Fani, kas dzer un smird?

1. maijā Berlīnes policijai bija darba pilnas rokas.

Jau iepriekšējā vakarā, zināmā arī kā Valpurģu nakts, Vācijas galvaspilsētā tika savilkti papildus spēki no tuvās Brandenburgas. Papildus kārtības uzturēšanai un noziedznieku ķeršanai gada piektais mēnesis sākās ar diviem svarīgiem drošības notikumiem.

O2 arēnā ieradās ap desmit tūkstošiem grieķu, spāņu un krievu klubu fanu, turpat netālu abpus Šprē upei notika sociālistu un anarhistu demonstrācijas. Basketbola fani šajā dienā uzvedās vismierīgāk.

Anarhisti – gluži pretēji. Jau dienas laikā sadursmēs ar policiju savainojuši 48 kārtības sargus, līdz ar tumsas iestāšanos iedzērušie vandāļi kļuva vēl aktīvāki, Kotbusas ielas rajonā uz vairākām stundām paralizējot satiksmi un triecienā mēģinot ieņemt kādu bāru.

Neilgi pēc Eirolīgas otrās pusfinālspēles beigām šajā rajonā tika ierobežota satiksme un uz sadursmes vietu devās vismaz tūkstotis policistu. Vairākas stundas bija slēgta „Kottbusser Tor” metro stacija – tajā krustojas divas U-bahn līnijas - un tūkstošiem pasažieru klīda gar dzelceļa viaduktu, cenšoties nokļūt nākamajās pieturās.

Pie „Kottbusser Tor” stāvēja vismaz desmit lielas policijas vienības ar 20-30 cilvēkiem katrā, kamēr Kotbusas ielu dienvidu virzienā bija pārpludinājis policijas transports – vairāki simti transportlīdzekļu. Kārtība tika atjaunota tikai 2. maija pirmajās stundās.

Jau minēju, ka basketbola spēļu laikā nekas tāds nenotika, jo drošības pasākumi bija veikti pienācīgā apmērā. Taču katrai medaļai ir divas puses un otrs iemesls bija fanu nodošanās savu komandu atbalstīšanai.

„Panathinaikos” līdzjutēji bija piektdienas vakara karaļi. Piecas stundas dominējuši O2 arēnas tribīņu 414., 415., 416. un 417. sektorā, vēl divdesmit minūtes pēc savu mīluļu triumfa viņi, kājās stāvot, dziedāja un gavilēja, tūkstošiem kopā virs galvas plaukšķinot rokas. Sakautie „Olympiacos” jau sen bija prom, bet līksmība „Pao” frontē nerimās.

Neizskatījās, ka viņi būtu iereibuši vai tabakas dūmu apdullināti. Protams, Grieķijā viena no tradīcijām ir smēķēt spēļu arēnās, taču Berlīnē tas nebija iespējams.

Diemžēl to parasti nevar teikt par „Maija faniem” Latvijā. Trīspadsmito pavasari pēc kārtas krietna daļa „tā saucamo” fanu nacionālajās krāsās ielās un arēnās iziet krietna reibuma stāvoklī. To pašu var vērot pasaules čempionātu norises vietās. Salīdzinājumam - Eiropas čempionāta finālturnīros basketbolā, 2004. gada Eiropas futbola čempionātā Portugālē vai Olimpiskajās spēlēs tai pašā Turīnā - Latvijas fani atstāja daudz labāku iespaidu. Vēl viena mēraukla - Šveices hokeja un futbola fani, Salamankas sieviešu basketbola kluba "Avenida" un tā paša "Panathinaikos" līdzjutēji vai visu Brazīlijas izlašu atbalstītāji. Salīdzinot ar "Maija faniem", kuri nebūt nepārstāv visus Latvijas līdzjutējus, viņi ir dažus gaismas gadus priekšā.

Komandu cīņā bieži par vienības spēku spriež pēc tās vājāka posma. Ja līdzīgu mērauklu piemēro Latvijas hokeja faniem, atceroties sāpīgākās epizodes, maz ko lepoties.

Piegānītais Vērmaņdārzs 1998. gada pavasarī, līdzīgas ainas Kronvalda parkā pie Kongresu nama.

Līdzjutēju necienīgā uzvedība 2006. gada pavasarī Rīgas arēnā Latvijas spēlē ar Kanādu. Arī gājienus, svinot uzvaras, pavadījušas atstātas alkoholisko dzērienu pudeles un smēķu gali. Paldies tiem brīvprātīgajiem, kas gājienu laikā pamanās citu atstātos atkritumus un stiklus iemest miskastēs!

Tie bijuši zemākie punkti. Ceru, ka tik zemu vairs nenolaidīsimies. Taču atbildība jāuzņemas gan līdzjutējiem, gan medijiem.

Varbūt pietiek tiražēt iedzērušo izdarības? Viņi nav savu atbalstīto komandu uzvaru cienīgi. Pāris reižu parādīt – jā, lai parādītu, KĀ NEVAJAG darīt. Citādi radies iespaids, ka dzert un fanot ir stilīgi. Piedodiet, tas nav tik lielas uzmanības vērts.

Ir daudz iespēju, kā atbalstīt un izrādīt prieku. Pirmkārt, klātienē censties apmeklēt visas savas komandas mājas spēles. Otrkārt, koncentrēties savas komandas atbalstīšanai. Treškārt, fanot organizēti vai individuāli, kā jau to nereti esam mācējuši.

Izvēle ir brīvu cilvēku rokās.