Daugaviņš par mentālo veselību: "Komandas ārsts sēdēja blakus, kamēr aizmiegu"

Katru dienu sevi jāpierāda, bet cilvēcību zaudēt nevajag

Profesionāla sportista dzīve ir aizraujoša: hobiju esi izvēlējies par savu darbu, ja tiec augstākajā līmenī – tev labi maksā, turklāt ir iespēja apceļot pasauli un iepazīt foršus cilvēkus, kas nāk komplektā ar spēlēšanu komandā. Taču sportistam un arī viņa ģimenei ar daudz ko ir jāiemācās sadzīvot un daudz kas jāziedo, un šo aspektu līdzjutēji no malas neredz.

“Man ir daudzi grūtie brīži bijuši. Jau kopš bērnu hokeja laikiem ilgstoši jādzīvo vienam tālu no mājām, tagad arī biju prom trīs gadus bez sievas, bez bērniem. Meitas satiku tikai skolas brīvlaikā. Un jautājums, cik ilgi tu tā izvelc. Pats es to izvēlējos, nevienu brīdi neesmu nožēlojis, tas ir bijis foršs laiks, bet pietiek,” saka Kaspars Daugaviņš.

Līdz lielas naudas pelnīšanai visaugstākajā līmenī nonāk apmēram 1 % sportistu, bet liela nauda nozīmē arī lielus izaicinājumus. Kur liela nauda, tur lielas prasības un daudz tādu, kas gatavi tevi aizstāt, ja nespēsi parādīt vislabāko sniegumu. Daugaviņš atzīst, ka materiālās vērtības viņam nekad nav bijušas galvenās, viņam svarīgāks ir cilvēciskais faktors. “Ir svarīgi redzēt, ka komandas biedram iet slikti, paprasīt, kas noticis, vai kādas problēmas mājās, jo tās vienmēr pārnesas līdzi uz laukumu,” saka ilggadējais izlases kapteinis.

Arī pašam nav trūcis mentāla lūzuma punktu: “Jau pats pirmais brauciens prom no mājām pēc 9. klases, kad nokļuvu Krievijā CSKA sistēmā, bija grūts: drastiski noteikumi, dzīve unikāli sliktos apstākļos, spēlēt tiku maz, un pēc sezonas man pateica paldies par darbu, kaut arī līgums vēl nebija beidzies. Atgriezos mājās izmisumā – te esi labākais, bet tur kā uz ārzemnieku skatījās tikai šķībi. Nonācu dziļās pārdomās, vai vispār turpināt spēlēt. Man patika mācīties, es skolā labi mācījos, un jau biju izlēmis velīt visu laiku mācībām. Tomēr tētis iedrošināja, ka jāpacīnās. Visiem sportistiem ir savas grūtības, un tāpēc ir svarīgi, lai apkārt būtu cilvēki, kas to redz un saprot. Man tāds cilvēks bija tētis.”

Cik viegli ir būt nesalaužamam laukumā?

Skatītāji pierod pie uzvarām, un zaudētāji nevienam nepatīk. Kā ar to sadzīvot profesionālajā sportā? “Tā ir visgrūtākā daļa,” saka Kaspars Daugaviņš. “Ir bijušas sezonas, kad ir kritumi, bet tā ir treneru pieredze un atbildība – salikt to puzli tā, lai uzvaras nāk. Arī apkārt ir jābūt līdzīgi domājošiem cilvēkiem, lai neļautu negatīvismam izplatīties komandā. Sporta līdzjutēji nav piekasīgi tāpat vien, viņi redz, ka kaut kas komandas iekšienē nav kārtībā. Taču es arī džekiem Slovākijā teicu – tās sezonas, kad iet labi, nav tās, ko visi atceras. Atceras, kad iet smagi un grūti, bet tu atrodi veidu, kā piecelties, iziet laukumā un uzvarēt. Tā rodas leģendas. Bet pa vienam to izdarīt nevar.”

Vai vājums sportā ir pieļaujams?

Daugaviņš no vājuma nav baidījies: “Spēlējot KHL, man pēkšņi ne no šā, ne no tā sākās panikas lēkmes. Bija bail iet gulēt, nevarēju aizmigt, mēnešiem ar to cīnījos. Man pat komandas ārsts sēdēja blakus, kamēr aizmiegu, un es nebaidījos to lūgt. Prasīju komandas biedriem, vai kādam tā ir bijis, atradu vienu. Ja nebūtu prasījis, nezinātu. Viņš pastāstīja par savi pieredzi, – man palika vieglāk. Parunāju ar psihologu, – palika vēl vieglāk. Runāju par to arī ar žurnālistiem, un pēc tam jau Latvijas izlasē kāds pienāca par to pašu parunāties. No tā nav jākautrējas. Mums ir tik daudz pienākumu uzlikti laukumā, ka netiekam galā ne vien ar hokeju, bet reizēm arī ar pārējo dzīvi ārpus tā.”

Vai hokejisti ir dzelzs vīri? Divas stundas laukumā – jā, bet beidzas spēle un sākas realitāte ar ģimenēm, attiecībām, ikdienas problēmām, tāpēc ir svarīgi runāt, saka Daugaviņš. Pieredzējušiem spēlētājiem jābūt tiem, kuri jau pašā sākumā pamana, ka ar komandas biedru notiek kaut kas nelāgs.
“Mūsdienās ir tik daudz iespēju saņemt palīdzību, pat ja ļoti negribas, lai komanda uzzinātu, aizej vismaz pie psihologa kaut kur ārpusē. Domāju, gan šīs iespējas, gan tas, ka sportisti kļūst arvien izglītotāki, veicina arī to, ka arvien mazāk sportistu pēc karjeras beigām nodzeras vai pazaudē sevi,” saka Daugaviņš.

Vai dzelzs vīrs arī mājās?

“Mājās es esmu es. Sieva jau arī redz, ja esmu saguris. Tā ir mijiedarbība, kas ģimenes dzīvē ir normāla, ka otrs paņem vairāk uz sevi, ja redz, ka nav labi,” saka Daugaviņš. “Ar bērniem ir jāpavada laiks, lai viņiem veidojas kopīgas atmiņas. Esmu pat uz treniņu aizgājis ar uzkrāsotiem nagiem vai uzlīmi uz pieres, bet tas jau tikai parāda komandas biedriem, ka man mājās viss ir labi.”

Informāciju sagatavoja
Evija Sparāne
"Reitan Convenience Latvia" mārketinga un komunikācijas vadītāja