E. Kulda: "Uz NHL draftu braucu ar 100% pārliecību, ka tikšu izvēlēts"

Pastāsti par plāniem tuvākajā laikā.
Līdz 20. augustam palikšu Rīgas "Dinamo" rīcībā, bet tad pēc Arizonas "Coyotes" lūguma došos uz Edmontonas "Oil Kings" treniņnometni, lai sezonai sagatavotos vēl labāk. Pēcāk paredzēta došanās uz Finiksu, kur tiks pieņemts lēmums par manu nākotni - vēl vienu sezonu pavadīt junioros vai doties uz fārmklubu Amerikas Hokeja līgā.

Tavuprāt, esi gatavs AHL piedāvātajam līmenim?
Uzskatu, ka esmu gatavs. Labprāt jau nākamajā sezonā spēlētu AHL, bet par to skaidrība tiks ieviesta vēlāk.

Edgara Kuldas parādīšanās Rīgas "Dinamo" treniņos daudziem bija negaidīta ziņa.
Manam tēvam piezvanīja Normunds Sējējs; "Dinamo" pieder tiesības uz mani, tad kāpēc nepamēģināt? Viņiem ir interesanti paskatīties, kā esmu audzis kā spēlētājs, varbūt nākotnē kļūšu par komandas sastāvdaļu, savukārt es tiku pie labas iespējas trenēties un sagatavoties sezonai, paskatīties, ko nozīmē profesionālais hokejs un KHL. Vienojāmies, un paldies "Dinamo", ka deva iespēju.

Cik viegli vai grūti ir treniņi, salīdzinot ar Edmontonu?
Ļoti grūti salīdzināt, tāpēc ka nometne Kanādā un nometne Eiropā nozīmē kaut ko pavisam citu. Kanādā uz trim dienām ierodas visas drafta izvēles un brīvie aģenti, kuri tiek sadalīti piecās komandās un aizvada savstarpējos mačus. Pēcāk paliek 26 cilvēki, kuri aizvada vēl apmēram piecas pārbaudes spēles, pēc kurām tiek atskaitīti vēl četri spēlētāji. Un komanda ir gatava. Ar Rīgas "Dinamo" notiek profesionāla sagatavošanās: ierodas spēlētāji, mācās taktiku, iepazīst komandas seju. Tāpēc ir grūti salīdzināt.

Pieņemu, ka lielāka spēlētāju skaita dēļ Kanādā konkurence ir sīvāka.
Konkurence visur ir vienāda. Cilvēki ir tieši tādi paši - visi cīnās par savu vietu zem Saules. Jā, tur ir vairāk hokejistu, tomēr gan Kanādā, gan Eiropā visu izšķir tavs sniegums.

Šovasar vispār sanāca ievilkt elpu un atpūsties?
1. jūnijā ierados Rīgā, bet nedēļu vēlāk kopā ar ģimeni uz desmit dienām devāmies uz Turciju. Vēl piecas dienas vēlāk devos uz draftu Filadelfijā, tad notika Arizonas "Coyotes" apciemošana Fīniksā, bet tagad esmu Valmierā. [Intervija notika, kad Rīgas "Dinamo" aizvadīja treniņus Vidzemes Olimpiskajā centrā.] Mājās pavisam noteikti neesmu pavadījis vairāk par nedēļu, toties esmu nolidojis ļoti daudz.

Uz iepriekšējo jautājumu atbildēji divās valodās - krievu un latviešu. Azotē ir arī angļu. Cik bieži galvā notiek maisīšanās un sajaukšanās, un cik bieži gadās pārpratumi?
Rīgas "Dinamo" ir gan latvieši, gan krievvalodīgie, plus pēdējos divus gadus pavadīju Kanādā. Mana pirmā valoda ir krievu, taču ar latviešiem cenšos runāt latviski, citreiz sanāk labāk, citreiz - sliktāk. Runājot krieviski, reizēm aizmirstu kādu vārdu, kuru atceros latviešu valodā; ja aizmirstu abās, tad atceros angļu valodā. Reizēm tiešām sanāk sarunāties uzreiz trīs valodās, bet galvenais, lai mani saprot. Piemēram, kad satiekos ar Robertu Lipsbergu, runāju krieviski, viņš atbild latviski, reizēm cenšas arī krieviski, tad aizmirst abas un beigās sarunājamies angliski.

Latvijā paguvi pabeigt vidusskolu?
Jā, pabeidzu Rīgas klasisko ģimnāziju. Mācījos arī Kanādā, tomēr bija ļoti grūti visu apvienot. Kad atgriezos mājās, atradu laiku un iespējas, runāju ar skolotājiem, centos. Pabeidzu labi.

Amerikas junioru līgās izglītība ir obligāta sastāvdaļa. Cik liela uzmanība tiek pievērsta Kanādā?
Arī mūsu komandā skolas apmeklēšana bija obligāta. Pirmajā sezonā vēl mācījos Latvijas vidusskolā, bet otrajā gadā izgāju kursu saistībā ar biznesu internetā, universitātē, kas specializēta tieši sportistiem. Pabeidzu par 80%. Citi gāja uz skolu, citi ņēma kursus internetā, bet mācījās visi.

Ievies skaidrību, kāds izskatījās tavs dienas ritms.
Vispirms jāmēģina atcerēties. Dienā, kad nav spēle, piecelies astoņos, paēd brokastis, tad ap deviņiem sākas mācības. 11 atrodi vietu, kur pusdienot, bet stundu vēlāk ir treniņš, kurš reizēm bija lielajā "Rexall Place", kur var satilpināt 17 tūkstošus līdzjutēju. Kad līdz spēlei ir trīs dienas, tad treniņš ilgst pusotru stundu, kad divas dienas - stundu, kad viena diena - 30 minūtes. Pēcāk aizeju uz zāli, ja līdz mačam ir trīs dienas, tad kārtīgi pastrādā, ja viena, tad tikai izstaipies. Mājās esi četros vai piecos, bet sešos atgriežas ģimene, pie kuras dzīvo. Paēd un pavadi brīvo laiku. Spēles dienā pieceļos 8:30, bet 9:30 jābūt arēnā uz treniņu. Pašam jāizlemj - slidot vai ne. Seko taktika, video, padomi, kā spēlēt pret komandu vai kādu konkrētu hokejistu. 11 atgriezies mājās, pusotru stundu paguli, paēd, bet četros atkal jābūt hallē. Spēle beidzas ap desmitiem, kopā ar komandas biedriem aizej paēst, un diena ir galā.

Kā pieņēmi lēmumu par došanos uz Kanādu?
Zināju - ja mani izvēlēsies CHL draftā, tad uzreiz braucu uz Kanādu; ja gribu, lai mana karjera turpinātu kustību augšup, ir nepieciešams tikt šajā līgā. Tobrīd spēlēju "Juniorā", un ir skaidrs, ka no turienes nonākt draftā nav nekādu izredžu. Galvenais bija tikt Latvijas U18 izlasē. Pasaules čempionātā mani ievēroja viens no Edmontonas "Oilers" skautiem, tādēļ Edmontonas "Oil Kings" izvēlējās tieši mani. Uzreiz tapa skaidrs, ka braukšu un mēģināšu izsisties.

Cik liela ir saikne starp Edmontonas "Oilers" un "Oil Kings"?
Abām komandām ir viens īpašnieks, tāpēc ir cieša sadarbība. Uz katru "Oil Kings" maču ir "Oilers" skauts, kurš zina pilnīgi visu, tāpēc daudzus "Oil Kings" spēlētājus lielā komanda izraugās NHL draftā. Trenējamies vienā hallē, spēlējam vienā hallē, "Oilers" skauti palīdz "Oil Kings" ārzemnieku draftā.

Kā tiek izraudzīta ģimene, kurā jāpavada sezona?
Izvēlēšanās process norit ļoti uzmanīgi, jo komanda nevēlas nekādas problēmas. Priekšroka tiek dota labi nodrošinātām ģimenēm. Man pateica, kur jādzīvo, un braucu ar mierīgu sirdi, jo viņi visi mīl hokeju, tādēļ zini, ka par tevi parūpēsies. Bērni ir izauguši, tāpēc arī pašiem prieks, ka māja kļūst dzīvīgāka.

Nonāc Kanādā, pirmā nometne, pirmie iespaidi. Kas bija vieglākais un grūtākais, ar ko saskāries?
Atceros, kā aizbraucu uz treniņnometni. Pirmajā dienā bija trīs komandas - sarkanā, baltā un zilā. Spēlējām pret sarkanajiem, un sanāca, ka Henrikam Samuelsonam, kuru arī draftēja Arizonas "Coyotes", kaut kas nepatika. Gāju uz maiņu, bet tad ieraudzīju, ka man skrien virsū ar kulakiem pa priekšu. Pirmajā spēlē Kanādā. Laipni lūdzam! Sakāvos, bet pēc tam viss bija kārtībā, centos parādīt labāko sniegumu.

Līdz tam Latvijā bija sanācis izvicināt dūres?
Latvijā uzreiz izmet no spēles. Protams, centies iestāties par sevi, kādu iedunkāt, bet tīru kautiņu nebija. Kad aizbraucu uz Kanādu, pašam uzreiz gribējās parādīt, ka varu kauties, ka neatšķiros no citiem. Iespēja nopelnīt respektu komandas acīs, un pats saproti, ka vajag aizstāvēt komandas biedrus. Bail nebija.

Pirmā regulārā sezona Edmontonas "Oil Kings" rindās - bija grūti tikt augstāk par ceturto maiņu.
Bija zvaigžņots sastāvs - 12 vai 13 NHL draftēti spēlētāji, plus divi pievienojās sezonas gaitā. Tikt pirmajos trīs virknējumos bija tikpat kā neiespējami, jo tur atradās spēlētāji ar pieredzi. Centos trenerim parādīt, ka varu; lai gan biju ceturtajā maiņā, nekad netiku nosēdināts rezervē. Kad kāds no vadošajiem spēlētājiem nerādīja labāko sniegumu, viņa vietu ieņēmu es. Progresēju, decembrī izdevās no ierindas izsist vienu spēlētāju, tādējādi mēnesi pavadīju pirmajās trīs maiņās un vācu punktus, jutos arvien labāk. Taču sekoja maiņas darījums - "Oil Kings" šķīrās no spēlētāja, kuru izsitu no sastāva, vietā iegūstot vēl labāku. Līdz izslēgšanas spēlēm, kad līderiem parādījās traumas, atgriezos ceturtajā maiņā. Tomēr uzskatu, ka sezonas svarīgākais moments bija pasaules čempionāts junioriem Ufā, kad Leonīds Tambijevs ļāva spēlēt vairākumā un mazākumā. Ieguvu pārliecību un Edmontonā atgriezos mierīgāks, neskatoties uz to, ka spēlēju ceturtajā maiņā.

Aizvadītajā sezonā pirmajās maiņās tiki jau biežāk, nebiji tikai vietas aizpildītājs.
Progress sākās jau pagājušā gada izslēgšanas spēļu laikā, kad deva iespēju, kuru izmantoju, pierādot, ka esmu piederīgs līgai un ka varu spēlēt. Uzreiz pēc tam treneris pateica, ka, ja atgriezīšos, tikšu pie spēles laika arī vairākumā un mazākumā, arī vienādos sastāvos. Atgriezos, centos izmantot gūto pieredzi, sniegums uzlabojās, tiku visās specbrigādēs, spēlēju arī četri pret četriem un seši pret pieciem, un tas deva pārliecību.

Kuri bija tie rādītāji, kuros pēc aizbraukšanas uz Kanādu progresēji visvairāk?
Visvairāk uzlabojās slidošana, lai gan joprojām uzskatu, ka man ir jāstrādā. Divus gadus strādāju kopā ar slidošanas treneri, kura man daudz palīdzēja. Uzlabojās slidošana uz labo pusi, kājas strādāja arvien ātrāk, līdz ar to ātrāk varēju apstāties. Tāpat kļuvu daudz profesionālāks, pret visu attiecos nopietnāk, spēlēm sagatavojos pareizāk. Kopumā pieliku visur, kur vien varēju.

Slidošanas ziņā lielākā atšķirība varētu būt tā, ka Eiropā viss notiek ar virāžām, kamēr Kanādā skrien, bremzē, skrien pretējā virzienā, atkal bremzē.
Tā ir. Treneris allaž teica, lai beidzu aizsardzības zonā taisīt virāžas. Tāpat turpināju to darīt, lai gan jau ar mazāku rādiusu. Kanādā sāku daudz vairāk bremzēt, vairāk stop&start. Kad griez virāžu, taktiski zaudē pozīciju un pretiniekam būs vieglāk gūt vārtus, vismaz tā mums māca Kanādā.

Cik ilgs laiks bija nepieciešams, lai pierastu pie spēles gar apmalēm?
Domāju, tas bija viens no iemesliem, kāpēc Edmontonas "Oil Kings" mani draftēja, jo labi spēlēju gar apmalēm, strādāju forčekā un izdarīju spiedienu uz pretinieku aizsargiem. Kad aizbraucu uz Kanādu, spēlētāji bija spēcīgāki un ātrāki, taču mani tas neuztrauca - zināju, ka varu spēlēt.

Kas notika izslēgšanas spēlēs, jo kļuvi vēl rezultatīvāks, 21 mačā sakrājot 22 punktus.
Izslēgšanas spēles ir pavisam citāds laiks - visi cīnās par izdzīvošanu, visi grib iegūt kausu. Man tāda veida spēles ir pašas mīļākās - izliecies par 120%, atrodi spēka rezerves, cīnies un sities par komandu. Laikam paveicās - turpināju spēlēt savu spēli, sitos par komandu, un sanāca, ka krājās punkti.

Bija šaubas par to, ka kļūsiet par Rietumu hokeja līgas čempioniem?
Biju pārliecināts un zināju, ka tiksim līdz finālam. Pats interesantākais, ka pirms fināla pret Portlendu otrais treneris ienāca ģērbtuvēs un pateica, ka iegūsim kausu, jo citu iespēju vienkārši nav. Zaudējām pirmajos divos mačos un jau šķita, ka variantu vairs nav. Tomēr mūsu komanda vienmēr atrada ceļu līdz uzvarai, visi cīnījās cits par citu, nebija spēlētāja, kurš domātu tikai par sevi. 0-2 sērijā, turklāt trešā mačā pirmajās minūtēs nonācām iedzinējos ar 0:2, bet nebija nekādas panikas. Visi zināja, ko dara, zināja, ka uzvarēs. Uzskatu, ka bijām pelnījuši trofeju izcīnīt jau sestajā spēlē, kurā atradāmies vadībā ar 3:0 un 5:2, tomēr, kā jau junioru hokejā bieži gadās, atslābinājāmies un zaudējām. Septītajam mačam piegājām mierīgi, zinājām, ka ir mūsu laiks un ka uzvarēsim.

Sezonas gaitā ir pasākumi, kuros tiek strādāts pie komandas gara veidošanas?
Gājām spēlēt boulingu, reizēm pēc spēlēm kopīgi gājām vakariņās. Komanda bija draudzīga.

Un kā ar jauno spēlētāju iesvētīšanu?
Bija neliels pasākums - vakariņas, uz kurām jaunajiem jāierodas dažādos kostīmos. Taču nekas īpašs, nebija mocīšanas, neko sliktu nedarījām.

Esam veiksmīgi nonākuši līdz Memoriālajam kausam. Pēc pirmajām spēlēm nešķita, ka "Oil Kings" kļūs par čempionu. Bija jūtams tas, ka pirmie mači neko nenozīmē, ka galvenais tikai priekšā? Kāds bija noskaņojums?
Katru spēli centāmies uzvarēt, bet sākums nebija pats labākais. Taču, kā jau teicu iepriekš, komanda vienmēr atrada veidu, kā uzvarēt turnīros un izcīnīt kausus. Atklāšanas spēlē zaudējām Guelfas "Storm", tad izcīnījām svarīgu uzvaru pret Londonas "Knights" un otrajā pagarinājumā zaudējām Valdoras "Foreurs". Izslēgšanas mačos bija pavisam cita spēle. Pusfināls pret "Foreurs" nonāca līdz trešajam papildlaikam, un atkal mūsu komanda atrada veidu, lai uzvarētu. Finālā pretī stājās "Storm"; pirmajā tikšanās reizē bija skaidrs, ka komanda ir savas līgas čempione, taču nekādu īpašo iespaidu neatstāja. Jutu, ka varam uzvarēt. Kad gājām laukumā, zināju, kas jāpaveic, lai uzvarētu turnīrā.

Pirms fināla iekšā bija satraukums?
Nē, nekad neuztraucos, jo zinu, ko daru, zinu, kā varu palīdzēt komandai. Un, manuprāt, hokejā tas ir pats galvenais.

Cik liela loma sezonas panākumos ir hokejistam, kura krekls uz ledus parādījās uzreiz pēc triumfa Memoriālajā kausā, - Kristiānam Pelšam?
Jā, Kristiāns... Jau no sezonas sākuma ķiveres un kreklus rotāja piemiņas logotips, viņa krekls vienmēr atradās ģērbtuvēs. Viņš bija mūsu līderis, cīnījāmies viņa dēļ. Pirms WHL septītās finālspēles Mičs Morozs teica, ka mums ir jāuzvar, jo Pelssy skatās. Mičs runāja arī Memoriālā kausa pusfinālā, tieši pirms trešā pagarinājuma, kurā izcīnījām uzvaru. Centāmies sisties par viņu, [20 sekunžu pauze, kurā Edgars sakopo spēkus - aut.] izrādīt cieņu, uzvarot abos kausos. Viņa krekls mums palīdzēja, un domāju, ka Kristiāns paliks mūsu sirdīs uz ilgu laiku, vienmēr...

Pēc uzvaras Memoriālajā kausā bija nojauta vai cerība, ka tiksi pie balvas vērtīgākajam spēlētājam?
Aizvadīju labu turnīru. Pēc tam stāvēju un domāju: nu, varbūt iedos. Nebija tā, ka gaidīju izvēli, vienkārši priecājos par komandu, jo uzvarējām Memoriālajā kausā - junioru hokeja lielākajā turnīrā. MVP bija papildus bonuss - protams, priecājos, arī vecāki priecājās, - tomēr galvenais bija Memoriālais kauss.

Sekoja NHL drafts. Uz Filadelfiju devies ar pārliecību, ka noteikti tiksi izvēlēts?
Braucu ar 100% pārliecību, ka mani izvēlēsies, pat bija baumas, ka izraudzīsies otrajā kārtā. Līdz piektajai kārtai kādai komandai pavisam noteikti bija jānosauc mans vārds. Tā sēdēju līdz septītajai kārtai, neviens neizvēlējās, sāku nervozēt. Protams, nekas šausmīgs, ja nedraftē, bet velti būsim aizbraukuši uz Filadelfiju. Viss labs, kas labi beidzas. Esmu apmierināts, ka izvēlējās Arizonas "Coyotes", tagad būs sistēma, kurā strādāt, zināšu, kurp tiekties.

Brīdī, kad sadzirdēji savu vārdu, virsroku ņēma prieks vai vilšanās?
Priecājos, smaidīja visi 32 zobi. Nebija nekādas starpības, kad izvēlas - kaut ar pēdējo numuru -, galvenais, lai izvēlas. Tas ir uzticības kredīts nākotnei.

Paguvi apskatīt Filadelfiju?
Jā, kopā ar brāli un tēvu apskatījām visu pilsētu, bijām vairākos restorānos, atpūtāmies. Bija jautri un patīkami, arī draftā bija īpaša aura un atmosfēra. Uztaisīju foto pie Rokija kāpnēm. Kad staigā pa mazajiem veikaliem, tur neko citu nerāda, - tikai Rokiju.

Pastāsti, kā radās Twitter fenomens "Kulda Approved"?
Iepriekšējā sezonā guvu pirmos vārtus spēlē, kurā līdzjutēji laukumā met tūkstošiem mīksto lācīšu. Nākamajā gadā komanda izdomāja izveidot video ar pamācību, kā rotaļlietas jāmet laukumā. Beigās man jautāja, vai nevaru noslēgumā pateikt "I'm Edgars Kulda… and I approve this message". Un tā tas sākās. Skatos, ka nonācis pat līdz Latvijai.

Artūrs teica, ka darīs visu, lai arī tu pievienotos Twitter.
Gan jau reiz pienāks tas brīdis.