Matulis prāto: zaudēt slovākiem – tas vēl nav pasaules gals!
13. maija pusnakts tuvošanās Rīgā bija kā... bēres. Pat cienījamas latvju sievietes “Arēnu Rīga” pameta lādējoties: “Nu, kur tas redzēts? Spēles glābšanai lielajā vairākumā galvenais treneris laukumā laiž Šveices otrās līgas spēlētāju! Kad jaspēlē pašiem labākajiem!” Jā, šī minūte astoņas sekundes tiešām bija traģiska – spēlējot piecatā pret trijiem uzbrūkošā komanda tā arī neuzmeta pa vārtiem...
Pietrūka aukstasinības, pietrūka meistarības? Droši vien. Vai varēja būt savādāk? Ja dzīvojam mūsu iedomātajā pasaulē, tad noteikti jā. Redz, šajā Slovākijas izlasē taču vispār nav vārtsargu! Bet mums grūti izvēlēties, kurš labākais matadors – Zviedrijas otrās līgas čempions Kristers Gudļevskis, jaunais Amerikas iekarotājs Artūrs Šilovs vai Šveicē dažus simtus kilogramu sieru apēdušais Ivars Punnenovs. Ja slovākiem ļoti vajadzētu, tad mēs vienu no trim varētu aizdot viņiem. Un kas gan ir šī Slovākijas izlase? Bez lielām zvaigznēm, trim šosezon NHL pabijušajiem kopā nospēlējot tikai trīsdemit spēļu. Salīdzinot abu izlašu sastāvus, uz papīra favorīts bija Latvija. Sezonas statistikas cipari labāki bija lielākai daļai mūsu spēlētāju. Slovākiem – kāds ducis (faktiski – deviņi) no Čehijas ekstralīgas. Kur tikai Libors Hudāčeks (20+12) var konkurēt ar Robertu Bukartu (21+26). Pārējie? Nu tā. Vairāk klavieru pienesēji nevis rapsodiju spēlētāji... Nu nepiebēra jau šie klavieru nesēji pilnus Šilova vārtus, divas ripas vien iemeta. Bet ar to pilnīgi pietika uzvarai. Un droši vien arī spēlēšanai ceturtdaļfinālā.
Visu šo sezonu un arī krietni pirms tam gaudoju, ka mums nav ripu metēju. Zviedrijā tas izdodas Rodrigo Ābolam (19+22), Robertu Bukartu jau pieminēju. Un tad nāk divi “vācieši” – Kaspars Daugaviņš (21+28) un Miks Indrašis (9+20). Te esmu spiests taisīt mazu atkāpi. Visa šī ciparu jūra attiecas uz šo trīs valstu regulārajiem čempionātiem. Bet Stenlija un citus kausus saņem tās komandas, kurām ir vecis, kurš iemet tieši tad, kad visvairāk vajag. Kā Vācijas otrās līgas spēlētājs Oļegs Znaroks 1996. gadā Eindhovenā Šveices izlases vārtos. Ko šis kvartets izdarīja Vācijas, Čehijas un Zviedrijas “play-off”. Abi “vācieši” tur nemaz netika, Ābols zviedru izslēgšanas spēlēs palika bez iemestā gola (13, 0+6), Bukarts Čehijā arī vairs nebija “Vitkovice” līderis (10, 3+1). Šveices čempions Deniss Smirnovs piecpadsmit spēles bija noturīgs (0+0), divus piespēļu punktus nopelnot 16. spēlē (18, 0+2). Metēji bija citi (Hartikainens, Ūmarks, Vātanens, Tēmerness), taču Latvijas izlasē viņi nedrīkst spēlēt. Visu sezonu Šveices otrajā līgā uguņoja Toms Andersons (18+47), taču pārspēlēs par tikšanu augstāk – NL – Toms vairs nebija lielais uguņotājs (6, 2+3), Lašedefonas klubam zaudējot Peteri Numelina “Ajoie”. Ar milzu cerībām gaidījām no Amerikas glābēju Rūdolfu Balceru: atbrauks Rūdis un visu nokārtos! Kā 2018. gadā Herningā un vispār visos turnīros Latvijas izlases kreklā. A kas? Rūdis bija savas komandas vilcējs Kaldera kausā? Nebija gan, piecās Sirakūzu “Crunch” spēlēs nopelnot vienu piespēles punktu. Tad kurš lai met tās ripas Slovākijas izlases vārtos?
Visu iepriekš rakstīto un daudz vēl neuzrakstītā nevienam pieminētajam nevajag uztvert kā personīgu apvainojumu, bet, ja mēs gribam (gribējām?) savā mājas čempionātā spēlēt ceturtdaļfinālā, tad lietas jāsauc īstajos vārdos. Slovākijas izlase 13. maijā bija pelnīijusi uzvarēt. Skumjākais visā šajā stāstā ir tas, ka viņiem tiešām šī ij ne tuvu nebija stiprākā izlase. Pretējā nometnē, proti, mums. Ar ko Vītoliņš vēl varēja papildināt Latvijas izlasi? Nu, labi, kolēģis Ulvis Brože iestājas par Eduardu Tralmaku no AHL, es gribēju kaut vai starp kandidātiem redzēt Dānijas čempionāta otro rezultatīvāko spēlētāju Gunāru Skvorcovu (22+27). Praktiski visi spēcīgākie bija uz strīpas. Kas tad mums vēl ir? Visvairāk pietrūka Zemgus Girgensona. Stenlija kausā aizņemts ir Teodors Bļugers, Kaldera kausā – Kristiāns Rubīns. Elvis Merzļikins šopavasar īsti nebūtu lielais varonis. Un tas principā arī viss. Kas ir skumjākais šā rakstiņa secinājums: Latvijas izlase ar gandrīz labāko sastāvu vairs nav spējīga uzvarēt stipri novājināto Slovākijas izlasi.
Skaidrs, ka šis 1:2 zaudējums nav pasaules gals. Kā pēc kāda no zaudējumiem 2013. gada čempionātā Helsinkos teica Teds Nolans: “Hokejs ir tikai spēle! Īstā dzīve rit ārpus šīs halles.”
Vai Harijs Vītoliņš un viņa banda jau norakstāmi? Teorētiski nē. Jāuzvar trīs nabagi (norvēģi, slovēņi, kazahi), jācer, ka šveicieši piebeigs slovākus un tad – 23. maijā mēs ar divu vārtu pārsvaru uzvaram Šveici un spēlējam ceturtdaļfinālā.
Noderīgas lietas:
PČ jaunumi, komentāri un viedokļi
PČ kalendārs un rezultāti
MAXIMA prognožu spēle
WILLIAM HILL eksperti un prognozes
TIKKURILA kolorītākais Latvijas hokejists
Baudi PČ hokejā lielākajā sporta bārā Latvijā O'LEARYS
+2 [+] [-]
-4 [+] [-]
+7 [+] [-]
-2 [+] [-]
+3 [+] [-]
+1 [+] [-]
+2 [+] [-]
+1 [+] [-]
+1 [+] [-]
-3 [+] [-]
-1 [+] [-]
Koļa Jeļisejevs ir pārdevās, tādiem nav vieta LV izlasē.
[+] [-]
[+] [-]
nav jau vairs to mesiju, uz kuriem gaidīt kā glābējiem
šiem pašiem vien nāksies noturēties divīzijā un cerēt uz ko vairāk
nu un haris... viņš nav īstajā vietā un laikā
[+] [-]
-1 [+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]