Nerunāt ar medijiem? Viedokļus piedāvā Latvijas izlašu mentālie treneri

Profesionālā sporta sastāvdaļa jau krietnu laiku ir arī publicitātes veidošana, un sportistiem jārēķinās ar aicinājumiem uz intervijām plašsaziņas medijos. Ne vienmēr gan ir pienākums uz aicinājumu atsaukties apstiprinoši, un dažreiz lielāku publicitāti pat iegūst tie, kuri piesaka medijiem boikotu.

To var droši attiecināt arī uz šīs nedēļas sākumu Latvijas hokeja izlasē, kas pēc divu gadu pārtraukuma savā treniņnometnē sagaidīja Elvi Merzļikinu, NHL kluba Kolumbusas "Blue Jackets" nu jau ilggadējo vārtsargu. Merzļikins ieradās uz sarunu ar medijiem, taču sarunas vietā viņš izteicās pats, norādot uz līdzjutēju negācijām, kuras, viņaprāt, veido vietējo mediju publikācijas par viņu. Merzļikins norādīja, ka izplatījies arguments, ka viņš "neesot labs komandas biedrs", un to viņš noraidīja, uzskatot to par sagrozītu priekšstatu. Savā uzrunā Merzļikins, kurš Latviju pārstāvējis piecos PČ, arī apliecināja, ka šī bija viņa pirmā un pēdējā intervija.

Skaidrs, ka līdz ar to Merzļikina ierašanās Latvijas izlasē ieguva vēl lielāku uzmanību un radīja jaunus jautājumus, vismaz mediju un līdzjutēju vidū. Taču ko tas nozīmē pašai komandai? Vai šādas situācijas vispār ir treneru pārdomās un kā (vai) ar tām tiek strādāts? To vaicājām cilvēkiem, kuru CV atrodams ieraksts "Latvijas izlases psiholoģiskās sagatavotības treneris". Mārtiņš Martinsons vairākus gadus bija Latvijas basketbola izlases treneru kolektīvā pie galvenā trenera Ainara Bagatska, kamēr Edgars Pukinsks, bijušais LFF ģenerālsekretārs, bija Latvijas futbola izlases mentālais treneris galvenā trenera Daiņa Kazakeviča vadībā.

"Treneriem jābūt priecīgiem, ja Elvis izlemj nerunāt ar medijiem"

"Elvis ir tiešs, tāds ir viņa raksturs. Jūtams, ka tur ir kaut kāds aizvainojums. Šādā veidā viņš šo aizvainojumu mēģina un vēlas noņemt," sacīja Mārtiņš Martinsons, FranklinCovey dibinātājs Latvijā, komandu koučs. "Nevar teikt, ka pēdējās divas sezonas viņam būtu bijušas izcilas, un viņam tam visam bija jāiziet cauri. Kāpēc viņš tā rīkojās, viņš vislabāk atbildēs pats. Mans ieteikums viņam – nepatērēt sociālo tīklu saturu un koncentrēties tikai un vienīgi darbam: šobrīd treniņiem, bet pēcāk arī spēlēm pasaules čempionātā. Esmu pārliecināts, ka tas šobrīd viņam arī ir galvenais – labas emocijas un foršs čempionāts. Mēs zinām, ka viņš var spēlēt labi."

"Viņš pats savā vēstījumā atkārto, ka viņš zina un apzinās, kāds viņš ir. Viņš ir tiešs, un daudziem tas nepatīk," turpināja Martinsons. "Viņš saka, ko viņš domā, un to, kā viņš redz šo situāciju. Visās komandās ir veči, kuri runā, un ir tādi, kuri čurā biksēs no tā. Ir tādi, kuri neatzīst savas kļūdas, bet Elvis sauc lietas īstajos vārdos. Skaidrs, ka tādi, kas runā tiešu valodu, nereti apkārtējiem nepatīk. Jo vairāk komandā tādu cilvēku, kuri spēj runāt tiešu valodu, jo komanda ir spēcīgāka."

Kā šādā situācijā rīkoties un reaģēt treneriem un pārējai komandai? "Treneriem jābūt priecīgiem, ja Elvis izlemj nerunāt ar medijiem. Viņš šobrīd koncentrēsies darbam un savām lietām, netērējot enerģiju blakus lietām," atbildēja Martinsons. "Izlases vārtsargu treneris ir Artūrs Irbe, kuram arī ir spēcīgs raksturs, esmu drošs, ka viņi šo visu ir izrunājuši. Arī Irbem ir mugurkauls un domāju, ka viņi šo visu spēj izrunāt. Elvim šobrīd ir nepieciešams skaidrs signāls, ko komanda no viņa sagaida. Ja viņš spēj izpildīt to, ko no viņa prasa, viss kārtībā. Ja ne, sēdēsi malā vai nebrauksi uz čempionātu. Vīrs un vārds – tieša valoda. Arī treneri mēdz būt ļoti dažādi, taču Irbe atstāj ļoti labu iespaidu."

"Jāsaprot, ka Elvis izdzīvo sarežģītu dzīves posmu. Pirms ilgāka laika aizgāja viņa ļoti tuvs draugs, Elvim veidojas ģimene, ir ģimenes pieaugums, spēle neiet… viss kopā. Un tam visam klāt vēl mediji viņu pārprot. Kaut kas tiek nepareizi vai neprecīzi izrauts no konteksta. Tas viss atstāj sekas. Rezumē: novēlu Elvim nesēdēt sociālajos tīklos, koncentrēties darbam un sasniegt rezultātu. Ja tas viss būs, tad mēs visi būsim priecīgi!" novēlēja bijušais Latvijas basketbola izlases treneris.

"Trenera fokusam noteikti jābūt palīdzēt spēlētājam nonākt pie problēmas saknes"

"Uzreiz pateikšu, ka pārāk maz zinu par Elvi Merzļikinu kā cilvēku, lai kaut ko specifiski vērtētu," sacīja Edgars Pukinsks, bijušais Latvijas futbola izlases mentālais koučs. "Varu tikai piedāvāt savu redzējumu no malas, kā arī aptuveni ieskicēt, kā es pats strādātu ar līdzīgu situāciju. Viņa pirmdienas publiskajā uzrunā redzams aizvainojums, turklāt tāds aizvainojums, kas nav radies 1-2 dienu laikā, bet gan krājies jau ilgāku laiku, un tam apakšā varētu būt daudz kas dziļāks, bet - es neesmu bijis tik tuvu Merzļikinam, lai varētu par to sīkāk spekulēt."

"Trenera skatupunkts šeit ir parasti ir šāds - tiek aicināti spēlētāji, kuri ar savām prasmēm un fizisko kondīciju sniedz komandai labumu, un tiek aicināti arī spēlētāji, kuri ir labi komandas biedri un palīdz saturēt kolektīvu kopā. Trenerim ir svarīgi izvērtēt, vai kāda spēlētāja iekļaušana izlasē nebojātu mikroklimatu, un komandu sporta veidos ir biežas situācijas, ka cilvēks tiek uzaicināts uz izlasi tieši savas klātbūtnes dēļ. Piemēri Latvijas futbola izlasē? Piemēram, Ikaunieks, Gutkovskis, kad bija traumas, tāpat tika aicināti pievienoties komandai. Māris Verpakovskis pēc futbolista karjeras beigām, kad viņš brauca uz spēlēm kopā ar izlasi, bija ļoti svarīgs mikroklimata veidotājs ar savu klātbūtni vien," sacīja Pukinsks.

Futbola izlašu mačos un turnīros komunikāciju ar medijiem regulē UEFA un FIFA noteikumi, un Pukinsks norādīja, ka futbola izlasē šādu mediju boikotu pieteikt īsti nevarētu, tiesa, viņš piekrita, ka, ja reiz spēlētājam ir šāda nostāja, tad viņš to varētu mierīgi realizēt bez šāda publiska pieteikuma, proti, vienkārši atsakot intervijām.

"Te gan stāsts ir par to, ka tevi jau neaicina uz interviju kā privātpersonu, tevi aicina kā Latvijas izlases spēlētāju. Saprotu, ka reizēm ir grūti nodalīt, kad tu kā persona pārstāvi pats sevi, kad - savu klubu un kad savu izlasi, bet tas tomēr jāņem vērā," turpināja Pukinsks. "Izlases treneriem tā nevar būt ideāla situācija, jo lēmums nerunāt ar medijiem jau nav situācijas risinājums, tā drīzāk ir aiziešana no problēmas saknes, un, ja reiz situācija nav atrisināta, tad arī treniņos un spēlēs ielikt visus 100% no sevis ir ļoti sarežģīti."

Kā viņš rīkotos līdzīgā situācijā kā mentālais treneris? "Censtos saprast situācijas pamatu, aiziet līdz problēmas saknei. Saprast, kādēļ šis spīts ir ieslēdzies un kādu iespaidu tas atstāj. Noteikti neatstātu to pašplūsmā. Taču fokuss noteikti būtu palīdzēt spēlētājam. Tas nebūtu tā, ka tiešos vārdos iebilstu viņa lēmumam nerunāt ar medijiem, bet gan vaicātu tieši kādēļ viņš pieņēmis šādu lēmumu un vai viņam ir pārliecība, ka tas ir risinājums, nevis problēmas atstāšana karājoties gaisā tepat blakus? Vaicātu viņa viedokli, kā tas varētu ietekmēt pārējās komandas noskaņojumu. Proti, censtos palīdzēt viņam pašam dabiski nonākt pie secinājuma, kādus rezultātus nes šāds lēmums. Taču beigu beigās tā tik un tā ir katra paša personīga izvēle."