Ivo Šteinbergs: mērķi ar laiku mainās, bet uzvarēt gribas vienmēr

Šajā sezonā Ivo ir atvēris ''jaunu lappusi'' savā motokrosa karjerā - vada Latvijas/Zviedrijas profesionālu komandu ''CEC I.S. Racing'', trenējas kopā ar komandu, un ir lieliskā formā, ko apliecina pirms nedēļas izcīnītā trešā vieta MX Pro klasē ''Monster Energy Superkauss'' pirmajā posmā. Aicinājām Ivo uz nelielu sarunu, kurā atskatīsimies gan uz notikumiem pirms desmit gadiem, gan pārrunāsim šodienas motokrosa aktualitātes.

Kā atceries dienu pirms desmit gadiem?

Jāsāk ar to, ka brīžiem neticas, cik ātri laiks aizskrējis. Diena, protams, bija īpaša - tas bija pirmais tāda mēroga solo motokrosa notikums Latvijā. Ja par emocijām, tad viss noritēja samērā gludi - no manis neviens neko īpaši negaidīja, taču tas notika. Psiholoģiski bija viegli, nekāda spiediena.

Negaidīja motokrosa sabiedrība un fani, bet vai pats ticēji?

Jā, viennozīmīgi! Es arī tagad ticu tiem mērķiem, ko esmu uzstādījis. Ne vienmēr tos izklāstu citiem, bet iekšēji tie visu laiku ir. Mainās, gadiem ejot, bet ir. Bez tā nevar, ja nav ticības pašam sev, tad nav jēga ko uzsākt.

Tu esi izgājis cauri motokrosa ''virtuvei'', kas mainījies motokrosā šo desmit gadu laikā?

Nevar tik viennozīīgi atbildēt, kas mainījies. Esmu redzējis kā lietas notiek šeit - Eiropā, esmu bijis arī ASV, un jāsecina, ka izmainas notiek, bet ne tik ļoti, lai tās sauktu par kardinālām. Protams, ienāk arvien jauni sportisti, taču vēl nesen ar Bobriševu un Nāglu (Krievijas sportists Jevgeņijs Bobriševs un Vācijas pārstāvis Maksimilians Nāgls) atcerējāmies kā sacentāmies 85cm3 klasē. Itkā laiks pagājis, bet daudzi uzvārdi ir zināmi jau vairāk kā desmit gadus.

Vai, tavuprāt, motokross nekļūst ''jaunāks'' un toni nenosaka arvien jaunāki un jaunāki sportisti?

Gan jā, gan nē. Ir supertalanti kā Rokzens un Herlings, kuri jau sešpadsmit gados spēja nokļūt virsotnē, taču ir arī tādi piemēri kā holandietis Marks De Reuvers, kurš tikko, startējot pirmajā PČ posmā šosezon, ielauzās pirmajā desmitniekā MXGP klasē. Un viņam ir pāri trīsdesmit. Vai, piemēram, Čads Rīds, kurš uzvarēja vienā no Amerikas superkrosa posmiem, 32 gadu vecumā. Es teikšu tā: jaunie sevi piesaka skaļi, bet arī ar nosacīti ''vecajiem'' ir jārēķinās. Motokross ir sporta veids, kurā daudz ko nosaka pieredze, domāšana, un ir skaidrs, ka paliekot vecākam šī bagāža krājas. Paskatieties kaut vai uz Lauri Freibergu - viņam ir lieliska fiziskā forma, ''acis deg'' un viņš savu vietu nevienam tāpat nedāvinās, bet, kas attiecas uz pieredzi, tad tās viņam ir ļoti, ļoti daudz. Līdzīgi ir ar mani, es katru gadu atklāju ko jaunu motokrosā un kļūstu gudrāks. Es pat teiktu, ka jūtos komfortablāk kā pirms desmit gadiem, kad izcīnīju jau minēto titulu.

Skatījos uz Lauri un Tevi Valmieras ''Superkauss'' posmā un piezagās doma: kur jūs ņemat šo motivāciju, ja reiz spējat priecāties par izcīnītajām godalgotajām vietām pat atsevišķos braucienos?

Izcīnīt labas vietas vienmēr ir patīkami - jebkurā vietā, laikā un sacensībās. Man šķiet, ka tas nevar pazust nekad. Šīs uzvaras jau ir tās, kas mums liek trenēties, riskēt un būt tajā visā iekšā. Neslēpšu, ka mana personīgā motivācija daļēja balstās uz vēlmi pierādīt sevi tiem, kas mani jau sen ir ''norakstījuši''. Par prieku sev un par spīti skeptiķiem. Priekš sevis esmu sapratis, ka ir smagi jāstrādā. Klusi, mierīgi, bez skaļiem paziņojumiem un tad šis pārsteiguma moments ir vēl lielāks. Apkārt dzirdi jautājumus: kā, vai tad viņš vēl vispār brauc un trenējas? Jā, klusu, mierīgi - trenējos, braucu un daudziem pat varbūt pat prātā neienāk, cik pēdējos četros mēnešos ir ieguldīts darbs. Protams, ar laiku mainās prioritātes, taču uzvarēt gribas vienmēr.

Tagad mazliet pie komandas - Tu šodien sevi vairāk uzskati par motokrosa funkcionāru vai sportistu?

Arī nav viennozīmīgas atbildes. Protams, darbs ar komandu aizņem ļoti daudz laika, taču sportista ''dzirkstele'' manī nav izdzisusi. Kā jau teicu - iespējams, vairs nav tik ambiciozi mērķi, lai ''maltos'' pa visaugstākās raudzes sacensībām, taču braukt un uzvarēt joprojām gribas. Iespēju robežās to arī daru un darīšu.

Kā nonāci līdz sadarbībai ar zviedriem?

Motokrosa pasaule nav ļoti liela. Viens otru pazīst un tā caur draugiem nonācu pie šīs sadarbības. Var arī teikt, ka Zviedrijā atradu ''dzirdīgas ausis'' idejām, kuras diemžēl Latvijā patreiz realizēt ir ļoti, ļoti grūti, vai pat neiespējami.

Pastāsti mazliet par Zviedrijas čempionāta formātu, kurā piedalījāties pirms ''Superkauss'' posma.

Tur, kā jau tas Skandināvijā ierasts, viss notiek ļoti augstā līmenī. Startē četras klases - 125cm3, MX2, MX1 un sievietes. Dalībnieku skaits milzīgs - tā piemēram MX1 klasē kvalifikācijā piedalījās vairāk kā 70 sportisti un tikai 30 tiek pie starta finālbraucienos. Tātad, vairāk kā puse dodas mājās pēc kvalifikācijas. Šāda masveidība ceļ sacensību prestižu un konkurence ceļ sportisko līmeni. Pirmie 20 braucēji ir ļoti līdzīgas meistarības un cīņa par godalgām ārkārtīgi sīva. Tā pat arī pārējās trijās klasēs. No malas raugoties Zviedrijas modelis ir tas uz ko latviešiem būtu jātiecas.

Kas ir tās būtiskās atšķirības starp Zviedriju un Latviju?

Pirmais, kas iekrīt acīs - spēcīgie un labi nodrošinātie klubi. Tiešām, tas ir acīmredzami. Taču tam ir arī zināms pamats - klubiem ir ļoti liels atbalsts no vietējiem motociklu un citu motopreču ražotāju pārstāvjiem. Dīleri ir vieni no galvenajiem klubu sponsoriem un viņi šo sportisko cīņu trasē uztver kā cīņu par tirgu. Tas ir ļoti svarīgi. Komandas pārstāv konkrētas motociklu markas, tās savā starpā cīnās par ražotāju ieskaiti - līdz ar to viss ir labi noorganizēts un pievilcīgs arī citiem reklāmdevējiem un potenciālajiem sponsoriem. Latvijā ir mazliet savādāk - šeit par motokrosa popularizēšanu vairāk rūpējas sacensību organizators kā komandas. Tas būtu jāmaina, taču noteikti jāatzīmē, ka pēdējos gados situācija ir mainījusies uz labo pusi. Noteikti jāpiemin arī dīleru atbalsts, es uzskatu, ka šeit tas ir minimāls un nepietiekams. Ir sajūta, ka dīleriem ir radīta nosacīta ''komforta zona'' no kuras viņi nav gatavi izkāpt. Tā ir īstermiņa domāšana, kas nenesīs augļus nākotnē.

Kādi ir komandas sportiskie mērķi šajā sezonā?

Komanda ir jauna un katram no sportistiem ir uzstādīti mērķi. Toms Macuks startē jaunizveidotajā EMX300 klasē un viņam sezonas beigās vajadzētu būt medaļās. Pamazām progresē zviedrs Edijs Hjortmarkers, kurš startē MX2 klasē pasaules čempionātā. Viņam ir divdesmit gadu un pēdējais laiks ielekt ''vilcienā''. Kā viņš ar šo ''vilcienu'' sadzīvos, skatīsimies. Pagaidām izskatās, ka progress ir un lēnām viņš tuvojas top20 MX2 klasē. Rihards Bārenis brauc ar 125cm3 motociklu un arī viņš ir progresējis, taču vēl ļoti, ļoti daudz jāstradā.

Kā Tu vērtē jaunizveidoto EMX300 klasi?

Ja Luongo ir izdomājis, ka tāda klase ir vajadzīga, tad ceru, ka viņi pie tās arī piestrādās. Kā piemēru var minēt EMX150 klasi, kurā šogad dalībnieku skaits ir audzis divas reizes, ceru, ka EMX300 klasē jau Lommelā būs vismaz 25 dalībnieki.

Vai Tomam ''sēžoties'' atpakaļ uz divtaktu motocikla netiek samazinātas izredzes pacīnīties par vietu izlasē startam Nāciju motokrosā?

Pirmajā vietā visas sezonas garumā ir individuālie mērķi - Toma gadījumā Eiropas čempionāts. Zināmā mērā to var uzskatīt par mazu solīti atpakaļ, taču izlasē vienalga brauks labākie. Nedomāju, ka motociklam būs izšķiroša nozīme. Valmieras Superkausā varbūt trase nebija tik piemērota divtakterim, taču paskatīsimies kā ies Tomam, piemēram, Viļakā... Jebkurā gadījumā, uzsvēršu vēlreiz, izlasē jābrauc un es ticu, ka brauks Latvijas labākie sportisti - katram ir dota iespēja sevi sezonas gaitā apliecināt. Jau tagad redzu, ka izvēlēties nebūs viegli...

Ko lai Tev sarunas beigās novēl?

Lai izdodas realizēt tos plānus, kas ir galvā, bet par kuriem negribas skaļi runāt. Saistība arī ar motokrosa lietām šeit pat uz vietas.

To tad arī novēlam un noslegumā: kad skatītāji jūsu komandu nākamreiz redzēs startējam pašmāju trasēs?

Būsim jūnijā Viļakā uz Latvijas čempionāta posmu un noteikti septembrī ''Superkauss'' finālā Saldū!