Kalniņš: "Galvenais mērķis - būt par pirmo numuru krievu klubā"

Sākot sarunu, gribēju pavaicāt, vai esi paguvis atpūsties, taču sezona "Jokerit" beidzās 9. martā, bet tu pats laukumā neesi bijis vairāk nekā mēnesi.
Spēlējis neesmu ļoti sen. Atpūties biju jau pirms "play-off" (smejas)! Šobrīd par atpūtu un nogurumu tiešām nevaru sūdzēties. Gagarina kausā diemžēl neuzspēlēju, bet ko padarīsi – tāds ir sports.

Kāpēc neuzspēlēji?
Trenera lēmums (smaida). Biju 100% gatavs spēlēt, bet treneri lēma, ka nē.

Biji sliktāks par Andešu Lindbeku?
Nedomāju. Konkrētu iemeslu, kāpēc nespēlēju, nezinu. Pēc sezonas lielajā sapulcē vārtsargu trenerim tā arī pajautāju: "Varbūt tev šis būs nepatīkams jautājums, bet kāpēc "play-off" nenospēlēju nevienu maču?" Atbildēja, ka tas bija kopīgs treneru lēmums.

Trīs gadi Helsinkos aiz muguras – atvadu banketu komandas biedriem sarīkoji?
Nē, nesarīkoju gan. Bija tāda... Nezinu, vai to vispār varētu nosaukt par pasēdēšanu. Somijā arī ir ierobežojumi – līdz cikiem drīkst un cik daudz cilvēku. Iegājām saunā, izdzērām pāris aliņus un pa mājām. Nebija nobeigums, kāds ierasts pēc sezonas – visi kārtīgi notusē un tad pēc divām trim dienām ir pēdējā sapulce.

Runājot par sēriju pret Jaroslavļas "Lokomotiv", kurā nespēlēji, vispār varējāt aizķerties? Kas pietrūka?
Daudz kas pietrūka. Piemēram, nekaunība "Lokomotiv" vārtu priekšā. Sezonas laikā 60-70% golu iemetām no vārtu priekšas – cīnījāmies par atlēkušajām ripām vai nosedzām vārtsargam redzamību. Darbs vārtu priekšā bija iemesls, kāpēc iemetām daudz. Gagarina kausā no tā gandrīz neko mūsu izpildījumā neredzējām. Treneris pats atzina, ka zaudējām arī taktiski. "Lokomotiv" vienkārši mūs izslēdza – viņi zināja, ko sagaidīt no mūsu spēles, un spēlēja ļoti labi aizsardzībā. Nevarējām neko parādīt. Šie ir divi tādi faktori, kas ļoti ietekmē spēli.

Tātad variantu uzvarēt "Lokomotiv" nebija?
Nu jā, 0-4 sērijā – nekādu baigo variantu nebija. Čaļi zināja, ka var iemest, bet "Lokomotiv" tik labi spēlēja aizsardzībā, ka tikt pie momentiem bija grūti. Lielākā daļa metienu bija no ne bīstamām pozīcijām. Līdz ar to vārtsargam viegli spēlēt.

Kura komanda iegūs Gagarina kausu?
Domāju, Kazaņas "Ak Bars". Ja viņi nospēlēs kā pret mums, kad spēlējām Kazaņā. Pret mums pirmajā spēlē viņi parādīja fantastisku hokeju. Šķita – ne Maskavas CSKA, ne kāda cita komanda nestāv ne tuvumā.

Parunāsim par tevi pašu. Cik apmierināts esi par savu sezonu individuāli?
Sezona nebija slikta, bet arī ne laba. Pēc sajūtām – viduvēja. Sanāca pat četras reizes būt karantīnā, bija arī viena maza trauma. Kopumā izlaidu 50 dienas, bet sezonā, rupji rēķinot, ir 250 dienas. Tātad izlaista viena piektā daļa. Nevienā brīdī man nebija sajūtas, ka sezona ir ieskrējusies. Kā sākām regulāro sezonu, nospēlējām mačus un labi jutāmies, tā sākās Covid-19 piedzīvojumi. Kā kontaktpersona nonācu karantīnā, tas atsvieda atpakaļ. Pēc tam atkal ieskrējos, spēle iet no rokas, viss labi un uzvaras nāk, bet tad atkal – kontaktpersona un sēžu desmit dienas mājās. Tā četras reizes. Sezonas laikā īsti neieskrējos. Nebija sajūtas, ka esmu noķēris ritmu. Tas nospēlēja par sliktu man, un pieļauju, ka šī iemesla dēļ sezonas beigas man nebija labas un Gagarina kausā neaizvadīju nevienu maču.

Tādā ziņā jau droši vien būtu bijis pat labi izslimot vīrusu – vairs nebūtu jādodas karantīnā.
Gaidīju jau – nu būs, tūlīt, tūlīt būšu pozitīvs. Kā nebija, tā nebija. Sēdēju blakus inficētiem, pat vienreiz sanāca padzerties no pudeles komandas biedram, kuram nākamajā dienā bija pozitīvas analīzes.

"Jokerit" komandā Kalniņš aizvadīja 116 regulārā čempionāta un 11 "play-off" spēles. Foto: "Jokerit"

Izvērtējot statistiku, kāda tev trīs gados bijusi "Jokerit" komandā, šosezon bija vissliktākie rādītāji.
Jā, noteikti. Bija arī vismazāk uzvaru. Zaudējumu pamatlaikā bija tikpat daudz, cik pirmajā sezonā, taču uzvaru gan bija mazāk. Kā jau minēju, nepaspēju ieskrieties, kā jau atkal bija jāsēž mājās. Tas noteikti ietekmēja, bet tas nevar būt attaisnojums. Vajadzēja spēlēt labāk.

Trīs sezonu laikā par vietu "Jokerit" vārtos tev bija trīs lielie konkurenti – Raiens Zapolskis, Anti Niemi un Lindbeks. Trīs konkurenti un viens Jānis Kalniņš. Kurš no šiem trim vīriem bija spēcīgākais?
Domāju, Lindbeks. Kad spēlēju ar Zapolski, viņam spēle galīgi negāja tā kā iepriekšējās sezonās. Uzvaras nekrājās, kaut arī Raiens ļoti centās. Tajā sezonā Zapolskim nevedās, un situācija par cīņu vārtos noteikti būtu citādāka, ja spēle viņam būtu izdevusies. Spēle negāja no rokas, uzvaras nekrājās, un tas bija acīmredzami, ka treneri Gagarina kausā koncentrējās uz mani. Savukārt Niemi – būsim atklāti – jau Nacionālajā hokeja līgā pēdējās sezonas nebija tās labākās. Atbraucot uz "Jokerit", arī viņam sezonas sākumā uzvaras nekrājās. Ja treneris ielika mani vārtos, mēs uzvarējām. Bija nepieciešami punkti, jo sezonas ievadā bijām ārpus "play-off" zonas. Treneris lika mani vārtos, nāca uzvaras, un tā visa sezona aizgāja. Par šo sezonu stāsts bija citādāks. Man šķiet, Lindbeks jau uzreiz saķēra Covid-19, tāpēc viņam nebija tik lielas dīdīšanās šurpu-turpu. Uz sezonas beigām Andešam bija nopietnāka trauma, viņš bija ārā uz 5-6 nedēļām. Tobrīd man bija jāspēlē daudz, taču tik un tā, ja nemaldos, nācās sēdēt vienā karantīnā un guvu nelielu savainojumu. Tādēļ laiku, kuru man vajadzēja izmantot, nemaz īsti nesanāca izmantot. Lindbekam sezona bija laba, taču neteiktu, ka izcila. Tāpat kā man.

Ko iemācījies no šiem trim vārtsargiem?
Vienmēr jau var paskatīties, ko otrs vārtsargs dara tādu, kas viņam atsevišķos brīžos var palīdzēt. Pirmajā sezonā no Raiena iemācījos aktīvāk spēlēt ar rokām, kā tas ir somu vārtsargu skolā. Savukārt no Niemi varēja vairāk apgūt spēli aiz vārtiem. Hokejā aiz vārtiem ieviesa trapeci, kas vairs neļāva iet pakaļ ripai uz stūriem. Niemi Ziemeļamerikā jau sen tā bija spēlējis, tāpēc kopā ar "Jokerit" vārtsargu treneri varējām pamācīties. Arī no Lindbeka bija lietas, ko varēju iegūt, piemēram, spēle ar nūju. Andešs ar nūju spēlē ļoti labi, tas viņam ir liels pluss.

Tev stāsts ar "Jokerit" ir noslēdzies pavisam? Piemēram, kapteinis Pēters Regins arī pērn atstāja komandu, bet septembrī tomēr atgriezās.
Vismaz nākamās sezonas kontekstā pavisam noteikti. Runāju ar ["Jokerit" vadītāju] Jari Kurri, kurš teica, ka neietilpstu viņu nākamās sezonas plānos. Nav ne jausmas, kuru vārtsargu viņi parakstīs. Cik sapratu, varētu būt tā, ka viņi paraksta kādu jaunāku vārtsargu, kurš būtu ar mieru spēlēt par minimālo KHL algu, līdz ar to "Jokerit" budžetā būtu vieta viena vai divu spēlētāju piesaistīšanai. Pēc izslēgšanas turnīra "Jokerit" vadība grib pamainīt komandas kopskatu.

Kāpēc tad nepaliec Helsinkos? Tas bija kluba lēmums?
Varētu teikt – abpusējs. Sezonas laikā pats redzēju, ka galvenais treneris nesliecas mani likt vārtos tik bieži kā es gribētu. Tāpēc sāku domāt, ka kaut ko vajadzētu pamainīt. Uz sezonas beigām bija skaidrs, ka arī "Jokerit" negrib turpināt sadarbību. Šo var nosaukt par labu atrisinājumu abām pusēm.

Nebija žēl?
Nē, nebija. Trīs sezonas tur pavadītas – labs laiks tagad kaut ko mainīt. Negribas aizsēdēties vienā vietā. Gribas kaut ko pamainīt un iegūt jaunu pieredzi.

"Jokerit" tomēr bija klubs, kurā tu gribēji spēlēt kopš bērnības...
Jā, vienmēr kopš 14-15 gadu vecuma esmu gribējis spēlēt "Jokerit" komandā. Viens no mērķiem bija vismaz vienu sezonu tajā aizvadīt. Vienmēr paticis šis klubs. Arī bērnībā, kad braucām uz turnīriem Somijā, vienmēr spēlējām pret "Jokerit" bērnu komandu. Katru reizi šķita, ka viņi labi un aktīvi spēlē, un tas "Jokerit" logo... Viss kopskats šķita interesants. Tas bija mans mazais sapnis, kas piepildījās.

Ko visvairāk atcerēsies no laika "Jokerit"?
Fanus. Viņi tur ir lieliski. Vienmēr atbalsta un sūta ziņas, lai viss izdodas. Ar līdzjutējiem bija labas attiecības. Vēl pirms pandēmijas, kad pirms sezonas vai tās laikā bija kādi pasākumi ar faniem, vienmēr bija jautri ar viņiem pavadīt laiku. Viņi ir pirmais, kas uzreiz nāk atmiņā. Kopumā atcerēšos visu organizāciju – cilvēki, kuri strādā klubā, ir baigi foršie.

Kaut kas bija arī sliktāk, nekā iedomājies pirms tam?
Domāju, ka nē. Pirmajās divās sezonās bija diezgan daudz jāiet trenēties pagrabā jeb, kā mēs to saucām, alā (smejas). "Hartwall" arēnā, kad notiek koncerti, ir jātrenējas apakšā, nevienam tur nepatika – auksts un mazliet mazāks laukums. Tas vairāk joka pēc – viss pārējais bija noorganizēts lieliski. Pilnīgi nebija par ko sūdzēties. Visu, ko vajadzēja, sarūpēja.

Šie trīs gadi bijuši labākie tavā karjerā?
Līdz šim – jā. Īpaši otrā sezona, kad bija daudz uzvaru un Gagarina kausā pārvarējām pirmo kārtu. Tālāk diemžēl nekas nenotika Covid-19 dēļ.

Ja pēc 30. aprīļa zvana Rīgas "Dinamo" un piedāvā līgumu, ko atbildēsi?
Nesaku "nē". Jāskatās, kāda būs kopējā situācija tirgū. Svarīgi daudzi faktori – ne tikai finansiālā, bet arī ambīciju ziņā.

Savulaik Rīgas "Dinamo" klubā Kalniņš piedalījās arī Ziemas klasikā. Foto: Rīgas "Dinamo"

Ja klubs sastāvu komplektē jūlijā, tad jau neko daudz par ambīcijām tev pateikt nevarēs...
Grūti spriest. Tagad Rīgai ir ģenerālmenedžeris, varbūt šogad lietas notiks ātrāk. Tas būtu liels pluss.

Cik tev klubu piedāvājumos ir svarīga finansiālā puse? Tas ir galvenais, uz ko skaties?
Nē, noteikti nē. Man galvenais ir spēlēt. To šajā sezonā ļoti labi sapratu. 2019./20. gada sezonā regulārajā čempionātā nospēlēju 47 mačus, bet šosezon tikai 32. Tajā ir liela atšķirība. Gribas spēlēt vairāk nekā 40 mačus sezonā. Viss, protams, ir atkarīgs no manis, cik labu sniegumu demonstrēju, bet, ja viss izdodas, gribu spēlēt daudz. Jo vairāk spēlē, jo vieglāk sanāk.

Minēji, ka, pēc trim gadiem atstājot Helsinkus, ir pienācis laiks jauniem izaicinājumiem, bet vai tā varētu saukt atgriešanos Rīgas "Dinamo"?
Šobrīd ar aģentu strādājam, lai tiktu kādā krievu klubā. Tas ir galvenais mērķis.

Kāda vārtsargam ir atšķirība – spēlēt vienā no līgas spēcīgākajām komandām un to pašu darīt vājā vienībā?
Cik daudz iesaisties spēlē un cik daudz metienu. Spēlējot Rīgas "Dinamo", vidēji mačā bija kādi 30 metieni, tad Helsinkos iepriekšējās divās sezonās bija ap 22-25. Tā ir milzīga atšķirība un pavadītais laiks savā zonā. Ar "Jokerit" bieži vien bija tā, ka pēc spēlēm nejūties noguris. Nebija tik daudz darba, kā gaidīju.

Spēlējot vājākās komandās, vārtsargam visu laiku jābūt saspringumā, jo liela daļa cīņas notiek aizsardzības zonā.
Tieši tā. Rīgas "Dinamo" laikos tas bija izteikti redzams pret liela budžeta komandām. Spēlējot pret Sanktpēterburgas SKA vai Maskavas CSKA, ar "Jokerit" zināju, ka varam uzvarēt, ja arī es nenospēlēju lieliski. Visticamāk, mums tik un tā būs iespēja aizķerties. Kad biju Rīgā, situācija bija pretēja – ja gribam aizķerties pret līdervienībām, man ir jānospēlē fantastiski. Ja aizvadīšu tikai labu maču, tad, visticamāk, zaudēsim ar 1:3 vai 1:4.

Gaidi pasaules čempionātu Rīgā?
Protams! Vēl gan man jātiek sastāvā, taču, ja tas izdosies, gribu spēlēt. Izlasē man tomēr sanācis izlaist trīs gadus. Pēc tik ilga laika gribas satikt visus džekus un cilvēkus, kas darbojas ap izlasi.

Forši, ka čempionāts Rīgā, bet skumji, ka bez skatītājiem...
Dīvaina sajūta. It kā čempionāts mājās un vajadzētu būt labai atmosfērai, bet tajā pašā laikā arēnā jau neviena nebūs. No otras puses nav pat nekādas nozīmes – spēlējam Rīgā vai kur citur. Vienīgi tas, ka Rīgā sagatavošanās process noteikti būs daudz ērtāks nekā tad, ja čempionātu spēlētu ārzemēs.

Tev pašam nav mieles, ka pasaules čempionātā neesi nospēlējis pat pusi spēles?
Nav pat puse spēles – ja nemaldos, [2017. gada pasaules čempionātā pret Krieviju] nospēlēju tikai septiņas minūtes (smejas). Tā īsti nemaz nebija debija. Pirms spēles Bobs Hārtlijs teica, ka, iespējams, mani varētu ielikt vārtos trešajā periodā – atkarībā no rezultāta. Piekritu. Būtu jau laikam pareizi, ja es būtu atteicies un pateicis, ka gribu sagaidīt savu īsto debiju. Kā ir, tā ir. Paspēju septiņas minūtes pabaudīt pasaules čempionāta atmosfēru. Ja šogad nebūs skatītāju, varēšu atcerēties vismaz tās septiņas minūtes (smejas).

Škrobe par šādu debiju bija?
Nē, nekādā gadījumā. Tāda bija situācija, un Bobs gribēja man iedot iespēju pagaršot, kāda atmosfēra ir pasaules čempionātā. Pret krieviem ielaidu vienu golu. Spēle bija tāda, kāda bija, bet vairāk jau atceros pašu atmosfēru, kāda bija arēnā.

Bija jau arī spekulācijas, ka nākamajos gados uz izlasi nebrauci tieši šī iemesla dēļ.
Nē, tā nebija. Pirms 2018. gada čempionāta man vajadzēja pielabot gūžu, kas bija ilgāks process un aizņēma praktiski visu vasaru. Tas bija nepieciešams, nebija citu variantu. Citādāk droši vien mocītos joprojām. Savukārt nākamajā gadā mani sezonas pēdējās nedēļās mieru nelika ceļgals. Kā beidzās "play-off", pēc magnētiskās rezonanses ārsts pateica, ka divas nedēļas nedrīkstu darīt pilnīgi neko un tad lēnām jāiet atpakaļ ritmā, kas kopā prasīja aptuveni pusotru mēnesi. Un braukt uz izlasi, kad īsti neesmu gatavs, neuzskatu par pareizu. Citādāk atņemtu kādam jaunākam vārtsargam vietu, kaut gan pats droši vien nemaz nespēlētu. Tas nebūtu pareizi. Šobrīd ar veselību viss kārtībā. Cerams, ka tā arī paliks.

Pasaules čempionātā Kalniņš līdz šim aizvadījis tikai septiņas minūtes. Foto: LHF

Izlasē esi gatavs pieņemt arī otrā/trešā vārtsarga lomu?
Šobrīd grūti atbildēt. Protams, negribas, jo vēlos spēlēt. Šķiet, ka pēc trim pavadītiem gadiem "Jokerit" klubā esmu gatavs izlasē spēlēt kā pirmais numurs, bet situācija var mainīties pāris dienu laikā. Negribētu būt trešais vārtsargs, bet nekad neko nevar zināt.

Jūties pelnījis būt izlases pirmais numurs?
Kā uz to skatās – pelnījis. Ja skatās tikai izlases nogrieznī – cik daudz tajā esmu pabijis, tad laikam īsti nē. Pasaules čempionātā esmu nospēlējis septiņas minūtes. Ja skatās uz pēdējām trim sezonām, tad šķiet, ka ir pienācis laiks. Arī Rīgā nebija sliktas sezonas. Pēc pieciem gadiem KHL ir pienācis laiks pasaules čempionātā spēlēt pa īstam.

Daudz kas noteikti atkarīgs arī no tā, vai Kolumbusas “Blue Jackets” ar Elvi Merzļikinu iekļūs Stenlija kausā.
Jā, tas arī ir faktors. Nav noslēpums, ka Elvis spēlē NHL un ir ļoti labs vārtsargs. Viņš sevi tur ir ļoti labi pierādījis. Braucot uz izlasi, Elvis, visticamāk, būtu pirmais numurs. Bobam arī patīk viņa spēles stils. Tāda ir realitāte.

Hārtlijam gan patīk čempionātos spēlēt gandrīz tikai ar Elvi vārtos, taču arī otrie vārtsargi tiek pie pāris iespējām.
Jā, savas 2-3 spēles jau dabūtu. Vai es tam būtu gatavs? Šobrīd, jā, kāpēc gan ne. Izlasē neesmu bijis sen, un divas spēles ir vairāk nekā septiņas minūtes (smejas).