Jūs jau droši vien esiet lasījuši manas žēlabas, cik grūti strādāt jebkurai vērtēšanas komisijai! It sevišķi situācijā, kad gandrīz visi “dzied” šķībi. Divi desmiti jaunu čaļu skrien veselu stundu un par visiem kopā samet Flerī vārtos tikai vienu ripu… Ko man te vārtēt? Lai gan no otras puses tas pat ir labi. Jo svētdien te Stokholmā mani sasniedza ziņa, varbūt – fake - , ka es esot pārāk dāsns tērvetnieku dalītājs un, ja tā ilgi turpināšoties, tad kādam atsvaidzinošo šķidrumu ražotājam starp Jelgavu un Dobeli būšot baigi jāpaaugstina darba ražīgums…