Motokrosa leģenda Leons Kozlovskis arī nākamgad turpinās startēt sacensībās

36 sezonās nomainās vairākas motokrosa braucēju paaudzes. Un joprojām tikai salīdzinoši nedaudziem ir izdevies braukt tik ātri kā Leonam un vēl mazākam skaitam — tik ilgi.

Kuri ir bijuši Tavi stiprākie konkurenti šo 36 gadu laikā? Kuras cīņas visvairāk palikušas atmiņā?

“Vistrakākā laikam bija ar Agri Ļitvinovu 1992. gadā. Mēs abi dominējām 125 kubikcentimetru klasē visu sezonu. Tur bija ļoti spēcīgs sastāvs, bet uzvaras dalījām mēs ar viņu. Vienu sacīksti vinnēja viņš, vienu es, tad atkal viņš, tad es.
Kurš būs čempions, tas brauks uz Nāciju motokrosu Austrālijā.
Iedomājies — tikko bijām padomju savienībā, un te pēķšņi tevi vedīs uz Austrāliju! Spiediens uz smadzenēm bija baigs. Un nevienu neinteresē — vai biji ātrāks, vai pārsiti riepu, vai nokrita ķēde — kurš ir čempions, tas brauc.
Pirms pēdējā posma man bija pāris punktu pārsvars, bet principā viss izšķīrās pēdējā braucienā — Ropažos, Vāveru trasē, 30 grādu karstumā.
Piebrauc pie starta un saproti — vai nu viņš vai nu es.
Gāju cauri tam meža posmam, mani sasita krustām šķērsām, izlidoju no trases… gar priedi novilku tā, ka norāvu mizu ar stūres galu… un aizmaucu tālāk.
Tur nebija citas iespējas — tajos 18 gados es biju pilnīgs širminieks.
Pēc tam jau bija Polijas laiks, Pasaules čempionāti, Gaujas kausi, bet tas viss jau bija tā kontrolējami, jau braucu ar kaut kādu saprātu laikam.
Tomēr šis pirmais tituls visvairāk palicis atmiņā. Mans pirmais lielais tituls.
Tāpēc ar 7. numuru braucu visu laiku — tajā gadā man tas bija un tā arī nes veiksmi visas karjeras garumā.”

Arī šī sezona nebija viegla. Tā atnesa vairākus negaidītus pavērsienus, asas cīņas un par čempiona titulu vajadzēja plēsties līdz pēdējā posma pēdējam braucienam.

Sezona sākas ar sacīkstēm Pilsblīdenē. No rīta vēl nekas neliecina par nepatikšanām — neviens no konkurentiem pa ziemu nekādus pārsteigumus nav sagatavojis, kvalifikācijā pārliecinoši ātrākais apļa laiks, tuvākie konkurenti piecu sekunžu attālumā.
Pirmais brauciens sākas līderpozīcijā, bet pēc dažiem apļiem motocikla aizmugure kļūst nesavācama — pārplīst riepa! Jā, nevis kamera, bet tieši riepa — kords pārplīsis un tā vairs neturās uz rata. Pabraukt nav iespējams, un Leons spiests izstāties.
Pēc tik negaidītas problēmas otrais brauciens tiek aizvadīts ar maksimālu atdevi — otrā vieta finišā atbrauc gandrīz minūti vēlāk.
Tomēr posma kopvērtējumā nākas palikt bez goda pjedestāla un samierināties ar tikai sesto vietu.
“Esam iedevuši handikapu konkurentiem,” pēc sacensībām saka Leons.

“Visi no manis gaida tikai uzvaru. No vienas puses, ja esi uzlicis to latiņu tik augstu, tev viņa jātur, bet no otras — kopš 1990. gada esmu bijis top 3, top 5 visu laiku. Nav bijusi tāda sezona, kad es vismaz kādu laiku nebūtu līderis.
Reizēm es tā pats pie sevis domāju, ka tu vari arī nogurt.
Man nāk klāt un prasa, kad brauksi MX1 klasē. Muļķīgs jautājums. Tad pajautājiet tiem Open klases 18, 20, 22gadniekiem, kāpēc viņi nebrauc MX1 vai MX2? Es esmu vinnējis gan MX1, gan MX2, visas klases pēc kārtas.
Šobrīd braucu, baudu motokrosu, bet es esmu traucēklis, tas 30gadnieks to nevar apēst.”

Latvijas čempionāta posms Aizputē. Open klasē ienākuši vairāki jauni un spēcīgi braucēji. Tomēr garām neviens joprojām netiek — labākais apļa laiks kvalifikācijā un uzvaras abos braucienos.

“Es pat gribētu saprast — tajā 20 - 25 gadu vecumā — cik ātri es varētu pabraukt ar tādu motociklu, kāds man ir tagad. Ja varētu salīdzināt apļa laikus… Iespējams, ātrums ir pat nācis klāt.
Mana braukšana nav būtiski mainījusies, reakcija, kustības tās pašas. Es tikai domāju vairāk — neeju tādā dullajā kā kādreiz. Manuprāt, 19 gados biju tikai dullāks, nevis ātrāks.”

Pēc tāda paša scenārija nedēļu vēlāk Leons aizvada arī sacīkstes Lubānā. Finišā neviena nav tuvāk par pus minūti.

“Galvenais ir atrast motivāciju strādāt fiziski. Jo es zinu — pie mana ātruma ir jābūt fiziskā kondīcijā. Ar acīm es saprotu, cik ātri varu braukt, bet ja sāks spēks beigties, tad sākas brīnumi.
Jābūt visu laiku tonusā ķermenim attiecībā pret to, ko tu vari izdarīt ar moci. Jāspēj visu laiku koncentrēties — ko vari pamainīt, kur aizlekt, kā pārlekt, kā bedres izbraukt. Citādi pienāk brīdis, kad cilvēks gāzi vēl tur, bet vairs neko nesaprot. No tā es mēģinu izvairīties. Tāpēc ja braucu otrais vai trešais, nepārmetiet man — es jūtu, ko varu un ko nevaru.
Bet uz nākamo sacīksti es varu atbraukt pilnīgi savādāks. Es izanalizēšu, ko neesmu izdarījis.”

Latvijas čempionāts Dobelē. Konkurence spēcīga, kvalifikācijā atkal pirmais, taču šoreiz otrā vieta zaudē tikai dažas sekundes desmitdaļas. Iespējams, jaunieši īpaši gatavojušies tieši šai trasei. Finālbraucienā pirmie četri apļi līderpozīcijā, bet tad… kritiens… ceļgals… trauma…
Pēc brīža uznāk pamatīgas lietusgāzes, trase applūst, tā vairs nav izbraucama, tiek pieņemts lēmums otros braucienus atcelt.

“Līkumā priekša iegāja dubļos, mocis apstājās, es lidoju pāri stūrei, bet kāja palika apakšā. Ar visu svaru izlauzu ceļgalu uz otru pusi. Izglāba mana stiprā kāja un ceļusargs, citādi būtu norautas saites. Piecēlos, jutu, ka baigi sāp, bet braucu — uzsitu vēl ātrāko apļa laiku. Bet tad vienā lecienā kāja vēlreiz aizgāja atpakaļ — tā kā stārķim uz otru pusi. Nejutu vairs celi. Nobijos, ka sezona būs beigusies, nobraucu malā.
Beigās saņēmos vēl dažus apļus novizināties — un labi, ka tā — tie 3 punkti sezonas beigās varēja būt izšķiroši.
Otro braucienu es nebūtu braucis, es jau biju ceļā. Bet beigās viss salikās — otros braucienus atcēla. Tiem stiprajiem jau palīdz arī kaut kas cits.”

Jau pēc divām nedēļām Leons ir atpakaļ uz starta Alojā. Par spīti sāpēm, izdodas izcīnīt uzvaru kvalifikācijā, taču atkal tikai dažu desmitdaļu pārsvars visa apļa garumā. Tomēr finālā darbs padarīts — divi braucieni, divas uzvaras.

Gan Neretā, gan Stelpes trasē vēl divas pirmās vietas. Sezonas sākumā konkurentiem atdotais handikaps sāk ievērojami samazināties.

“Stelpē bija karstums liels, tur jau zināju, ka nebūs variantu. 30 grādu. Citi “rubās ārā” — es zinu, cik viņi var izturēt.
Kaut arī fiziski trenējos salīdzinoši mazāk kā kādreiz, es kontrolēju savu ķermeni. Zinu, kad vajag paskriet, kad ar riteni pamīties. Trīs treniņi nedēļā. Un vismaz reizi nedēļā obligāti braucu ar moci. Kaut turpat savā trasē, kaut tikai pusstundu, bet jābrauc.
Treniņos nevizinos pa 3-4 apļiem, braucu salīdzinoši garus braucienus — 20 minūtes, pusstundu. Tie kas brauc ar mani kopā, jau zina — sūdi būs — ja pulkstenis ir pie manis un es kontrolēju brauciena ilgumu, tad noteikti pielikšu vēl dažas minūtes klāt.
Kad prasa, cik nobraucām, saku, pusstundu. Bet viņš sākumā teica, ka 20 minūtes neizturēs.
Sacensībās man nogurums ir mazāks nekā treniņos, māku tos braucienus salikt. Pēdējā laikā vairs nav bijis tā, ka nobraucu un vairs neko nesaprotu.”

Vaidavas kauss, Ape. 50. jubilejas sacīkste. Šīs sacensības vienmēr bijušas īpašas, un uzvarēt Vaidavas kausā ir īpašs panākums. Leons savu pirmo Vaidavas kausu izcīnīja jau pirms vairāk nekā 20 gadiem.
Šogad Open klasē 97 dalībnieki, konkurence milzīga. Kvalifikācijā divi kritieni un rezultātā tikai sestais apļa laiks. Tomēr pieredze dara savu — pirmais brauciens stabili trešajā vietā no starta līdz finišam, un abi līderi tikai pāris sekundes priekšā.
Otrais starts ne pārāk veiksmīgs, tomēr jau četru apļu laikā izdodas pakāpties līdz trešajai vietai. Leons uzstāda ātrākos apļa laikus, sākas cīņa par otro pozīciju. Leons tiek priekšā, līkuma izejā trajektorijas krustojas… kritiens, finišā ceturtais.
Abu braucienu summā trešais goda pjedestāja pakāpiens.

“Piebloķēja mani, nokritu. Viss kārtībā — tas ir motokross, viņa vietā es būtu rīkojies tāpat,” Leons noskaņots optimistiski. Tomēr kopvērtējuma handikaps atkal sāk palielināties.

“Ja man prasa, ko es vairs negribu, tad tā ir brutāla cīņa — es gribu tīru motokrosu, mēs varam piespiest viens otru, piekantēt, bet ja jāuzmanās, lai kāds tev ar pilnu gāzi neieliek sānos, to es vairs negribu. Tāpēc vairs nebraucu ne MX1, ne MX2 klasēs — kaut arī joprojām tur daudzus varētu apdzīt, bet es zinu, kāds es pats biju tajā vecumā, man vairs to nevajag.”

Pēc Apes līdz pat sezonas beigām neviens vairs garām netiek — Leons izcīna uzvaras gan Stelpē, gan divās Madonas sacīkstēs, nodrošinot sev titulu MX 50+ klasē.

“Man pietiek uzvaru, es visu esmu izcīnījis. Bet man patīk braukt ar moci, es mīlu šo sporta veidu. Jūtos kā zivs ūdenī — braucu un man sanāk viegli.”

— Bet Tev taču vajag to pirmo vietu. Nav gandarījuma, ja esi otrais?

“Jā. Tad man ir pohas. Tad es analizēju, kāpēc. Lai cik stipram konkurentam būtu zaudējis, es vienmēr mēģināšu saprast, kāpēc.”

Cīņa Open klases čempionātā paliek atklāta līdz pat sezonas pēdējam posmam Cēsīs.
Kvalifikācijā uzvara, bet no starta Leons aizbrauc ceturtais. Pēc diviem apļiem izdodas pakāpties līdz trešajai vietai.

“Pārsita brillēm plēvi, nevarēju vairs notīrīt. Ar grūtībām redzēju trasi. Nevaru piebraukt tieši aizmugurē — apdzīšana jāizplāno laicīgi.”

Vēl divus apļus vēlāk Leons jau otrais un tuvojas līderim. Pēdējie apļi. Priekšā parādās atpalicēji, cīņa par pirmo vietu turpinās pamatīgā burzmā, Leons izvirzās vadībā, konkurents izbrauc ārpus trases, nogriežot trases posmu pāri nožogojumam atgriežas šķērsām priekšā un turpina braucienu it kā nekas nebūtu noticis. Finišs. Leons otrais, taču pārliecināts, ka pēc tāda manevra tiesneši visu noliks savās vietās.
Diemžēl tiesnešu lēmums neseko. Otrā vieta braucienā un 7 punkti čempionāta kopvērtējumā šķir pirmo vietu no otrās.

“Ja pirms sacīkstes nav stresa, tas nozīmē, ka tu neesi gatavs cīņai, tu neesi gatavs nekam. Uztraukumam jābūt.
Daudzi man pārmet, ka esmu nopietns, nesmaidu. Bet es fokusējos savam darbam, es zinu, cik tas ir bīstams, esmu pietiekami daudz savu ķermeni salauzis.
Pēc finiša cita lieta, bet pirms sacīkstēm es nepļāpāju — daudz domāju, obligāti izstaigāju trasi, tas man ļoti palīdz.
Tāpēc bieži eju ar savu kantaino ģīmi, ne ar vienu nerunājos, un tad daudziem šķiet — o, tas nu gan ir sadomājies! Bet es vienkārši daru savu darbu.
Neskraidu pa boksiem, nečupojos, man ir savs autobuss, savi cilvēki apkārt, sava pasaule. Man tas ir ļoti svarīgi. Ja tas tiek izsists… atzīšos, Dobelē šogad biju izsists.”

Pēdējais finālbrauciens 2023. gada sezonā. Starts, otrā vieta, pirmā vieta, finišs, čempiona tituls izcīnīts! Piecas uzvaras septiņos Latvijas čempionāta posmos Open klasē, vēl uzvarētas četras no piecām sacīkstēm MX50+ klasē.

“Es braukšu tik ilgi, kamēr no tā jutīšu baudu un kaifu. Man motokross ir interesants — katru reizi trase ir savādāka, katru reizi kaut kas mainās. Man tas visu laiku rada prieku — braukt ar moci.
Mēs katrs darām savu darbu, ko mākam vislabāk. Man ir savs motoklubs, man ir divas trases, man visapkārt ir motokross un te es redzu sevi. Negribu kļūt par kapteini lidmašīnā vai fūres šoferi, zinu, ka man nebūs interesanti. Labāk es savu dzīvi mēģināšu nodzīvot tā, lai man visu laiku ir interesanti.”

Nāksies apbēdināt tos, kuri gaida, kad Leons paies malā un viņiem atbrīvosies vieta uz pjedestāla. Arī savā 37. sezonā viņš turpinās darīt to, ko mīl un ko prot vislabāk — braukt motokrosu. Turpinās būt par atskaites punktu un iedvesmas avotu daudziem, daudziem braucējiem un vēl lielākam skaitam līdzjutēju.
Ja kāds grib viņu apdzīt, tad ar 100% garantiju var teikt — viegli tas nebūs.

Informāciju sagatavoja:
Ģirts Timrots