiem izvairīties no Rīgas-Siguldas šosejas, tādējādi atvieglojot dzīvi arī šoferiem. Pagaidām Skujiņa iniciatīva gan nav sasniegusi dzirdīgas ausis.