Paši pirmsākumi

2008-05-14 11:18 Jānis Cīrulis

@ciiruls

Tuvojoties Latvijas II Olimpiādei ieskatīsimies vēsturē – šoreiz pirmskara periods un laiks līdz Neatkarības atgūšanai.

Latvieši vienmēr pratuši radīt sev svētkus, gan dziedot, gan dejojot, gan sportojot. Jau tūdaļ pēc Latvijas valsts izveidošanas sports ieguva svarīgu nozīmi valsts attīstībā. Sportiskā centība un mērķi bija tikpat lieli, cik ticība savai valstij. Tieši tādēļ, kad 1920. gadā sportisti visā pasaule gatavojās pirmajām pēckara olimpiskajām spēlēm, delegāciju uz Beļģijas pilsētu Antverpeni gribēja sūtīt arī Latvija. 1920. gada jūlijā Rīgā vieglatlētu un svarcēlāju atlases noteica olimpiskās vienības kandidātus, taču atšķirībā no kaimiņvalsts Igaunijas, latvieši uz olimpiskajām spēlēm togad netika, jo saskaņā ar Olimpisko hartu sportistus spēlēm varēja pieteikt tikai Nacionālā olimpiskā komiteja, kas tolaik Latvijā vēl nebija nodibināta.

1920. gada 22. augustā 15 sporta organizāciju pārstāvji nodibināja Latvijas Pagaidu olimpisko komiteju, kas, lai kompensētu netikšanu uz Antverpenes olimpiskajām spēlēm, no 1920. gada 19. līdz 26. septembrim Rīgā sarīkoja I Latvijas Vispārējos sporta svētkus. 19. septembrī visa Rīga tika izrotāta ar karogiem, sveicot 343 sacensību dalībniekus un aptuveni 8000 skatītājus, kuri bija sapulcējušies II Rīgas Riteņbraucēju biedrības sporta laukumā (tagadējā Rīgas 49. vidusskolas teritorija). Uz sacensību atklāšanu bija ieradušās arī valsts augstākās amatpersonas – Satversmes sapulces priekšsēdētājs Jānis Čakste, ministru prezidents Kārlis Ulmanis, ārlietu ministrs Zigfrīds Meierovics un citas tolaik sabiedrībā ievērojamas un cienījamas personas. Tolaik sacensības notika desmit sporta veidos: boksā, burāšanā, futbolā, grieķu romiešu cīņā, jāšanā, riteņbraukšanā, svarcelšanā, šaušanā vieglatlētikā, vingrošanā un peldēšanā. Peldēšanu tomēr nācās atcelt, jo ūdens Daugavā jau bija pārāk auksts.

I Latvijas Vispārējo sporta svētku rezultāti tika ieskaitīti par Latvijas valsts pirmajiem rekordiem. 1920. gadā sporta svētku uzvarētājiem tika piešķirts neparasts tituls „pirmcīkstonis”, taču, sākot ar 1921. gadu, sporta spēļu uzvarētāju titulu pārdēvēja - „Latvijas meistars”. Šo titulu 1920. gadā ieguva arī vairāki vēlākie olimpisko spēļu dalībnieki: Jānis Polis un Rūdolfs Ronis (grieķu romiešu cīņa), Kārlis Leilands (svarcelšana), Vilis Cimmermanis, Alfrēds Kalniņš, Teodors Sukatnieks (vieglatlētika) un Jānis Daliņš (soļotājs). I Latvijas Vispārējie sporta svētki bija tā laika Latvijas lielākais kompleksais sporta sarīkojums. Šādi sporta svētki galvaspilsētā Rīgā līdz 1940. gadam tika rīkoti vēl sešas reizes – 1921., 1923., 1927., 1931., 1935., un 1939. gadā.

Arī pēc 1945. gada sporta dzīve neapstājās. PSRS laikā par lielāko tā laika sporta notikumu kļuva LPSR spartakiāde, kas pulcēja spēcīgākos sportistus no visiem toreizējās Latvijas PSR reģioniem. Uzvara spartakiādē bija liels sasniegums, jo bija sava veida atlases posms ceļā uz lielo PSRS Tautu spartakiādi, kurā piedalījās tikai labākie sportisti no visas PSRS. PSRS Tautu spartakiādes uzvarētāji tika iekļauti PSRS izlasē, un ieguva iespēju startēt pasaules čempionātos un pasaules olimpiskajās spēlēs.