Zināt visu par visiem: kas ietilpst izlases ekipējuma menedžera pienākumos

"No visiem darbiem, kas man bijuši, šo nekad nemainītu ne pret vienu. Lai gan ir nedēļas, kad dienā jāstrādā pa 20 stundām, lai kā reizēm negribētos nogurumu dēļ celties no gultas, bet nekad nav bijusi diena, kad negribētu iet uz darbu," saka Agris Bricis. Palikšana hallē pa nakti un trīs stundu miegs – tas viņa programmā nav nekas neierasts vai šokējošs. Četras stundas pirms pārbaudes spēles pret Šveici viņš kreklam piešuj Egila Kalna uzvārdu un uzdod jautājumu: kas ir sliktākais, kas varētu notikt?

Nē, ne piešūt pirkstus – vairāk pārdzīvotu par to, ja kreklam sašūtu kopā priekšpusi un mugurpusi. Jā, atgriešana nesagādās problēmas, tomēr skats vairs nebūs tas. "Laiks, ko tagad pavadu ar tevi – mazliet sāk sēties panika. Jo pēc pusstundas klāt būs hokejisti, bet man vēl palikuši kādi seši pāri slidu. Gribu, lai brīdī, kad viņi ierodas, viss ir gatavs. Ja nu kaut kas notiek, lai esmu brīvs un gatavs reaģēt." Jā, tieši tik aizņemts ir ekipējuma menedžeris. Un viņš apzinās – tieši tāpat, kā nevienu neinteresē spēlētāju attaisnojumi, tāpat nevienu neinteresē arī ekipējuma menedžera atrunas.

Gan gatavošanās posma, gan pasaules čempionāta laikā Bricis par savām mājām sauc hokeja halli. Tur viņš ierodas trīs stundas pirms treniņa sākuma, bet mājās bieži vien dodas tikai pašā vakarā. "Nometnē čaļi izklīst pa mājām, bet es vēl sešas stundas mazgāju veļu. Labi, tagad man ir palīgs, bet vienalga sanāk tā, ka ierodos astoņos un mājās aizeju deviņos vakarā," norāda Bricis. Viņš pasmejas par uzskatu, ka strādāšana kopā ar Latvijas izlasi vismaz ļauj apskatīt pasauli. "Visas halles un viesnīcas ir diezgan līdzīgas. Nav svarīgi, kurā pilsētā atrodies."

Kopā ar Latvijas valstsvienību viņš devies uz otro pasaules čempionātu, bet pirms tam strādājis arī U18 un U20 izlasēs. Ceļš pretī amatam sācies pirms desmit gadiem – pratis asināt slidas, un amatieru komanda piedāvājusi mazliet pastrādāt. Tur pavadīti divi gadi, sekojuši arī citi amati, piemēram, video treneris un fiziskās sagatavotības treneris.

Nonākšanu Latvijas izlasē Bricis sauc par sakritību un veiksmi, taču atzīst – ieguldīts ļoti daudz darba. Viņa pienākumu saraksts ir tik garš, ka pat neizdodas atcerēties visu, tomēr pirms tam 90% no tā nemaz neesot pratis. "Nav neviena skola, kas to visu iemācītu. Visu piespiež apstākļi." Ekipējuma sagāde un mazgāšana, visa labošana, reklāmu salīmēšana un numuru piešūšana. Ja vajadzēšot, esot gatavs uz veikalu braukt kaut pēc košļenēm. "Komandas labā ir jādara viss. Ja vajag, tad jādara."

Pēc viņa domām, pats svarīgākais ir slidu asināšana. To iemācīties nemaz neesot grūti, taču sarežģītākais ir atkal un atkal atkārtot to, kas izdevies pirmajā reizē. "Pagājušajā gadā bija spēlētājs, kuram asini un asini, bet kā neder, tā neder. Uzasini šķībi, un viņš ir kaifā. Konkrēti un apdomāti šķībi. Ja kāds no malas paņem, tad padomās, ka pilnīgs idiots asinājis. Bet spēlētājs ir kaifā." Kā spēlētājus ar savādākajiem asinājumiem viņš nosauc Oskaru Cibuļski un Lauri Dārziņu.

Slidas gan ir tikai viens no hokejista darbarīkiem, un nestandarta prasības gadās arī citās frontēs. Piemēram, Miks Indrašis spēlē ar nūju, kas netiek ražota jau sešus gadus, bet Kasparam Daugaviņam bijis vēl vecāks modelis. "Ražotājs katru gadu uztaisa jaunu modeli, bet tu vari pasūtīt jebkuru no jebkura gada. Vienīgi viņi nokrāso tāpat kā jauno modeli. Daugaviņam bija kādus desmit gadus veca nūja – tāda, ka beigās pat noņēma no individuālās ražošanas. Nācās ņemt citu. Mocījās, mocījās, bet beigās pierada. Hokejistus neinteresē jaunievedumi – patīk tieši tā, kā ir," saka Bricis.

"Jauns uzreiz nenozīmē labāks. Arī kājsargi daudziem ir vecie, un viņi jaunos nemaz negrib. Atkal Indrašis – jaunie kājsargi ir šaurāki un biezāki, bet viņam nepatīk, grib plānākus un platākus. Bet tādus vairs neražo. Vakar viņam sašuvu. Mūsdienās neviens taču to vairs nedara – ieej veikalā un paņem jaunus. Bet nē, patīk tieši tādi, un viss. Tas ir jāpieņem kā fakts."

Katru pavasari Bricis gan uz papīra, gan galvā sastāda sarakstu, kurā ietilpst katra spēlētāja slidas asinājums un asmeņa izmērs, apģērba izmērs, nūjas. "Raksti un atkārto, raksti un atkārto, un beigās tas viss ir galvā. Mēneša laikā iemācies. Reizēm prasa: nu kā tu vari zināt visiem spēlētājiem nūjas no galvas. Man tas ir tieši tāpat, kā atcerēties sejas."

Divas pasaules čempionāta nedēļas esot pats smagākais posms, jo jāpārtiek teju tikai no kolas ("Cenšos sevi limitēt ar trim mazajām pudelēm, bet ne vienmēr izdodas piefiksēt," norāda Bricis) un par pusdienām vispār varot aizmirst. Tomēr nebūt nav tā, ka visas sezonas laikā jāstrādā tikai pāris nedēļas.

Viņa pārziņā ir visas izlases, un ekipējuma sarūpēšana turnīriem bieži vien ir liels izaicinājums. Jāzina, kurš būs un kurš nebūs, jaspēj reaģēt situācijās, ja kandidātu saraksts pēkšņi mainījies. Spēlētājs ar 44. izmēra slidām taču nespēlēs ar 45. izmēru tikai tāpēc, ka viņa priekšgājējam tāds bija paredzēts. "Paiet vismaz mēnesis, kamēr visiem salasi ekipējumu. Pēc turnīriem jāizmazgā visi krekli. Jāpārbauda, vai kaut kas netrūkst, un jānoraksta. Un tā no turnīra uz turnīru," skaidro ekipējuma menedžeris. "Nē, nav tā, ka stresa dēļ nevari pa naktīm aizmigt – jo pa naktīm mēģini izlabot visas neprecizitātes."

Ja hokejistu vislabākās emocijas pārņem pēc gūtajiem vārtiem vai rezultatīvas piespēles, tad ekipējuma menedžerim vislielākais prieks ir par spēlēm, kurās nekas nav nogājis greizi. "Kad esi paredzējis pāris soļus uz priekšu – zināju, ka tā būs, tāpēc izdarīju priekšlaikus. Tāda ir lielākā daļa spēļu sezonā. Ja būtu mazākā daļa, mēs šeit vairs nestrādātu."