Bertuks atlabst pēc operācijām un gatavojas pasaules čempionātam Latvijā

Kopš Edgara Bertuka 2012. gada panākumiem, kad viņš kāpa uz goda pjedestāla augstākā pakāpiena Šveicē, iegūstot Pasaules čempiona titulu vidējā distancē – orientēšanās sports Latvijā ir piedzīvojis uzplaukumu, arvien pieaugot skriešanas sporta lielajai popularitātei iedzīvotāju vidū. 2018. gada pasaules orientēšanās čempionāts norisināsies pie mums – Latvijā, aizvadot distances Rīgas ielās un Siguldā. Šim notikumam Edgars jau sācis nopietni gatavoties, par ko liecina šī gada Latvijas Čempiona tituls vidējā distancē, ko septembrī, pēc 11 gadu pauzes, viņš atguva Līgatnē.

Tomēr aizvadīto sezonu Edgars vērtē neviennozīmīgi, jo tajā piedzīvoti gan ļoti priekpilni brīži, gan arī lielas vilšanās: “Šī gada sākumā man tika veikta operācija hamstringa muskulim, kas bija hroniska trauma, liedzot pilnvērtīgi trenēties un sasniegt pasaules līmeņa rezultātus jau kopš 2014. gada. Rehabilitācijas posms bija ilgs un skriet atsāku tikai maija beigās, kad līdz PČ Igaunijā bija atlicis tikai mēnesis, tomēr Baltijas čempionāta stafetes sacensībās pierādīju sev un izlasei, ka varu startēt sastāvā un piedalīties arī Pasaules čempionātā”

Pēc šī pacēluma sekoja kritiens, jo sāpes Edgara kājā pamazām atgriezās un veicot tālākus izmeklējumus bija skaidrs – Latvijā veiktā operācija nav veikta pilnā apjomā un nav devusi vajadzīgos rezultātus. “Bija grūti sadzīvot ar šādu pavērsienu, jo pēc PČ biju plānojis atsākt pilnvērtīgus treniņus, lai sagatavotos sezonas atlikušajiem pasaules kausa posmiem un sāktu gatavoties nākamā gada PČ Siguldā. Izlēmu turpināt trenēties līdz pasaules kausa posmam, kas 9. septembrī norisinājās Cēsīs, kur, caur lielām grūtībām, kopā ar komandu izcīnījām augsto 5. vietu, bet jau 12. septembrī devos uz Somiju, lai veiktu vēl vienu operāciju,” tā aizvadītās sezonas sāpīgākos momentus atceras Edgars.

Viņš neslēpj, ka ir bijuši neskaitāmi brīži, kad gribējies visam pielikt punktu, tomēr tādos brīžos viņš vienmēr cenšas atcerēties par to, ka viņam ir dota iespēja darīt to, kas ļoti patīk un lieliski padodas: “Mēneša laikā, kopš operācijas Somijā esmu atbrīvojies no kruķiem un uzsācis ārstnieciskās vingrošanas kursu, kas ir ilgs process, jo slodze uz operēto muskuli ir jāpielāgo pakāpeniski un skriešana ir viena no aktivitātēm, kas uzliek vislielāko slodzi. Esmu atsācis treniņus baseinā, kombinācijā starp peldēšanu un skriešanu ūdenī, tādejādi mazinot slodzi uz kāju, bet drīz ceru saņemt fizioterapeita atļauju viegliem treniņiem uz velo trenažiera vai skriešanai uz speciāla bezgravitācijas skrejceliņa. Šobrīd jāsaprot cik veiksmīga bijusi otrā operācija, lai paredzētu turpmākās gaitas. Ja viss noritēs veiksmīgi – uz pirmo treniņnometni plānoju doties jau janvārī, bet to sapratīšu tikai atsākot pilnvērtīgi trenēties.”

Edgars ir viens no nedaudzajiem Latvijas orientieristiem, kurš visu laiku velta treniņiem. Tomēr bez veselības problēmām Edgars atzīst, ka radušies arī finansiālie sarežģījumi, jo pārtrūkusi sadarbība ar viņa ilggadējiem atbalstītājiem, tāpēc viņa profesionālās gaitas nākamā gada sezonā ir neskaidras. “Pie noteikuma, ka rehabilitācija iet pēc plāna un izdodas sakārtot finansiālo pusi, esmu nospraudis sev mērķi cīnīties par medaļu PČ stafetē un iekļūt labāko sešiniekā vidējā un garajā distancē”, tā nākamā gada mērķus komentē orientierists.

Šobrīd, pēc operācijām Edgaru bieži var sastapt Alūksnē, kur viņš audzis un beidzis Alūksnes Valsts ģimnāziju. Te viņš viesojas pie vecākiem, lai atgūtu spēkus un atgrieztos pie skriešanas. Savas sportista gaitas Edgars sācis tieši Alūksnē, jo viņa tētis bija arī viņa sporta skolotājs, tāpēc viņam bijusi iespēja izmēģināt teju visus sporta veidus, līdz 17 gadu vecumā sevi atradis orientēšanās sportā.

Orientēšanās ir izteikts izturības sporta veids, kura pamatā ir skriešana dažādos apvidos un tas ir arī ļoti individuāls – lai atrastu kontrolpunktus ir jāpaļaujas tikai un vienīgi uz sevi. “Orientēšanās ir cīņa pašam ar sevi, jo nav kāda, kam sekot, tomēr tā nebūt nav, ka tas ir izteikti individuāls. Ne velti tam piedēvēts ģimenes sporta statuss. Hobija līmenī ar to aizraujas gandrīz visi mani tuvākie radinieki un draugi. Liels paldies jāsaka maniem vecākiem, kas mani ievirzīja sportā, bez viņiem es nebūtu tur, kur esmu tagad. Tāpat arī noteikti Alūksne gan kā vieta, gan sabiedrība ietekmējusi manas izvēles, tā ir daļa no manis un es esmu daļa no Alūksnes. Pilsētas aktīvā sporta dzīve iedvesmo jauniešus, kuri ir pašā ceļa sākumā vai vēl tikai domā par tā iešanu. Šobrīd, ejot vai skrienot pa tiem pašiem ceļiem, kur aizsākās man sapnis par profesionālo sportu, ir sajūta, ka es joprojām jūtu tos soļu tūkstošus, kurus esmu savulaik te atstājis. Ļoti spilgti atceros Mežinieku biatlona trasi un krosa apli pie ģimnāzijas, tās ir vietas, kur bieži trenējos un klusā vientulībā sapņoju par lielajām sporta arēnām.”

Lai arī Edgars jau 10 gadus dzīvo Rīgā, māju sajūta viņu piemeklē katru reizi, kad viņš viesojas Alūksnē. Mazā ziemeļvidzemes pilsēta Alūksne ir mājas ne tikai Edgaram, bet arī tādiem olimpiešiem kā biatlonistam Andrejam Rastragujevam, maratonistei Ilona Marhelei, bobslejistam Intaram Dambim un daudziem citiem izciliem sportistiem. Konkrētas atbildes uz to, kas Alūksnē ir tik īpašs un kā tas saistīts ar sportistiem Edgaram nav: “Katram noteikti ir savs noslēpums. Šķiet, ka es tāpat kā citi zināmākie Alūksnes sportisti nākam no tās paaudzes, kurai gandrīz nekas netika dots par velti. Tas noteikti norūdīja un iemācīja būs reālistiem ikdienā. Man tas palīdzēja sapņot lielus sapņus, bet tajā pašā laikā stāvēt ar abām kājām uz zemes, apzināties ka panākumu pamatā ir neatlaidīgs darbs. Alūksnei kā mazpilsētai, protams, ir savs šarms, pat tagad, esot šeit viss liekas daudz mazāks izmēros kā to atceros. Te esot gandrīz katru reizi Alūksne mani pozitīvi pārsteidz ar kādu atjaunotu vēstures mantojuma daļu vai no jauna uzbūvētu sabiedrisko telpu. Tā ir patīkama tendence, kura vērojama arī citās Latvijas mazpilsētās un arvien biežāk iespēja par pārcelšanos uz kādu no šīm vietām šķiet arvien vilinošāka.”

Edgars dzīvesprieku un motivāciju gūst visā, kas saistās ar sportista dzīvesveidu: “Manā skatījumā motivācija ir daļa no talanta un dažkārt šķiet, ka tā cilvēkam vai nu ir vai nav. Tomēr bieži nākas redzēt kā cilvēki savas dzīves laikā spēj mainīties un daudz sasniegt kāda notikuma iedvesmoti un tas liek skatīties uz to visu no savādāka skatu punkta. Būt sportistam ir lieliska iespēja sevi nemitīgi pilnveidot gan fiziski, gan mentāli, ceļot un satikt interesantus un augsti motivētus cilvēkus. Domāju, ka līdzīgi jūtas visi tie, kuri kaut reizi pamēģinājuši sekot savam sapnim un šie cilvēki noteikti piekritīs man, ja teikšu, ka tādos brīžos motivācija atnāk pati. Protams, liela nozīme ir cilvēkiem apkārt un galvenokārt jau ģimenei. Man ir liels prieks, ka man ir bijusi iespēja iesaistīt savu ģimeni sporta gaitās un tā ir lieliska pieredze. Viņi mani ir vienmēr atbalstījuši, sevišķi svarīgi tas ir tādos brīžos, kad pa īstam noticēt savam mērķim neesmu varējis pat es pats.”

Raksta autors: Ritvars Podziņš