Pirmdien mani pamodināja nevis Stokholmā vīterojušās lakstīgalas, bet bērnu čalas no kaimiņos esošā bērnudārza. Pie viena atgādinot, ka man kāds parāds vēl no pagājušās nedēļas. Ka neesmu izdarījis savu svarīgāko svētdienas darbu. Ka pēc 5:1 uzvaras pret Slovākiju neesmu sadalījis, cik kuram pienākas “tērvetnieku”. Nezinu, varbūt arī kādu reizi drīkstētu izlaist, kaut vai slimības dēļ. Vai sakarā ar nestabilo mentālo stāvokli. Nu iemeslus es varētu izdomāt kaut duci, bet Rīgā ir tāds cilvēks kā Jānis Celmiņš, kurš pēc katras spēles gaida un palīdz man uzturēt kārtību “tērvetnieku” noliktavā.